Atšķirības starp "Kondorsē Žans Antuāns" versijām
m |
m |
||
2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Žans Antuāns Nikolā Korišots, marķīzs de Kondorsē''' (''Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet'', 1743.-1794.) - filosofs, matemātiķis, politisks darbinieks, Parīzes zinātņu akadēmijas loceklis, tiek uzskatīts par [[progresa teorija]]s aizsācēju un vienu no [[vēstures filosofija]]s radītājiem. | '''Žans Antuāns Nikolā Korišots, marķīzs de Kondorsē''' (''Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet'', 1743.-1794.) - filosofs, matemātiķis, politisks darbinieks, Parīzes zinātņu akadēmijas loceklis, tiek uzskatīts par [[progresa teorija]]s aizsācēju un vienu no [[vēstures filosofija]]s radītājiem. | ||
---- | ---- | ||
− | Dzimis 1743. gada 17. septembrī Ribemonā (''Ribemont''), [[Pikardija|Pikardijā]], Kondorsē (''Condorcet (Drôme)'') [[Marķīzs|marķīzu]] de Korišotu ģimenē. Viņa tēvocis [[prelāts]] gribēja, lai zēns kļūst par garīdznieku un deviņu gadu vecumā Žans uzsāka mācības [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] skolā Reimsā (''collège jésuite de Reims''), bet vēlāk vecāki lēma par labu militārajai karjerai, nosūtot zēnu mācīties uz Navarras koledžu (''Collège de Navarre'') Parīzē. Savukārt viņš pats, dzīvodams Apgaismības laikmetā, nolēma kļūt par zinātnieku. Sākumā Žanu saistīja matemātika, taču vēlāk | + | Dzimis 1743. gada 17. septembrī Ribemonā (''Ribemont''), [[Pikardija|Pikardijā]], Kondorsē (''Condorcet (Drôme)'') [[Marķīzs|marķīzu]] de Korišotu ģimenē. Viņa tēvocis [[prelāts]] gribēja, lai zēns kļūst par garīdznieku un deviņu gadu vecumā Žans uzsāka mācības [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] skolā Reimsā (''collège jésuite de Reims''), bet vēlāk vecāki lēma par labu militārajai karjerai, nosūtot zēnu mācīties uz Navarras koledžu (''Collège de Navarre'') Parīzē. Savukārt viņš pats, dzīvodams Apgaismības laikmetā, nolēma kļūt par zinātnieku. Sākumā Žanu saistīja matemātika, taču vēlāk nolēma pievērsties arī sociālajām zinātnēm un filosofijai. Bija tuvs Voltēram, pildīja tā sekretāra pieākumus, sarakstīja Voltēra biogrāfiju, tačū pēc saviem uzskatiem bija daudz radikālāks, pieslējās enciklopēdistu ateismam un materiālismam. Par panākumiem matemātisko iespējamību izstrādē (''Essai sur le calcul intégral'') viņu 1769. gadā uzņēma Franču akadēmijā (''Académie Française''), bet 1777. gadā par virkni ievērojamu personu biogrāfiju uzrakstīšanu (''Éloges des académiciens de l’Académie royale des sciences, morts depuis l’an 1666 jusqu’en 1699'', 1775.) viņš tika iecelts par Francijas zinātņu akadēmijas sekretāru (1793.-1782.). 1786. gadā apprecējās ar Grošī marķīza meitu Sofiju (''Marie Louise Sophie de Grouchy''). Laikabiedri uzsver godkāres trūkumu, apvienotu ar vēlmi darboties visas sabiedrības labā. Viņa sociālā aktivitāte Franču revolūcijas laikā vērta šo vīru par politiķi: pēc [[Luijs XVI, Francijas karalis|Luija XVI]] nāves viņš dibināja pirmo republikāņu avīzi, bija municipalitātes biedrs, bet 1791. gadā – Nacionālās kases sekretārs. Politiskajos uzskatos apkaroja sabiedrības iedalījumu [[Kārta|kārtās]], aizstāvēja politisko vienlīdzību (atzīstot mantisko nevienlīdzību par dabisku), politisko brīvību, pašvaldību, vārda brīvību, līdzīgu tiesību piešķiršanu sievietēm, [[Vergi|vergu]] brīvlaišanu [[Kolonija|kolonijās]]. Kļūdams par Konventa locekli, Kondorsē vairs nepārstāvēja nevienu no partijām (kaut līdz tam bija aktīvs [[Žirondisti|žirondists]]). Viņš iestājās pret karaļa Luija XVI nāvessodu, bija daudzu progresīvu politisku iniciatīvu autors, īpaši izglītības jomā, kā arī viens no deviņiem tās Konstitūcijas projekta autoriem, kuru Konvents tomēr noraidīja, dodot priekšroku Gero de Sešelela variantam. Par pieņemtās Konstitūcijas kritizēšanu Kondorsē tika pasludināts ārpus likuma, un slēpās. 1794. gada 26. martā arsetēts Parīzes pievārtē un ieslodzīts Burglareinas (''Bourg-la-Reine'') cietumā. 28. martā marķīzu de Kondorsē atrada mirušu. |
− | Ekonomikas jautājumos bija fiziokrātu ([[Tirgo Ans Robērs Žaks|Tirgo]]) piekritējs. Kritizēja sava laika reliģiskos uzskatus no [[Deisms|deisma]] un [[apgaismība]]s pozīcijām, aicināja attīstīt zinātni. Uzskatīja, ka viss ļaunums iznīks zinātnes priekšā, tādēļ prāta apgaismošana ir galvenais un vienīgais ceļš uz sabiedrības labklājību. Cilvēku dabai būtiski jāpārvēršas, to kaislības kļūs daudz rāmākas un tās regulēs saprāts - uzskatīja, ka cilvēku kopiena tiecas virzienā uz morālu un politisku saprašanos (''consensus''), kas varētu būt pamats sadarbībai uz tādas pašas likumības pamata, kāda valda dabaszinātnēs. Šo progresa ceļu ir iespējams paredzēt un aprēķināt, pamatojoties uz sasniegumiem zinātnē un tehnikā. Tā sauktā ''Kondorsē (cikliskā vairākuma) paradoksa'' autors, kas matemātiski pierādījis vairākuma varas neiespējamību un pirmoreiz aprakstīja stāvokli, kurā režīms ir it kā demokrātisks, taču reāli valda mazākums (''Essai sur l’application de l’analyse à la probabilité des décisions rendues à la pluralité des voix'', 1785.). Savā galvenajā darbā "Cilvēka prāta progresa vēsturiskās ainas skice" (''Esquisse d’un tableau historique des progres de l’essprit humain'', 1794.) attīstīja uzskatu par vēsturi kā par prāta produktu. Klasificēja vēstures kopainu 10 laikmetos, to secīgumu pamatojot ar progresa ideju. Savas dzīves laikā Kondorsē publicējis neskaitāmus zinātniskus darbus un XVII gadsimta izcilāko cilvēku, kā arī savu laikabiedru, tostarp Voltēra, biogrāfijas. Zināmākie darbi: "Pārdomas par nēģeru verdzību" (1781.), "Tirgo kunga dzīve" (1786.). | + | Uzskatīja, ka līdz šim dažādi aizspriedumi, provinciāli, kārtu aizspriedumi un tā tālāk, aizturēja progresu, uz kādu laiku atvirzīja tā triumfu. Ir derīgi pētīt cīņu ar tiem; mums jāzina, kā savā laikā krāpuši tautu, kā to grūduši nelaimēs. Uz šo pētījumu pamata var dibināt progresa paredzēšanas, paātrināšanas,virzīšanas zinātni. Jāsalīdzina dažādu nāciju attīstības ceļi, lai izlobītu iedomātās vienīgās tautas vēsturi un attēlotu tās progresa ainu. Progresa turpmāko gaitu var noteikt jau tagad uz eksaktu faktu un precīzu secinājumu pamata. Vienīgais kultūras dzinējspēks ir zināšanu pieaugums, zinātniskā apvāršņa paplašināšanās, zinātniskas domas paasinājums. Kondorsē nepavisam nesajūsminās par visu tautisko. Viņam nav raksturīga vienkāršās tautas dzīves dziļa izpratne; tautas leģenda, satīra, eposs, morālpolitiskā literatūra, paradumu tiesības viņam neeksistē. Gaisma nāk tikai no augšas, un vienīgi zinātnes gaisma organizē pelēko tautas masu. Viss progress pastāv laboratorijas darba popularizēšanā, zinātnisko formulu praktiskā pielietojumā - valsts, fabriku, zemkopības un audzināšanas tehnikā. Priekš tautas masām jāizgudro vienkāršota, uzskatāma zinību sistēma. Sakarā ar to „visā pasaulē jāizplatās vienai zinātniskai, abstraktai, kosmopolītiskai valodai; līdzās agrākām dzīvām un tautiskām valodām tā būs varens līdzeklis" paātrinātai apmaiņai. Kas attiecas uz slimībām, noziegumiem, materiālo trūkumu, tad visas šās bioloģiskās un sociālās nelaimes iznīcinās zinātnes gaisma, pilnīgākas tehnikas pielietošana. Pašai cilvēka dabai būtiski jāpārvēršas. Cilvēku kaislības kļūs daudz rāmākas, un tās regulēs saprāts: «Jo kaislību asais raksturs bieži ceļas no paradumiem, kuru varā cilvēks nokļūst vai nu nepareizu apsvērumu dēļ, vai arī nezinādams līdzekļus, kā aizkavēt to pirmās kustības, mīkstināt, izlabot to iedarbību.» Ekonomikas jautājumos bija fiziokrātu ([[Tirgo Ans Robērs Žaks|Tirgo]]) piekritējs. Kritizēja sava laika reliģiskos uzskatus no [[Deisms|deisma]] un [[apgaismība]]s pozīcijām, aicināja attīstīt zinātni. Uzskatīja, ka viss ļaunums iznīks zinātnes priekšā, tādēļ prāta apgaismošana ir galvenais un vienīgais ceļš uz sabiedrības labklājību. Cilvēku dabai būtiski jāpārvēršas, to kaislības kļūs daudz rāmākas un tās regulēs saprāts - uzskatīja, ka cilvēku kopiena tiecas virzienā uz morālu un politisku saprašanos (''consensus''), kas varētu būt pamats sadarbībai uz tādas pašas likumības pamata, kāda valda dabaszinātnēs. Šo progresa ceļu ir iespējams paredzēt un aprēķināt, pamatojoties uz sasniegumiem zinātnē un tehnikā. Tā sauktā ''Kondorsē (cikliskā vairākuma) paradoksa'' autors, kas matemātiski pierādījis vairākuma varas neiespējamību un pirmoreiz aprakstīja stāvokli, kurā režīms ir it kā demokrātisks, taču reāli valda mazākums (''Essai sur l’application de l’analyse à la probabilité des décisions rendues à la pluralité des voix'', 1785.). Savā galvenajā darbā "Cilvēka prāta progresa vēsturiskās ainas skice" (''Esquisse d’un tableau historique des progres de l’essprit humain'', 1794.) attīstīja uzskatu par vēsturi kā par prāta produktu. Klasificēja vēstures kopainu 10 laikmetos, to secīgumu pamatojot ar progresa ideju. Savas dzīves laikā Kondorsē publicējis neskaitāmus zinātniskus darbus un XVII gadsimta izcilāko cilvēku, kā arī savu laikabiedru, tostarp Voltēra, biogrāfijas. Zināmākie darbi: "Pārdomas par nēģeru verdzību" (1781.), "Tirgo kunga dzīve" (1786.). |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
20. rindiņa: | 20. rindiņa: | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
+ | * [http://www.bf.rtu.lv/documents/nvsd/materiali/kontrold.doc Zvejnieks A. Sociālās attīstības modeļi (.doc)] | ||
+ | ---- | ||
* [http://condorcet.org/ condorcet.org] | * [http://condorcet.org/ condorcet.org] | ||
* [http://www.gap-system.org/~history/Biographies/Condorcet.html Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat Condorcet] | * [http://www.gap-system.org/~history/Biographies/Condorcet.html Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat Condorcet] |
Pašreizējā versija, 2010. gada 13. decembris, plkst. 12.37
Žans Antuāns Nikolā Korišots, marķīzs de Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet, 1743.-1794.) - filosofs, matemātiķis, politisks darbinieks, Parīzes zinātņu akadēmijas loceklis, tiek uzskatīts par progresa teorijas aizsācēju un vienu no vēstures filosofijas radītājiem.
