Atšķirības starp "Konts Ogists" versijām
m |
m |
||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Izidors Marija Ogists Fransuā Ksavjērs Konts''' (''Isidore Marie Auguste François Xavier Comte'', 1798.-1857.) - filosofs, "socioloģijas tēvs" un [[Pozitīvisms|pozitīvisma]] pamatlicējs, [[Vēstures filosofija|vēstures filozofs]]. | '''Izidors Marija Ogists Fransuā Ksavjērs Konts''' (''Isidore Marie Auguste François Xavier Comte'', 1798.-1857.) - filosofs, "socioloģijas tēvs" un [[Pozitīvisms|pozitīvisma]] pamatlicējs, [[Vēstures filosofija|vēstures filozofs]]. | ||
---- | ---- | ||
| − | Dzimis 1798. gada 17. janvārī Monpeljē, [[Francija|Francijā]], ierēdņa (tēvs bija nodokļu iekasētājs) ģimenē. Mācījies licejā un vēlāk Parīzes politehniskajā skolā. 1818. gadā uz laiku iekārtojās darbā pie [[Sensimons de Ruvruā Anrī Klods|Sensimona]] par privātsekretāru. Sadzīvē bija noslēgts vienpatis, visu laiku veltot savām idejām un mērķtiecīgam darbam kabinetā; nekad netika ceļojis, neinteresējās par politiku, nelasīja laikrakstus un žurnālus. Dzīvoja smagos apstākļos, piepelnoties kā privātskolotājs matemātikā. Privātā dzīve visai nesakārtota. 1818. gadā tika uzsācis kopdzīvi ar kādu par sevi krietni vecāku sievieti, bet 1825. gadā uzsāka kopdzīvi ar krogū iepazīto Karolīnu Masēnu, taču šo laulību nevar saukt par izdevušos - 1826. gadā greizsirdības lēkmē aizbēga no mājām uz Monmoransī (''Maison de Montmorency''), bet sievu, kad tā viņu atrada, gandrīz noslīcināja ezerā. Tika ievietots psihiatriskajā dziednīcā, no kuras to izlaida tikai kad sieva un māte uzņēmās aizgādību. Vairākas reizes mēģinājis izdarīt pašnāvību. 1830. gadā uz pāris dienām | + | Dzimis 1798. gada 17. janvārī Monpeljē, [[Francija|Francijā]], ierēdņa (tēvs bija nodokļu iekasētājs) ģimenē. Mācījies licejā un vēlāk Parīzes politehniskajā skolā. 1818. gadā uz laiku iekārtojās darbā pie [[Sensimons de Ruvruā Anrī Klods|Sensimona]] par privātsekretāru. Sadzīvē bija noslēgts vienpatis, visu laiku veltot savām idejām un mērķtiecīgam darbam kabinetā; nekad netika ceļojis, neinteresējās par politiku, nelasīja laikrakstus un žurnālus. Dzīvoja smagos apstākļos, piepelnoties kā privātskolotājs matemātikā. Privātā dzīve visai nesakārtota. 1818. gadā tika uzsācis kopdzīvi ar kādu par sevi krietni vecāku sievieti, bet 1825. gadā uzsāka kopdzīvi ar krogū iepazīto Karolīnu Masēnu, taču šo laulību nevar saukt par izdevušos - 1826. gadā greizsirdības lēkmē aizbēga no mājām uz Monmoransī (''Maison de Montmorency''), bet sievu, kad tā viņu atrada, gandrīz noslīcināja ezerā. Tika ievietots psihiatriskajā dziednīcā, no kuras to izlaida tikai kad sieva un māte uzņēmās aizgādību. Vairākas reizes mēģinājis izdarīt pašnāvību. 1830. gadā uz pāris dienām tika apcietināts un ieslodzīts cietumā par atteikšanos dienēt nacionālajā gvardē. 1832.-1843. gados repetitors un eksaminators Parīzes politehniskajā skolā. Saskarsmē ar apkārtējiem ļoti iedomīgs. Uzskatīja, ka cilvēki nesaprotot viņa teorijas un idejas, neiedziļinās un neaizdomājas par iztirzātās problēmas būtību, virspusēji uztver viņa idejas. Zināmākie darbi ir "Pozitīvās filozofijas kurss" 6 sējumos (1830.–1842.) un "Pozitīvās politikas sistēma" 4 sējumos (1851.–1854.). Miris 1857. gada 5. septembrī Prīzē. |
