Atšķirības starp "Ontoloģija" versijām
m |
m |
||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Ontoloģija''' (no sengr. sengrieķu ὤν, ὄντος | + | '''Ontoloģija''' (no sengr. sengrieķu ''ὤν, ὄντος, ōn, ontos'' - "esošais" + ''λόγος, logos'' - "vārds, mācība") – mācība par esamību, esamības būtības noteicošajām iezīmēm. Pieņēmumi par to, kādas lietas eksistē vai var eksistēt attiecīgajā realitātes jomā, kādi varētu būt to eksistences apstākļi, no kā un kādā veidā tās varētu būt atkarīgas utt., un katrai zinātnes nozarei un katrai teorijai ir sava ''ontoloģija''. |
| − | Sākotnēji ar ''ontologiju'' jeb "pirmo filosofiju" [[Aristotelis no Stagiras|Aristoteļa]] garā saprata mācību par esamību vispār, esamību kā tādu, esamību, kas nav atkarīga no tās īpašajiem veidiem. Šajā nozīmē ''ontoloģija'' ir tas pats kas [[metafizika]] - abstraktu vispārīgu esamības definīciju sistēma.Vēlajos viduslaikos Aristoteļa metafizikas ideju ņēma par pamatu tādas ''ontoloģijas'' konstruēšanai, kas derētu reliģijas patiesību filosofiskam pierādījumam (īpaši spilgti šī tendence izpaudās [[Toms no Akvīnas|Akvīnas Toma]] filosofiski teoloģiskajā mācībā). Kopš XVI gs. ar ''ontoloģiju'' sāka saprast īpašu metafizikas daļu, mācību par visa pastāvošā pārjutekliskumu, nemateriālu struktūru. Šādi terminu "ontoloģija" pirmais sāka lietot Hokleniuss (1613.). | + | Sākotnēji ar ''ontologiju'' jeb "pirmo filosofiju" [[Aristotelis no Stagiras|Aristoteļa]] garā saprata mācību par esamību vispār, esamību kā tādu, esamību, kas nav atkarīga no tās īpašajiem veidiem. Šajā nozīmē ''ontoloģija'' ir tas pats kas [[metafizika]] - abstraktu vispārīgu esamības definīciju sistēma.Vēlajos viduslaikos Aristoteļa metafizikas ideju ņēma par pamatu tādas ''ontoloģijas'' konstruēšanai, kas derētu reliģijas patiesību filosofiskam pierādījumam (īpaši spilgti šī tendence izpaudās [[Toms no Akvīnas|Akvīnas Toma]] filosofiski teoloģiskajā mācībā). Kopš XVI gs. ar ''ontoloģiju'' sāka saprast īpašu metafizikas daļu, mācību par visa pastāvošā pārjutekliskumu, nemateriālu struktūru. Šādi terminu "ontoloģija" pirmais sāka lietot Hokleniuss (1613.). Šāda ''ontoloģijas'' koncepcija pabeigtā veidā sastopama [[Volfs Kristians|Volfa]] mācībā, un veidoja ''ontoloģiju'' galvenokārt abstrakti deduktīvi, no gramatikas viedokļa analizējot tās jēdzienus (esamību, iespējamību un īstenību, kvantitāti un kvalitāti, substanci un akcidenci, cēluni un sekas u.c.). Pretēja tendence izpaudās [[Hobss Tomass|Hobsa]], [[Spinoza Baruhs|Spinozas]], [[Loks Džons|Loka]] un XVIII gs. franču materiālistu mācībās, ciktāl šo uz eksperimentālo zinātņu datiem pamatoto mācību pozitīvais saturs objektīvi vājināja ''ontoloģijas'' kā augstākās pakāpes filosofiskas disciplīnas, kā "pirmās foilosofijas" ideju. Vācu klasiskās filosofijas pārstāvji (Kants, Hēgelis u.c.) esošo ''ontoloģijas'' līmeni raksturoja kā bezsaturīgu un tautoloģisku, postulējot jaunas, pilnīgākas ''ontoloģijas'' (metafizikas) nepieciešamību - transcedentālo filosofiju (Kants), transcedentālā ideālisma sistēmu (Šellings), loģiku (Hēgelis). XX gs. kā reakcija uz [[Neokantisms|neokantisma]] un [[Pozitīvisms|pozitīvisma]] izplatišanos, tika mēģināts uz šī pamata veidot arī jaunu ''ontoloģiju'' ([[Huserls Edmunds|Huserla]] "transcedentālā ontoloģija", [[Hartmans Nikolajs|Hartmana]] "kritiskā ontoloģija", [[Heidegers Martins|Heidegera]] "fundamentālā ontoloģija") - te ''ontoloģiju'' saprot kā ar pārjutekliskas un pārracionālas intuīcijas palīdzību aptveramu esamības vispārīgo jēdzienu sistēmu. "Jaunās ontoloģijas" ideju īsteno arī [[Katoļi|katoļu]] filosofi, kuri no Aristoteļa mācības izrietošo "tradicionālo ontoloģiju" sintezē ar Kanta transcedentālo filosofiju. |
