Atšķirības starp "Vinkelmanis Johans" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Dzimis 1717. gada 9 decembrī. | Dzimis 1717. gada 9 decembrī. | ||
| − | Vinkelmaņa darbs "Senatnes mākslas vēsture" (1764.) bija pirmais mēģinājums zinātniski pētīt mākslas vēsturi. Mākslas attīstību, pēc viņa domām, nosaka gan dabas faktori (klimats), gan sabiedrība (valsts iekārta un pārvaldīšana, kā arī to veidotā domāšanas veida ietekme). Indivīda brīvības radītā [[Senā Grieķija|Senās Grieķijas]] māksla kā "cēlas vienkāršības un mierīga diženuma" iemiesojums bija Vinkelmaņa estētiskais ideāls. Izvirzīja tēzi, ka alegorija ir ne tikai domāšanas forma, bet arī stils. Laikā no 1756. līdz 1758.gadam Romā viņš rakstīja sava ''Erinnerung ūber die Betrachtung der Werke der Kunst'' manuskriptā: "Skaistums pastāv kā vienotā veseluma daudzveidība, lūk, filosofu akmens, ko tiecas atrast mākslinieki un ko atrod tikai retais. Līnija, kas iezīmē skaistu formu, līdzinās elipsei: tajā ir gan noturība, gan pastāvīga mainība, jo to nevar uzvilkt ar cirkuļa palīdzību un tā maina virzienu ik punktā.", t.i. mākslas meklējumi salīdzināmi ar punkta noteikšanu uz elipses - tev šķiet, ka esi beidzot notvēris īsto, bet atkal nekā, nākamais jau maina virzienu. Var sacīt, ka māksla notiek ārpus laika, bet laiks, sastindzinādams mākslas impulsētos veikumus un darinājumus, vienlaikus ir tāds kā priekšnoteikums tam, ka kādā vietā un apstākļos atkal var atgadīties mākslas notikums. | + | Vinkelmaņa darbs "Senatnes mākslas vēsture" (1764.) bija pirmais mēģinājums zinātniski pētīt mākslas vēsturi. Mākslas attīstību, pēc viņa domām, nosaka gan dabas faktori (klimats), gan sabiedrība (valsts iekārta un pārvaldīšana, kā arī to veidotā domāšanas veida ietekme). Indivīda brīvības radītā [[Senā Grieķija|Senās Grieķijas]] māksla kā "cēlas vienkāršības un mierīga diženuma" iemiesojums bija Vinkelmaņa estētiskais ideāls. Izvirzīja tēzi, ka alegorija ir ne tikai domāšanas forma, bet arī stils. Laikā no 1756. līdz 1758. gadam Romā viņš rakstīja sava ''Erinnerung ūber die Betrachtung der Werke der Kunst'' manuskriptā: "Skaistums pastāv kā vienotā veseluma daudzveidība, lūk, filosofu akmens, ko tiecas atrast mākslinieki un ko atrod tikai retais. Līnija, kas iezīmē skaistu formu, līdzinās elipsei: tajā ir gan noturība, gan pastāvīga mainība, jo to nevar uzvilkt ar cirkuļa palīdzību un tā maina virzienu ik punktā.", t.i. mākslas meklējumi salīdzināmi ar punkta noteikšanu uz elipses - tev šķiet, ka esi beidzot notvēris īsto, bet atkal nekā, nākamais jau maina virzienu. Var sacīt, ka māksla notiek ārpus laika, bet laiks, sastindzinādams mākslas impulsētos veikumus un darinājumus, vienlaikus ir tāds kā priekšnoteikums tam, ka kādā vietā un apstākļos atkal var atgadīties mākslas notikums. |
Viņa uzskati ļoti ietekmēja turpmāko estētikas, mākslas un arhitektūras ([[klasicisms]]), kā arī mākslas vēstures teorijas attīstību. | Viņa uzskati ļoti ietekmēja turpmāko estētikas, mākslas un arhitektūras ([[klasicisms]]), kā arī mākslas vēstures teorijas attīstību. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 13. jūnijs, plkst. 09.50
Johans Joahims Vinkelmanis (Johann Joachim Winckelmann, 1717.-1768.) - vēsturnieks apgaismotājs, mākslas vēstures kā zinātnes pamatlicējs.
Dzimis 1717. gada 9 decembrī.
Vinkelmaņa darbs "Senatnes mākslas vēsture" (1764.) bija pirmais mēģinājums zinātniski pētīt mākslas vēsturi. Mākslas attīstību, pēc viņa domām, nosaka gan dabas faktori (klimats), gan sabiedrība (valsts iekārta un pārvaldīšana, kā arī to veidotā domāšanas veida ietekme). Indivīda brīvības radītā Senās Grieķijas māksla kā "cēlas vienkāršības un mierīga diženuma" iemiesojums bija Vinkelmaņa estētiskais ideāls. Izvirzīja tēzi, ka alegorija ir ne tikai domāšanas forma, bet arī stils. Laikā no 1756. līdz 1758. gadam Romā viņš rakstīja sava Erinnerung ūber die Betrachtung der Werke der Kunst manuskriptā: "Skaistums pastāv kā vienotā veseluma daudzveidība, lūk, filosofu akmens, ko tiecas atrast mākslinieki un ko atrod tikai retais. Līnija, kas iezīmē skaistu formu, līdzinās elipsei: tajā ir gan noturība, gan pastāvīga mainība, jo to nevar uzvilkt ar cirkuļa palīdzību un tā maina virzienu ik punktā.", t.i. mākslas meklējumi salīdzināmi ar punkta noteikšanu uz elipses - tev šķiet, ka esi beidzot notvēris īsto, bet atkal nekā, nākamais jau maina virzienu. Var sacīt, ka māksla notiek ārpus laika, bet laiks, sastindzinādams mākslas impulsētos veikumus un darinājumus, vienlaikus ir tāds kā priekšnoteikums tam, ka kādā vietā un apstākļos atkal var atgadīties mākslas notikums.
Viņa uzskati ļoti ietekmēja turpmāko estētikas, mākslas un arhitektūras (klasicisms), kā arī mākslas vēstures teorijas attīstību.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 444. lpp.
- Rietumeiropas filozofija 14.-18. gs. : māc. līdzeklis / sast. J.Rozenvalds. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2000. - 268 lpp. ISBN 9984-04-513-7
- Hincena-Bolena Brigite. Roma un Vatikāns : mākslas ceļvedis. - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2009. - 626 lpp. ISBN 9789984232690