| − | No sava skolotāja Sensimona | + | No sava skolotāja [[Sensimons de Ruvruā Anrī Klods|Sensimona]] (19 gadu vecumā kļuva par tā sekretāru, un sabija šai amatā līdz 24 gadu vecumam) Konts aizguva domu par sabiedrības organizāciju un pašu terminu „pozitīvisms”. Pozitīvismā svarīga ir atziņa, ka cilvēka prāts nevar visu absolūti izzināt un tāpēc atsakās pētīt notikumu cēloņus un parādību iekšējo būtību, bet koncentrējas uz pašu notikumu gaitu. Ar pozitīvismu Konts atzīmē kontrastu starp nepieciešamo un nevajadzīgo. Pozitīvisms pieļauj iespēju, ka nevar sasniegt absolūtas zināšanas. Ogists Konts uzskata, ka neviena zinātne vēl nav sasniegusi pozitīvo pilnību. Visās zinātnēs ir sastopamas iepriekšējo posmu pēdas. Radīja savu zinātņu hierarhijas sistēmu, kurā galvenā bija matemātika, pēc tam – fizika, ķīmija u.c. eksaktās zinātnes, savukārt sabiedriskās jeb humanitārās zinātnes uzskatīja par atpalikušām (vēsture vispār neesot zinātnes vārda cienīga - nevajadzīgu un bezmērķīgu faktu un sīkumu studēšana). Nekas šajās zinātnēs nav simtprocentīgi objektīvs un pierādāms, līdz ar to tie ir tikai minējumi. Savukārt minējumi par vienu notikumu var būtiski atšķirties cits no cita. Tas neveicina zinātnes attīstību, jo zinātnieki vadās no savām emocijām, bet tas ietekmē viņu pētījumus un nepareizi. Pētot notikumu jāatmet emocijas un jābalstās uz zinātniskiem pamatojumiem. Vēsturē nekas nav objektīvs, tātad tā ir nevajadzīga zinātne. Viņaprāt, metafiziskas spekulācijas ir neauglīgas un bezjēdzīgas. Laikmetīgai zinātnei nav jānodarbojas ar pirmcēloņu meklēšanu un izskaidrošanu, bet tikai jāapraksta fakti un jānoskaidro šo faktu secība. Tā dara dabaszinātnes. Tāpēc arī vēstures, sabiedrības un kultūras pētīšanā jārada metodes, kas dotu tikpat acīmredzamus un drošus rezultātus kā fizika, kas pēta dabu. Sabiedrības pētīšana, pēc Konta domām, ir jāuztic sociālai fizikai jeb "socioloģijai". |
| − | + | Socioloģija O.Kontam ir zinātne par sabiedrības struktūru un tās attīstību. Tai ir divas daļas: 1) sociālā statika, 2) sociālā dinamika. Abus šos jēdzienus O.Konts ieviesa, domādams, ka sabiedrība ir līdzīga dzīvam organismam. Sociālā statika un dinamika ir savdabīga sociālā organisma “anatomija” un “fizioloģija”. Sociālā statika pētī sabiedrības uzbūvi, aplūko to miera stāvoklī, vēro, kādi spēki, kādas mijiedarbības to līdzsvaro, kā arī nodrošina kārtību un harmoniju. Statika noteic koeksistences likumu, dažādo sabiedrības dzīves elementu savstarpējo sakarību. Dinamika pētī sabiedrības dzīves procesus, sabiedrības enerģijas izpausmes, nosaka progresa veidus, motīvus, attīstības posmu maiņas likumsakarības. Sabiedrības statiskajam un dinamiskajam stāvoklim atbilst jēdzieni “kārtība” un “progress”. Socioloģijai jāatrod likumus, kas nosaka sabiedrības dzīvi un evolūciju, jānovēro un jāpēta sabiedrības iekārta, jāsalīdzina dažādas sabiedrības balstoties uz to vēsturi. Postulēja, ka socioloģijai jākļūst par zinātņu zinātni, pārņemot no eksaktajām zinātnēm metodoloģiju. | |
| + | |||