| − | == | + | == Literatūra par šo tēmu == |
* Svešvārdu vārdnīca - Rīga: Norden, 1996., 535. lpp. | * Svešvārdu vārdnīca - Rīga: Norden, 1996., 535. lpp. | ||
| 12. rindiņa: | 12. rindiņa: | ||
* [http://www.liis.lv/kultvest/kultura/uzsk20/teksts.htm Pārmaiņas pasaules uzskatā XX gs..] | * [http://www.liis.lv/kultvest/kultura/uzsk20/teksts.htm Pārmaiņas pasaules uzskatā XX gs..] | ||
| − | [[ | + | [[Kategorija:Filosofijas vēsture]] |
Pašreizējā versija, 2010. gada 29. oktobris, plkst. 10.20
Ontoloģija (no sengr. sengrieķu ὤν, ὄντος, ōn, ontos - "esošais" + λόγος, logos - "vārds, mācība") – mācība par esamību, esamības būtības noteicošajām iezīmēm. Pieņēmumi par to, kādas lietas eksistē vai var eksistēt attiecīgajā realitātes jomā, kādi varētu būt to eksistences apstākļi, no kā un kādā veidā tās varētu būt atkarīgas utt., un katrai zinātnes nozarei un katrai teorijai ir sava ontoloģija.
Sākotnēji ar ontologiju jeb "pirmo filosofiju" Aristoteļa garā saprata mācību par esamību vispār, esamību kā tādu, esamību, kas nav atkarīga no tās īpašajiem veidiem. Šajā nozīmē ontoloģija ir tas pats kas metafizika - abstraktu vispārīgu esamības definīciju sistēma.Vēlajos viduslaikos Aristoteļa metafizikas ideju ņēma par pamatu tādas ontoloģijas konstruēšanai, kas derētu reliģijas patiesību filosofiskam pierādījumam (īpaši spilgti šī tendence izpaudās Akvīnas Toma filosofiski teoloģiskajā mācībā). Kopš XVI gs. ar ontoloģiju sāka saprast īpašu metafizikas daļu, mācību par visa pastāvošā pārjutekliskumu, nemateriālu struktūru. Šādi terminu "ontoloģija" pirmais sāka lietot Hokleniuss (1613.). Šāda ontoloģijas koncepcija pabeigtā veidā sastopama Volfa mācībā, un veidoja ontoloģiju galvenokārt abstrakti deduktīvi, no gramatikas viedokļa analizējot tās jēdzienus (esamību, iespējamību un īstenību, kvantitāti un kvalitāti, substanci un akcidenci, cēluni un sekas u.c.). Pretēja tendence izpaudās Hobsa, Spinozas, Loka un XVIII gs. franču materiālistu mācībās, ciktāl šo uz eksperimentālo zinātņu datiem pamatoto mācību pozitīvais saturs objektīvi vājināja ontoloģijas kā augstākās pakāpes filosofiskas disciplīnas, kā "pirmās foilosofijas" ideju. Vācu klasiskās filosofijas pārstāvji (Kants, Hēgelis u.c.) esošo ontoloģijas līmeni raksturoja kā bezsaturīgu un tautoloģisku, postulējot jaunas, pilnīgākas ontoloģijas (metafizikas) nepieciešamību - transcedentālo filosofiju (Kants), transcedentālā ideālisma sistēmu (Šellings), loģiku (Hēgelis). XX gs. kā reakcija uz neokantisma un pozitīvisma izplatišanos, tika mēģināts uz šī pamata veidot arī jaunu ontoloģiju (Huserla "transcedentālā ontoloģija", Hartmana "kritiskā ontoloģija", Heidegera "fundamentālā ontoloģija") - te ontoloģiju saprot kā ar pārjutekliskas un pārracionālas intuīcijas palīdzību aptveramu esamības vispārīgo jēdzienu sistēmu. "Jaunās ontoloģijas" ideju īsteno arī katoļu filosofi, kuri no Aristoteļa mācības izrietošo "tradicionālo ontoloģiju" sintezē ar Kanta transcedentālo filosofiju.
Literatūra par šo tēmu
- Svešvārdu vārdnīca - Rīga: Norden, 1996., 535. lpp.
- Ontoloģija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 306.-307 lpp.
