Atšķirības starp "Dzimtbūšana" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Dzimtbūšana''' (angl. ''serfdom'', vāc. ''Leibeigenschaft'', fr. ''servage'', kr. ''крепостничество'') - [[zemniecība]]s feodālās atkarības forma, kas izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā [[Senjors|senjoru]] administratīvajai un tiesu varai. Vēsturiski izveidojās no [[Kolonāts|kolonāta]]. No senjora varas atkarīgos [[Zemniecība|zemniekus]] un [[muižas ļaudis]] dēvē par '''dzimtcilvēkiem''' jeb '''dzimtļaudīm''' (fr. ''serfs''), kuri nedrīkstēja nodot mantojumā zemi, ko apstrādāja, nedz arī saimniecības inventāru, nedrīkstēja pāriet no viena [[Senjors|senjora]] pie cita, slēgt laulību bez senjora atļaujas, laulāties ar cilvēku no cita senjora dzimtcilvēkiem u.tml. Rietumeiropā dzimtbūšana no VII-IX gs. līdz XVI-XVIII gs. Centrāleiropā - no VII-IX gs. līdz XVIII-XIX gs., Austrumeiropā no XV gs. līdz 1861. gadam. Atkarībā no gadsimta, arī dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to kunga iegribas.
 
'''Dzimtbūšana''' (angl. ''serfdom'', vāc. ''Leibeigenschaft'', fr. ''servage'', kr. ''крепостничество'') - [[zemniecība]]s feodālās atkarības forma, kas izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā [[Senjors|senjoru]] administratīvajai un tiesu varai. Vēsturiski izveidojās no [[Kolonāts|kolonāta]]. No senjora varas atkarīgos [[Zemniecība|zemniekus]] un [[muižas ļaudis]] dēvē par '''dzimtcilvēkiem''' jeb '''dzimtļaudīm''' (fr. ''serfs''), kuri nedrīkstēja nodot mantojumā zemi, ko apstrādāja, nedz arī saimniecības inventāru, nedrīkstēja pāriet no viena [[Senjors|senjora]] pie cita, slēgt laulību bez senjora atļaujas, laulāties ar cilvēku no cita senjora dzimtcilvēkiem u.tml. Rietumeiropā dzimtbūšana no VII-IX gs. līdz XVI-XVIII gs. Centrāleiropā - no VII-IX gs. līdz XVIII-XIX gs., Austrumeiropā no XV gs. līdz 1861. gadam. Atkarībā no gadsimta, arī dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to kunga iegribas.
  
[[Livonija|Livonijā]] ''dzimtbūšana'' sāk veidoties XV gs., kad bruņinieki-muižnieki sava [[Lēnis|lēņa]] zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai [[Muiža|muižu]], bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par [[Dzimtcilvēks|"dzimtļaudīm"]] (''Erbleute'') vai "dzimtzemniekiem" (''Erbbauer''). Viņu zemes kungu savukārt sāka dēvēt par "dzimtkungu" (''Erbherr''). Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā, savukārt mūsdienu Latvijas teritorijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts - ja neatbrīvots dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica, ka dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem brāļiem jāseko vecākajam brālim. Aptuveni trīs gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā (šis process notika nevienmērīgi). Likvidēta XIX gs. ar [[Zemnieku brīvlaišana|zemnieku brīvlaišanu]] (skat. arī [[Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.]]).
+
[[Livonija|Livonijā]] ''dzimtbūšana'' sāk veidoties XV gs., kad bruņinieki-muižnieki sava [[Lēnis|lēņa]] zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai [[Muiža|muižu]], bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par "dzimtļaudīm" (''Erbleute'') vai "dzimtzemniekiem" (''Erbbauer''). Viņu zemes kungu savukārt sāka dēvēt par "dzimtkungu" (''Erbherr''). Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā, savukārt mūsdienu Latvijas teritorijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts - ja neatbrīvots dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica, ka dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem brāļiem jāseko vecākajam brālim. Aptuveni trīs gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā (šis process notika nevienmērīgi). Likvidēta XIX gs. ar [[Zemnieku brīvlaišana|zemnieku brīvlaišanu]] (skat. arī [[Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.]]).
  