| + | Zinātnei jābūt pozitīvai un pēc Ogista Konta domām nav vajadzības meklēt lietu cēloņus, jo pietiek ar pašas dabas likumiem. Nav būtiski kāpēc notiek kāds notikums, bet svarīgi ir kā tas notiek. Cēloņus nav vērts pētīt, jo ne vienmēr ir pierādāma to objektivitāte. Kā zinātnisko metodi piedāvāja lietota matemātisku aprēķinu. Cilvēces attīstību jāveicina ar nesatricināmiem likumiem un jāveido stabila sabiedrība, kurā zinātniekiem jādod intelektuālā vara, bet materiālais spēks slēptos [[Proletariāts|strādnieku]] un [[buržuāzija]]s rokās. Sabiedrību, pēc Ogista Konta domām, tāpat kā mehānismu var noregulēt, tad tā darbosies pēc noteiktiem likumiem un stingri noteiktās robežās. Savukārt socioloģijas uzdevums ir atklāt sabiedrības eksistences likumus un organizēt sabiedrību, lai tā būtu stabila un turpinātu progresēt. Piedāvāja sabiedrības stabilitāti veidot uz reliģijas bāzes, kur Dieva vietā ir pati cilvēce. Dievs ir dominējis pirmajā cilvēces attīstības pakāpē un bijis nozīmīgs vēlāk. Dievs ir kaut kas pārdabisks, kas, protams, nav pieņemams Konta jaunajai pozitīvisma stadijai. Dievs ir neizskaidrojama, subjektīva parādība. Konts savā būtībā ir reliģiozs. Viņš izveido savu reliģiju, izstrādā rituālu un kalendāru, kur svēto vārdu vietā ir cilvēces labdaru vārdi. Bija pārliecināts, ka pār pasauli valda idejas, un tāpēc vēstures virzošie spēki meklējami domāšanā un zināšanās. | ||
| + | |||
| + | No Sensimona pārņēma cilvēces vēsturiskās attīstības 3 stadiju teoriju: | ||
* teoloģiskais laikmets (no aizvēstures līdz XIV gadsimtam) – visu neizprotamo skaidro kā brīnumu | * teoloģiskais laikmets (no aizvēstures līdz XIV gadsimtam) – visu neizprotamo skaidro kā brīnumu | ||
* metafiziskais laikmets (no XIV gs. līdz Lielajai franču revolūcijai) – meklē skaidrojumu lietu būtībā, filozofiskums | * metafiziskais laikmets (no XIV gs. līdz Lielajai franču revolūcijai) – meklē skaidrojumu lietu būtībā, filozofiskums | ||
* pozitīvais laikmets – priekšplānā ir pozitīvie zinātniskie fakti. | * pozitīvais laikmets – priekšplānā ir pozitīvie zinātniskie fakti. | ||
| − | Uzskatīja, ka teoloģiskais un pozitīvisma laikmets ir organiski periodi, jo viduslaikos sabiedrību organizē un pārvalda [[Baznīca]], bet metafiziskais laikmets ir kritiskais periods. Metafiziskajā laikmetā darbojas apgaismotāji, bet laikmetu noslēdz revolūcija, kura liekas nepievilcīga pašam Kontam, jo uzskata, ka šis periods ir nenozīmīgs, jo ir tikai kā pārejas periods no teoloģiskā perioda uz pozitīvo periodu. | + | Uzskatīja, ka teoloģiskais un pozitīvisma laikmets ir organiski periodi, jo viduslaikos sabiedrību organizē un pārvalda [[Baznīca]] - uzskata [[Romas Katoļu Baznīca|Romas katoļu baznīcu]] par varenu un svētīgu audzinātāju spēku pagātnē: katoliskā kristietība ir it kā pozitīvisma priekštecis:tas ir pirmais mēģinājums pozitīvi veidot tiklab ideoloģiju, tā arī sabiedrisko iekārtu, - bet metafiziskais laikmets ir kritiskais periods. Metafiziskajā laikmetā darbojas apgaismotāji, bet laikmetu noslēdz revolūcija, kura liekas nepievilcīga pašam Kontam, jo uzskata, ka šis periods ir nenozīmīgs, jo ir tikai kā pārejas periods no teoloģiskā perioda uz pozitīvo periodu. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 13. decembris, plkst. 13.36
Izidors Marija Ogists Fransuā Ksavjērs Konts (Isidore Marie Auguste François Xavier Comte, 1798.-1857.) - filosofs, "socioloģijas tēvs" un pozitīvisma pamatlicējs, vēstures filozofs.
