Atšķirības starp "Tomisms" versijām
m |
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
||
| 10. rindiņa: | 10. rindiņa: | ||
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/dic_fwords/12465/ФОМИЗМ Фомизм // Словари и энциклопедии на Академике] | * [http://dic.academic.ru/dic.nsf/dic_fwords/12465/ФОМИЗМ Фомизм // Словари и энциклопедии на Академике] | ||
| + | * [http://dic.academic.ru/dic.nsf/enc_philosophy/1229/ТОМИЗМ Томизм // Словари и энциклопедии на Академике] | ||
| + | * [http://ru.science.wikia.com/wiki/Томизм Томизм - ru.science] | ||
[[Kategorija:Filosofijas vēsture]] | [[Kategorija:Filosofijas vēsture]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 30. maijs, plkst. 13.13
Tomisms - sholastikas virziens, kas balstījās uz Akvīnas Toma mācību. Dominēja dominikāņu skolās.
Viduslaikos opozīcijā tomismam bija Dunsa Skota un Okamas Viljama sekotāji, kas vairāk koncentrējās franciskāņu ordenī. Renesanses laikmetā viszināmākais tomisma pārstāvis bija itāliešu dominikānis Toms de Vio (Kaetanuss). Kontrrenesanses laikā tika veikta zināma tomisma paradigmas atjaunināšana spāņu jezuīta Suareca mācībā, bet jaunu elpu mācība ieguva XIX gs. vidū (t.s. neotomisms), kad mācību tālāk attīstīja Štekls un Benkers Vācijā, de Vulfs un Mersjē Francijā, Ņūmens Lielbritānijā, Liberatore Itālijā. Pāvesta Leona XIII enciklikā “Aeterni patris” (1879.) neotomisms ir pasludināts par Romas katoļu baznīcas oficiālo filozofiju. Jaunākajos laikos vērojama tendence pielāgot Akvīnas Toma reliģiskā racionālisma sistēmu Kanta un Hēgeļa filosofijai (E. Huserls, M. Heidegers, N.Hartmans).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 420. lpp.
