Atšķirības starp "Tomisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Tomisms''' - [[sholastika]]s virziens, kas balstījās uz [[Toms no Akvīnas|Akvīnas Toma]] mācību. Dominēja [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] skolās. | '''Tomisms''' - [[sholastika]]s virziens, kas balstījās uz [[Toms no Akvīnas|Akvīnas Toma]] mācību. Dominēja [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] skolās. | ||
| − | Viduslaikos opozīcijā ''tomismam'' bija [[Dunss Skots|Dunsa Skota]] un [[Okams Viljams|Okamas Viljama]] sekotāji, kas vairāk koncentrējās [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu ordenī]]. [[Renesanse]]s laikmetā viszināmākais ''tomisma'' pārstāvis bija itāliešu dominikānis Toms de Vio (Kaetanuss). [[Kontrrenesanse]]s laikā tika veikta zināma ''tomisma'' paradigmas atjaunināšana spāņu [[Jezuītu ordenis|jezuīta]] Suareca mācībā, bet jaunu elpu mācība ieguva XIX gs. vidū (t.s. [[neotomisms]]), kad mācību tālāk attīstīja Štekls un Benkers Vācijā, de Vulfs un Mersjē Francijā, Ņūmens Lielbritānijā, Liberatore Itālijā. Jaunākajos laikos vērojama tendence pielāgot Akvīnas Toma sistēmu Kanta un Hēgeļa filosofijai ([[Huserls Edmunds|E. Huserls]], [[Heidegers Martins|M. Heidegers]], [[Hartmans Nikolajs|N.Hartmans]]). | + | Viduslaikos opozīcijā ''tomismam'' bija [[Dunss Skots|Dunsa Skota]] un [[Okams Viljams|Okamas Viljama]] sekotāji, kas vairāk koncentrējās [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu ordenī]]. [[Renesanse]]s laikmetā viszināmākais ''tomisma'' pārstāvis bija itāliešu dominikānis Toms de Vio (Kaetanuss). [[Kontrrenesanse]]s laikā tika veikta zināma ''tomisma'' paradigmas atjaunināšana spāņu [[Jezuītu ordenis|jezuīta]] Suareca mācībā, bet jaunu elpu mācība ieguva XIX gs. vidū (t.s. [[neotomisms]]), kad mācību tālāk attīstīja Štekls un Benkers Vācijā, de Vulfs un Mersjē Francijā, Ņūmens Lielbritānijā, Liberatore Itālijā. Pāvesta Leona XIII [[Enciklika|enciklikā]] “Aeterni patris” (1879.) neotomisms ir pasludināts par Romas katoļu baznīcas oficiālo filozofiju. Jaunākajos laikos vērojama tendence pielāgot Akvīnas Toma reliģiskā racionālisma sistēmu Kanta un Hēgeļa filosofijai ([[Huserls Edmunds|E. Huserls]], [[Heidegers Martins|M. Heidegers]], [[Hartmans Nikolajs|N.Hartmans]]). |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 30. maijs, plkst. 13.02
Tomisms - sholastikas virziens, kas balstījās uz Akvīnas Toma mācību. Dominēja dominikāņu skolās.
Viduslaikos opozīcijā tomismam bija Dunsa Skota un Okamas Viljama sekotāji, kas vairāk koncentrējās franciskāņu ordenī. Renesanses laikmetā viszināmākais tomisma pārstāvis bija itāliešu dominikānis Toms de Vio (Kaetanuss). Kontrrenesanses laikā tika veikta zināma tomisma paradigmas atjaunināšana spāņu jezuīta Suareca mācībā, bet jaunu elpu mācība ieguva XIX gs. vidū (t.s. neotomisms), kad mācību tālāk attīstīja Štekls un Benkers Vācijā, de Vulfs un Mersjē Francijā, Ņūmens Lielbritānijā, Liberatore Itālijā. Pāvesta Leona XIII enciklikā “Aeterni patris” (1879.) neotomisms ir pasludināts par Romas katoļu baznīcas oficiālo filozofiju. Jaunākajos laikos vērojama tendence pielāgot Akvīnas Toma reliģiskā racionālisma sistēmu Kanta un Hēgeļa filosofijai (E. Huserls, M. Heidegers, N.Hartmans).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 420. lpp.