Dzimis 1798. gada 17. janvārī Monpeljē, Francijā, ierēdņa (tēvs bija nodokļu iekasētājs) ģimenē. Mācījies licejā un vēlāk Parīzes politehniskajā skolā. 1818. gadā uz laiku iekārtojās darbā pie Sensimona par privātsekretāru. Sadzīvē bija noslēgts vienpatis, visu laiku veltot savām idejām un mērķtiecīgam darbam kabinetā; nekad netika ceļojis, neinteresējās par politiku, nelasīja laikrakstus un žurnālus. Dzīvoja smagos apstākļos, piepelnoties kā privātskolotājs matemātikā. Privātā dzīve visai nesakārtota. 1818. gadā tika uzsācis kopdzīvi ar kādu par sevi krietni vecāku sievieti, bet 1825. gadā uzsāka kopdzīvi ar krogū iepazīto Karolīnu Masēnu, taču šo laulību nevar saukt par izdevušos - 1826. gadā greizsirdības lēkmē aizbēga no mājām uz Monmoransī (Maison de Montmorency), bet sievu, kad tā viņu atrada, gandrīz noslīcināja ezerā. Tika ievietots psihiatriskajā dziednīcā, no kuras to izlaida tikai kad sieva un māte uzņēmās aizgādību. Vairākas reizes mēģinājis izdarīt pašnāvību. 1830. gadā uz pāris dienām tika apcietināts un ieslodzīts cietumā par atteikšanos dienēt nacionālajā gvardē. 1832.-1843. gados repetitors un eksaminators Parīzes politehniskajā skolā. Saskarsmē ar apkārtējiem ļoti iedomīgs. Uzskatīja, ka cilvēki nesaprotot viņa teorijas un idejas, neiedziļinās un neaizdomājas par iztirzātās problēmas būtību, virspusēji uztver viņa idejas. Zināmākie darbi ir "Pozitīvās filozofijas kurss" 6 sējumos (1830.–1842.) un "Pozitīvās politikas sistēma" 4 sējumos (1851.–1854.). Miris 1857. gada 5. septembrī Prīzē.
No sava skolotāja Sensimona (19 gadu vecumā kļuva par tā sekretāru, un sabija šai amatā līdz 24 gadu vecumam) Konts aizguva domu par sabiedrības organizāciju un pašu terminu „pozitīvisms”. Pozitīvismā svarīga ir atziņa, ka cilvēka prāts nevar visu absolūti izzināt un tāpēc atsakās pētīt notikumu cēloņus un parādību iekšējo būtību, bet koncentrējas uz pašu notikumu gaitu. Ar pozitīvismu Konts atzīmē kontrastu starp nepieciešamo un nevajadzīgo. Pozitīvisms pieļauj iespēju, ka nevar sasniegt absolūtas zināšanas. Ogists Konts uzskata, ka neviena zinātne vēl nav sasniegusi pozitīvo pilnību. Visās zinātnēs ir sastopamas iepriekšējo posmu pēdas. Radīja savu zinātņu hierarhijas sistēmu, kurā galvenā bija matemātika, pēc tam – fizika, ķīmija u.c. eksaktās zinātnes, savukārt sabiedriskās jeb humanitārās zinātnes uzskatīja par atpalikušām (vēsture vispār neesot zinātnes vārda cienīga - nevajadzīgu un bezmērķīgu faktu un sīkumu studēšana). Nekas šajās zinātnēs nav simtprocentīgi objektīvs un pierādāms, līdz ar to tie ir tikai minējumi. Savukārt minējumi par vienu notikumu var būtiski atšķirties cits no cita. Tas neveicina zinātnes attīstību, jo zinātnieki vadās no savām emocijām, bet tas ietekmē viņu pētījumus un nepareizi. Pētot notikumu jāatmet emocijas un jābalstās uz zinātniskiem pamatojumiem. Vēsturē nekas nav objektīvs, tātad tā ir nevajadzīga zinātne. Viņaprāt, metafiziskas spekulācijas ir neauglīgas un bezjēdzīgas. Laikmetīgai zinātnei nav jānodarbojas ar pirmcēloņu meklēšanu un izskaidrošanu, bet tikai jāapraksta fakti un jānoskaidro šo faktu secība. Tā dara dabaszinātnes. Tāpēc arī vēstures, sabiedrības un kultūras pētīšanā jārada metodes, kas dotu tikpat acīmredzamus un drošus rezultātus kā fizika, kas pēta dabu. Sabiedrības pētīšana, pēc Konta domām, ir jāuztic sociālai fizikai jeb "socioloģijai".
Socioloģija O.Kontam ir zinātne par sabiedrības struktūru un tās attīstību. Tai ir divas daļas: 1) sociālā statika, 2) sociālā dinamika. Abus šos jēdzienus O.Konts ieviesa, domādams, ka sabiedrība ir līdzīga dzīvam organismam. Sociālā statika un dinamika ir savdabīga sociālā organisma “anatomija” un “fizioloģija”. Sociālā statika pētī sabiedrības uzbūvi, aplūko to miera stāvoklī, vēro, kādi spēki, kādas mijiedarbības to līdzsvaro, kā arī nodrošina kārtību un harmoniju. Statika noteic koeksistences likumu, dažādo sabiedrības dzīves elementu savstarpējo sakarību. Dinamika pētī sabiedrības dzīves procesus, sabiedrības enerģijas izpausmes, nosaka progresa veidus, motīvus, attīstības posmu maiņas likumsakarības. Sabiedrības statiskajam un dinamiskajam stāvoklim atbilst jēdzieni “kārtība” un “progress”. Socioloģijai jāatrod likumus, kas nosaka sabiedrības dzīvi un evolūciju, jānovēro un jāpēta sabiedrības iekārta, jāsalīdzina dažādas sabiedrības balstoties uz to vēsturi. Postulēja, ka socioloģijai jākļūst par zinātņu zinātni, pārņemot no eksaktajām zinātnēm metodoloģiju.
