Atšķirības starp "Sensimonisms" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sensimonisms''' - [[Sensimons de Ruvruā Anrī Klods|Sensimona]] (1760.-1825.) izveidota sociāli politiska mācība | + | '''Sensimonisms''' - [[Sensimons de Ruvruā Anrī Klods|Sensimona]] (1760.-1825.) izveidota sociāli politiska mācība par jaunas sabiedrības izveidošanas nepieciešamību un tās pamatprincipiem. Sabiedrības priekšgalā jānostājas industrijas "ģēnijiem", kurus virzīs zinātnieki. Nākotnes sabiedrība pēc viņa domām būs uz zinātniskiem pamatiem organizēta industrializēta sabiedrība, saglabājot privātīpašumu un sabiedrības dalījumu šķirās. Vadošās nozares būs zinātne un rūpniecība, savukārt rūpnieku šķirā ietilps gan rūpnīcu īpašnieki, gan strādnieki, jo rūpniecība tiks strukturizēta un organizēta sabiedrības vairākuma interesēs. Visiem jānodrošina iespēju strādāt, katrs strādās atbilstoši savām spējām un prasmēm. Visas tautas agri vai vēlu izveidos vispasaules asociāciju un izplatīsies viena vispasaules reliģija. |
| + | |||
| + | To turpināja attīstīt Anfantēns B.P. (1796.-1864.), Bazārs S.A. (1791.-1832.) u.c. Sensimonisti uzskatīja, ka pozitīvajam laikmetam seko pārtraukums, kura vietā nāk - organiskie un kritiskie laikmeti. Organiskos laikmetos darbojas asociācija, kritiskos - antagonisms. Organiskie laikmeti atšķiras ar to, ka uzvar altruisma ideja un jūtas , valda mīlestība uz tuvāko. Kritiskie laikmeti arvien ir pilni egoisma, kas ir neizbēgamas šaubu un vienaldzības sekas. Kritiskos laikmetos cilvēks vairs neizprot savu sakaru ar citiem cilvēkiem un savas personīgās sūtības sakaru ar kopīgo likteni. Meklēja progresa likumu , kad cilvēks māzāk ekspluatēs cilvēku, un izpaudīsies ģimenē, pilsētu komūnā, nācijā un baznīcā. Indivīda dzīve norisināsies pakāpeniski visu šo grupu sfērās paralēli vēstures attīstības gaitai. Vēstures procesā visu laiku notiek cīņa bezdarbīgo šķiru un materiālo labumu ražotāju starpā. Visa pasule dodas pretī globālai unifikācijai - teorētiskajos uzskatos, vērtībās un praktiskā sadzīvē. Savā attīstības gaitā cilvēce iet no krīzes uz krīzi, no vienas organizācijas pie otras, un ir jānojauc vecais, lai uzceltu jauno. Tikai krīze var iznīcināt novecojušās formas un dot iespēju izveidoties pinīgākai iekārtai. | ||
[[Kategorija:Ideoloģijas un politika]] | [[Kategorija:Ideoloģijas un politika]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 13. decembris, plkst. 10.58
Sensimonisms - Sensimona (1760.-1825.) izveidota sociāli politiska mācība par jaunas sabiedrības izveidošanas nepieciešamību un tās pamatprincipiem. Sabiedrības priekšgalā jānostājas industrijas "ģēnijiem", kurus virzīs zinātnieki. Nākotnes sabiedrība pēc viņa domām būs uz zinātniskiem pamatiem organizēta industrializēta sabiedrība, saglabājot privātīpašumu un sabiedrības dalījumu šķirās. Vadošās nozares būs zinātne un rūpniecība, savukārt rūpnieku šķirā ietilps gan rūpnīcu īpašnieki, gan strādnieki, jo rūpniecība tiks strukturizēta un organizēta sabiedrības vairākuma interesēs. Visiem jānodrošina iespēju strādāt, katrs strādās atbilstoši savām spējām un prasmēm. Visas tautas agri vai vēlu izveidos vispasaules asociāciju un izplatīsies viena vispasaules reliģija.
To turpināja attīstīt Anfantēns B.P. (1796.-1864.), Bazārs S.A. (1791.-1832.) u.c. Sensimonisti uzskatīja, ka pozitīvajam laikmetam seko pārtraukums, kura vietā nāk - organiskie un kritiskie laikmeti. Organiskos laikmetos darbojas asociācija, kritiskos - antagonisms. Organiskie laikmeti atšķiras ar to, ka uzvar altruisma ideja un jūtas , valda mīlestība uz tuvāko. Kritiskie laikmeti arvien ir pilni egoisma, kas ir neizbēgamas šaubu un vienaldzības sekas. Kritiskos laikmetos cilvēks vairs neizprot savu sakaru ar citiem cilvēkiem un savas personīgās sūtības sakaru ar kopīgo likteni. Meklēja progresa likumu , kad cilvēks māzāk ekspluatēs cilvēku, un izpaudīsies ģimenē, pilsētu komūnā, nācijā un baznīcā. Indivīda dzīve norisināsies pakāpeniski visu šo grupu sfērās paralēli vēstures attīstības gaitai. Vēstures procesā visu laiku notiek cīņa bezdarbīgo šķiru un materiālo labumu ražotāju starpā. Visa pasule dodas pretī globālai unifikācijai - teorētiskajos uzskatos, vērtībās un praktiskā sadzīvē. Savā attīstības gaitā cilvēce iet no krīzes uz krīzi, no vienas organizācijas pie otras, un ir jānojauc vecais, lai uzceltu jauno. Tikai krīze var iznīcināt novecojušās formas un dot iespēju izveidoties pinīgākai iekārtai.