Dzimis 1743. gada 17. septembrī Ribemonā (Ribemont), Pikardijā, Kondorsē (Condorcet (Drôme)) marķīzu de Korišotu ģimenē. Viņa tēvocis prelāts gribēja, lai zēns kļūst par garīdznieku un deviņu gadu vecumā Žans uzsāka mācības jezuītu skolā Reimsā (collège jésuite de Reims), bet vēlāk vecāki lēma par labu militārajai karjerai, nosūtot zēnu mācīties uz Navarras koledžu (Collège de Navarre) Parīzē. Savukārt viņš pats, dzīvodams Apgaismības laikmetā, nolēma kļūt par zinātnieku. Sākumā Žanu saistīja matemātika, taču vēlāk nolēma pievērsties arī sociālajām zinātnēm un filosofijai. Bija tuvs Voltēram, pildīja tā sekretāra pieākumus, sarakstīja Voltēra biogrāfiju, tačū pēc saviem uzskatiem bija daudz radikālāks, pieslējās enciklopēdistu ateismam un materiālismam. Par panākumiem matemātisko iespējamību izstrādē (Essai sur le calcul intégral) viņu 1769. gadā uzņēma Franču akadēmijā (Académie Française), bet 1777. gadā par virkni ievērojamu personu biogrāfiju uzrakstīšanu (Éloges des académiciens de l’Académie royale des sciences, morts depuis l’an 1666 jusqu’en 1699, 1775.) viņš tika iecelts par Francijas zinātņu akadēmijas sekretāru (1793.-1782.). 1786. gadā apprecējās ar Grošī marķīza meitu Sofiju (Marie Louise Sophie de Grouchy). Laikabiedri uzsver godkāres trūkumu, apvienotu ar vēlmi darboties visas sabiedrības labā. Viņa sociālā aktivitāte Franču revolūcijas laikā vērta šo vīru par politiķi: pēc Luija XVI nāves viņš dibināja pirmo republikāņu avīzi, bija municipalitātes biedrs, bet 1791. gadā – Nacionālās kases sekretārs. Politiskajos uzskatos apkaroja sabiedrības iedalījumu kārtās, aizstāvēja politisko vienlīdzību (atzīstot mantisko nevienlīdzību par dabisku), politisko brīvību, pašvaldību, vārda brīvību, līdzīgu tiesību piešķiršanu sievietēm, vergu brīvlaišanu kolonijās. Kļūdams par Konventa locekli, Kondorsē vairs nepārstāvēja nevienu no partijām (kaut līdz tam bija aktīvs žirondists). Viņš iestājās pret karaļa Luija XVI nāvessodu, bija daudzu progresīvu politisku iniciatīvu autors, īpaši izglītības jomā, kā arī viens no deviņiem tās Konstitūcijas projekta autoriem, kuru Konvents tomēr noraidīja, dodot priekšroku Gero de Sešelela variantam. Par pieņemtās Konstitūcijas kritizēšanu Kondorsē tika pasludināts ārpus likuma, un slēpās. 1794. gada 26. martā arsetēts Parīzes pievārtē un ieslodzīts Burglareinas (Bourg-la-Reine) cietumā. 28. martā marķīzu de Kondorsē atrada mirušu.
Uzskatīja, ka līdz šim dažādi aizspriedumi, provinciāli, kārtu aizspriedumi un tā tālāk, aizturēja progresu, uz kādu laiku atvirzīja tā triumfu. Ir derīgi pētīt cīņu ar tiem; mums jāzina, kā savā laikā krāpuši tautu, kā to grūduši nelaimēs. Uz šo pētījumu pamata var dibināt progresa paredzēšanas, paātrināšanas,virzīšanas zinātni. Jāsalīdzina dažādu nāciju attīstības ceļi, lai izlobītu iedomātās vienīgās tautas vēsturi un attēlotu tās progresa ainu. Progresa turpmāko gaitu var noteikt jau tagad uz eksaktu faktu un precīzu secinājumu pamata. Vienīgais kultūras dzinējspēks ir zināšanu pieaugums, zinātniskā apvāršņa paplašināšanās, zinātniskas domas paasinājums. Kondorsē nepavisam nesajūsminās par visu tautisko. Viņam nav raksturīga vienkāršās tautas dzīves dziļa izpratne; tautas leģenda, satīra, eposs, morālpolitiskā literatūra, paradumu tiesības viņam neeksistē. Gaisma nāk tikai no augšas, un vienīgi zinātnes gaisma organizē pelēko tautas masu. Viss progress pastāv laboratorijas darba popularizēšanā, zinātnisko formulu praktiskā pielietojumā - valsts, fabriku, zemkopības un audzināšanas tehnikā. Priekš tautas masām jāizgudro vienkāršota, uzskatāma zinību sistēma. Sakarā ar to „visā pasaulē jāizplatās vienai zinātniskai, abstraktai, kosmopolītiskai valodai; līdzās agrākām dzīvām un tautiskām valodām tā būs varens līdzeklis" paātrinātai apmaiņai. Kas attiecas uz slimībām, noziegumiem, materiālo trūkumu, tad visas šās bioloģiskās un sociālās nelaimes iznīcinās zinātnes gaisma, pilnīgākas tehnikas pielietošana. Pašai cilvēka dabai būtiski jāpārvēršas. Cilvēku kaislības kļūs daudz rāmākas, un tās regulēs saprāts: «Jo kaislību asais raksturs bieži ceļas no paradumiem, kuru varā cilvēks nokļūst vai nu nepareizu apsvērumu dēļ, vai arī nezinādams līdzekļus, kā aizkavēt to pirmās kustības, mīkstināt, izlabot to iedarbību.» Ekonomikas jautājumos bija fiziokrātu (Tirgo) piekritējs. Kritizēja sava laika reliģiskos uzskatus no deisma un apgaismības pozīcijām, aicināja attīstīt zinātni. Uzskatīja, ka viss ļaunums iznīks zinātnes priekšā, tādēļ prāta apgaismošana ir galvenais un vienīgais ceļš uz sabiedrības labklājību. Cilvēku dabai būtiski jāpārvēršas, to kaislības kļūs daudz rāmākas un tās regulēs saprāts - uzskatīja, ka cilvēku kopiena tiecas virzienā uz morālu un politisku saprašanos (consensus), kas varētu būt pamats sadarbībai uz tādas pašas likumības pamata, kāda valda dabaszinātnēs. Šo progresa ceļu ir iespējams paredzēt un aprēķināt, pamatojoties uz sasniegumiem zinātnē un tehnikā. Tā sauktā Kondorsē (cikliskā vairākuma) paradoksa autors, kas matemātiski pierādījis vairākuma varas neiespējamību un pirmoreiz aprakstīja stāvokli, kurā režīms ir it kā demokrātisks, taču reāli valda mazākums (Essai sur l’application de l’analyse à la probabilité des décisions rendues à la pluralité des voix, 1785.). Savā galvenajā darbā "Cilvēka prāta progresa vēsturiskās ainas skice" (Esquisse d’un tableau historique des progres de l’essprit humain, 1794.) attīstīja uzskatu par vēsturi kā par prāta produktu. Klasificēja vēstures kopainu 10 laikmetos, to secīgumu pamatojot ar progresa ideju. Savas dzīves laikā Kondorsē publicējis neskaitāmus zinātniskus darbus un XVII gadsimta izcilāko cilvēku, kā arī savu laikabiedru, tostarp Voltēra, biogrāfijas. Zināmākie darbi: "Pārdomas par nēģeru verdzību" (1781.), "Tirgo kunga dzīve" (1786.).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 208.-209. lpp.
- David Williams. Condorcet and modernity. - Cambridge University Press: Cambridge, 2004, ISBN 0-521-84139-9
- Stephan Lüchinger. Das politische Denken von Condorcet (1743–1794). - Haupt: Bern, 2002, ISBN 3-258-06557-8
- Rolf Reichardt. Reform und Revolution bei Condorcet. Ein Beitrag zur späten Aufklärung in Frankreich. - Röhrscheid: Bonn, 1973, ISBN 3-7928-0316-X
- Литвинова Е.Ф. Кондорсэ, его жизнь и деятельность, научная и политическая. // Т. Мор. Оуэн. Дидро. Д’Аламбер. Кондорсе. - Урал LTD: Челябинск, 1998
- Бадентэр Э., Бадентэр Р. Кондорсе (1743-1794). Ученый в политике / Вступ. ст., сокращ. пер. с фр. О. В. Захаровой. - Ладомир: Москва, 2000, 398 с.
Resursi internetā par šo tēmu
- condorcet.org
- Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat Condorcet
- Marquis de Condorcet
- Marie-Jean-Antoine-Nicolas Caritat, Marquis de Condorcet. Outlines of an historical view of the progress of the human mind (1795.)
- Marie-Jean-Antoine-Nicolas Caritat, Marquis de Condorcet. On the Admission of Women to the Rights of Citizenship (1790.)
- Letters Condorcet to Benjamin Franklin (1773-1788)