Zinātnei jābūt pozitīvai un pēc Ogista Konta domām nav vajadzības meklēt lietu cēloņus, jo pietiek ar pašas dabas likumiem. Nav būtiski kāpēc notiek kāds notikums, bet svarīgi ir kā tas notiek. Cēloņus nav vērts pētīt, jo ne vienmēr ir pierādāma to objektivitāte. Kā zinātnisko metodi piedāvāja lietota matemātisku aprēķinu. Cilvēces attīstību jāveicina ar nesatricināmiem likumiem un jāveido stabila sabiedrība, kurā zinātniekiem jādod intelektuālā vara, bet materiālais spēks slēptos strādnieku un buržuāzijas rokās. Sabiedrību, pēc Ogista Konta domām, tāpat kā mehānismu var noregulēt, tad tā darbosies pēc noteiktiem likumiem un stingri noteiktās robežās. Savukārt socioloģijas uzdevums ir atklāt sabiedrības eksistences likumus un organizēt sabiedrību, lai tā būtu stabila un turpinātu progresēt. Piedāvāja sabiedrības stabilitāti veidot uz reliģijas bāzes, kur Dieva vietā ir pati cilvēce. Dievs ir dominējis pirmajā cilvēces attīstības pakāpē un bijis nozīmīgs vēlāk. Dievs ir kaut kas pārdabisks, kas, protams, nav pieņemams Konta jaunajai pozitīvisma stadijai. Dievs ir neizskaidrojama, subjektīva parādība. Konts savā būtībā ir reliģiozs. Viņš izveido savu reliģiju, izstrādā rituālu un kalendāru, kur svēto vārdu vietā ir cilvēces labdaru vārdi. Bija pārliecināts, ka pār pasauli valda idejas, un tāpēc vēstures virzošie spēki meklējami domāšanā un zināšanās.
No Sensimona pārņēma cilvēces vēsturiskās attīstības 3 stadiju teoriju:
- teoloģiskais laikmets (no aizvēstures līdz XIV gadsimtam) – visu neizprotamo skaidro kā brīnumu
- metafiziskais laikmets (no XIV gs. līdz Lielajai franču revolūcijai) – meklē skaidrojumu lietu būtībā, filozofiskums
- pozitīvais laikmets – priekšplānā ir pozitīvie zinātniskie fakti.
Uzskatīja, ka teoloģiskais un pozitīvisma laikmets ir organiski periodi, jo viduslaikos sabiedrību organizē un pārvalda Baznīca - uzskata Romas katoļu baznīcu par varenu un svētīgu audzinātāju spēku pagātnē: katoliskā kristietība ir it kā pozitīvisma priekštecis:tas ir pirmais mēģinājums pozitīvi veidot tiklab ideoloģiju, tā arī sabiedrisko iekārtu, - bet metafiziskais laikmets ir kritiskais periods. Metafiziskajā laikmetā darbojas apgaismotāji, bet laikmetu noslēdz revolūcija, kura liekas nepievilcīga pašam Kontam, jo uzskata, ka šis periods ir nenozīmīgs, jo ir tikai kā pārejas periods no teoloģiskā perioda uz pozitīvo periodu.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 211. lpp.
- Jürgen Brankel. Theorie und Praxis bei Auguste Comte. Zum Zusammenhang zwischen Wissenschaftssystem und Moral. - Wien 2008, ISBN 978-3-85132-525-6
- Werner Fuchs-Heinritz. Auguste Comte. Einführung in Leben und Werk. - Westdeutscher Verlag: Opladen, Wiesbaden, 1998, ISBN 3-531-13233-4
- Gerhard Wagner. Auguste Comte zur Einführung. - Junius: Hamburg, 2001, ISBN 3885063352
Resursi internetā par šo tēmu
- Auguste Comte - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Auguste Comte and Positivism by John Stuart Mill
- Auguste Comte and Positivism.
- Caspar Hewett. Auguste Comte – High Priest of Positivism
- augustecomte.org
