Atšķirības starp "Trešās Republikas Konstitūcija" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Trešās republikas konstitūcija''' (''la Constitution de la France'') - 1875. | + | '''Trešās republikas konstitūcija''' (''la Constitution de la Troisième République France'') - 1875. gadā [[Francijas Nacionālā sapulce|Nacionālajā sapulcē]] (februāris-jūlijs) pieņemta pagaidu [[konstitūcija]] (tika izstrādāta gandrīz 4 gadus, jo likumdevēji nevarēja izšķirties starp [[Republika|republiku]] un [[Monarhija|monarhiju]]), kas iedibināja t.s. [[Trešā Republika|Trešo republiku]]. Ietvēra vairākus svarīgus jaunus likumus, piemēram, ''Likumu par Senātu'' (24.02.1875.), ''Likumu par publisko varu'' (25.02.1875.), ''Likumu par varu savstarpējām attiecībām'' (16.08.1875.), kā arī agrāk pieņemtos vēlēšanu likumus un likumus par prezidenta varu. AUgstākā likumdevēja vara piederēja Nacionālajai sapulcei, kas sastāvēja no augšpalātas ([[Francijas Senāts]]) un apakšpalātas (Pārstāvju palāta). Likumdošanas iniciatīvas tiesības bija abām parlamenta palātām un valsts prezidentam. Augstākā izpildvara bija valsts prezidentam, kuru uz 7 gadiem ar absolūto balsu vairākumu ievēlēja Nacionālā sapulce (prezidentu varēja ievēlēt amatā atkārtoti uz jebkuru jaunu termiņu). Prezidentam bija tiesības apžēlot, tas bija augstākais [[Bruņotie spēki|bruņoto spēku]] virspavēlnieks, tam bija tiesības iecelt vai atcelt jebkuru civilo vai militāro amatpersonu. Ar Senāta piekrišanu prezidents varēja atlaist Pārstāvju palātu. 1884. gada 14. augusta grozījumi aizliedza turpmāk izskatīt republikāniskās valdišanas formas izmaiņas. |
Skat. arī: | Skat. arī: | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 18. marts, plkst. 06.04
Trešās republikas konstitūcija (la Constitution de la Troisième République France) - 1875. gadā Nacionālajā sapulcē (februāris-jūlijs) pieņemta pagaidu konstitūcija (tika izstrādāta gandrīz 4 gadus, jo likumdevēji nevarēja izšķirties starp republiku un monarhiju), kas iedibināja t.s. Trešo republiku. Ietvēra vairākus svarīgus jaunus likumus, piemēram, Likumu par Senātu (24.02.1875.), Likumu par publisko varu (25.02.1875.), Likumu par varu savstarpējām attiecībām (16.08.1875.), kā arī agrāk pieņemtos vēlēšanu likumus un likumus par prezidenta varu. AUgstākā likumdevēja vara piederēja Nacionālajai sapulcei, kas sastāvēja no augšpalātas (Francijas Senāts) un apakšpalātas (Pārstāvju palāta). Likumdošanas iniciatīvas tiesības bija abām parlamenta palātām un valsts prezidentam. Augstākā izpildvara bija valsts prezidentam, kuru uz 7 gadiem ar absolūto balsu vairākumu ievēlēja Nacionālā sapulce (prezidentu varēja ievēlēt amatā atkārtoti uz jebkuru jaunu termiņu). Prezidentam bija tiesības apžēlot, tas bija augstākais bruņoto spēku virspavēlnieks, tam bija tiesības iecelt vai atcelt jebkuru civilo vai militāro amatpersonu. Ar Senāta piekrišanu prezidents varēja atlaist Pārstāvju palātu. 1884. gada 14. augusta grozījumi aizliedza turpmāk izskatīt republikāniskās valdišanas formas izmaiņas.
Skat. arī:
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 193. lpp.