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==

Versija, kas saglabāta 2011. gada 2. jūnijs, plkst. 09.26

Dzimtbūšana (angl. serfdom, vāc. Leibeigenschaft, fr. servage, kr. крепостничество) - zemniecības feodālās atkarības forma, kas izpaudās piesaistīšanā pie apstrādājamās zemes, pakļaušanā senjoru administratīvajai un tiesu varai. Vēsturiski izveidojās no kolonāta. No senjora varas atkarīgos zemniekus un muižas ļaudis dēvē par dzimtcilvēkiem jeb dzimtļaudīm (fr. serfs), kuri nedrīkstēja nodot mantojumā zemi, ko apstrādāja, nedz arī saimniecības inventāru, nedrīkstēja pāriet no viena senjora pie cita, slēgt laulību bez senjora atļaujas, laulāties ar cilvēku no cita senjora dzimtcilvēkiem u.tml. Rietumeiropā dzimtbūšana no VII-IX gs. līdz XVI-XVIII gs. Centrāleiropā - no VII-IX gs. līdz XVIII-XIX gs., Austrumeiropā no XV gs. līdz 1861. gadam. Atkarībā no gadsimta, arī dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to kunga iegribas.

Livonijā dzimtbūšana sāk veidoties XV gs., kad bruņinieki-muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par neatņemamu šī lēņa sastāvdaļu, uz kuriem attiecināma zemes kunga tiesiskā un saimnieciskā vara. Līdz ar to muižnieks mantoja par dzimtu ne tikai muižu, bet arī muižas novadā (lēnī) dzīvojošos zemniekus, kurus sāka saukt par "dzimtļaudīm" (Erbleute) vai "dzimtzemniekiem" (Erbbauer). Viņu zemes kungu savukārt sāka dēvēt par "dzimtkungu" (Erbherr). Dzimtbūšana visātrāk izveidojās Ziemeļigaunijā, savukārt mūsdienu Latvijas teritorijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrants noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Šī līguma pirmajā punktā bija teikts - ja neatbrīvots dzimtcilvēks atgriežas pie sava vecā kunga, viņš nav izdodams atpakaļ, bet viņam jāpaliek pie tā kunga, kura dzimtcilvēks viņš ir. Tālāk noteica, ka dzimtcilvēka bērniem, kas dzimuši pie sveša kunga, jāseko tēvam, jaunākiem brāļiem jāseko vecākajam brālim. Aptuveni trīs gadsimtus ilgā laika posmā Livonijas zemnieki pakāpeniski zaudēja savu personisko brīvību, nonākot zemes kungu un muižnieku atkarībā (šis process notika nevienmērīgi). Likvidēta XIX gs. ar zemnieku brīvlaišanu (skat. arī Zemes reformas Baltijas guberņās XIX gs.).

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters - Divergens: Rīga, 2001., 26. lpp.
  • Stepermanis M. Zemnieku nemieri Vidzemē 1750–1784. – Rīga, 1956

  • Freedman P., Bourin M. ed., Forms of Servitude in Northern and Central Europe. / Decline, Resistance and Expansion. - Brepols, 2005
  • Frantzen, Allen J., and Douglas Moffat, eds. The World of Work: Servitude, Slavery and Labor in Medieval England. - Glasgow: Cruithne P, 1994
  • Pierre Bonnassie. From Slavery to Feudalism in South-Western Europe. Trans. Birrell Jean. - Cambridge: Cambridge UP, 1991

  • Седов П. В. Закат Московского царства, царский двор конца XVII века. — Петербургский институт истории, изд-во «Дмитрий Буланин»: СПб., 2006, 604 с.

Resursi internetā par šo tēmu