Vinkelmanis Johans
Johans Joahims Vinkelmanis (Johann Joachim Winckelmann, 1717.-1768.) - vēsturnieks apgaismotājs, arheologs, mākslas vēstures kā zinātnes pamatlicējs.
Dzimis 1717. gada 9 decembrī Štendālē (Stendal), Saksijā, kurpnieka ģimenē. Pateicoties mecenātiem, 1735. gadā guvis iespēju mācīties Ķelnes ģimnāzijā (Köllnische Gymnasium) Berlīnē un ģimnāzijā Zalcvedelē (Altstädtische Gymnasium in Salzwedel), pēc tam saņēmis stipendiju un sāka studēt teooloģiju Halles universitātē (1738.-1740.). Pēc universitātes absolvēšanas, iztiku pelnīja kā mājskolotājs Osterburgā (Osterburg bei Stendal), krājot līdzekļus medicīnas studijām Jēnas universitātē (1741.-1742.). Strādāja par seno valodu skolotāju Zīhauzenas latīņskolā (Lateinschule im altmärkischen Seehausen). 1748. gadā viņš iekārtojās darbā pie Bīnavas grāfa Heinriha (Heinrich Graf von Bünau) Nītnicā (Nöthnitz), netālu no Drēzdenes. Izveidoja bibliotēkas katalogu, bet brīvajā laikā nopietni aizrāvās ar antīkās un Renesanses mākslas studijām. 1754. gadā konvertējās katolicismā. 1755. gadā publicēja savu pirmo teorētisko apcerējumu "Gedanken über die Nachahmung der griechischen Werke in der Malerei und Bildhauerkunst" (Pārdomas par grieķu darbu stila kopēšanu glezniecībā un tēlniecībā) un šī paša gada septembrī pārcēlās uz dzīvi Romā. Tur iepazinās ar gleznotāju Mengsu (Anton Raphael Mengs), kurš, savukārt, viņu iepazīstināja ar kardinālu Albani (Alessandro Albani), mecenātu, lielu antīkās kultūras cienītāju un mākslas darbu kolekcionāru, kam Vinkelmanis 1767. gadā veltīja savu darbu "Monumenti antichi inediti" (Neaprakstītie senatnes pieminekļi). Apmeties uz dzīvi kardināla pilī "Villa Albani", savos antīkās mākslas mantojuma izpētes gaitās apmeklēja tikko sākotos izrakumus Pompejās un Herkulānā. Pirmais viņa nozīmīgais darbs ir 1760. gadā Florencē izdotais barona Stošas kameju kolekcijas katalogs, kur autors deva savu klasifikāciju un piedāvāja jaunu metodiku. 1759. gadā pabeidza darbu pie "Senatnes mākslas vēsture" (Geschichte der Kunst des Altertums) manuskripta, kas bija pirmais mēģinājums zinātniski pētīt mākslas vēsturi, taču publicēja to tikai 1764. gadā. 1761. Vinkelmanis pabeidza savu darbu, kas veltīts antīkajai arhitektūrai, pamatojoties uz Pestumas sengrieķu tempļu drupu analīzi, bet 1762. gadā - otro sējumu, kas veltīts Sicīlijas sengrieķu tempļu arhitektūrai. No 1763. gada Vinkelmanis bija Vatikāna antikvārs un senatnes kolekcijas pārraugs. 1764. gadā viņš publicēja ziņojumu par izrakumu Herkulanā rezultātiem, kas ir pirmais zinātniskais šī arheoloģiskā objekta apraksts. Pēc otras ekspedīcijas Neapoles apkaimes izpētē (Neapoles apkaimi viņš pētīja 1758., 1762., 1764. un 1767. gadā). 1767. gadā pabeidza darba turpinājumu "Piezīmes par mākslas vēsturi". Pēc ceļojuma uz Vīni, 1768. gada 8. jūnijā tika iebraucamajā sētā naktī aplaupīts un nogalināts.
Mākslas attīstību, pēc viņa domām, nosaka gan dabas faktori (klimats), gan sabiedrība (valsts iekārta un pārvaldīšana, kā arī to veidotā domāšanas veida ietekme). Indivīda brīvības radītā Senās Grieķijas māksla kā "cēlas vienkāršības un mierīga diženuma" iemiesojums bija Vinkelmaņa estētiskais ideāls. Izvirzīja tēzi, ka alegorija ir ne tikai domāšanas forma, bet arī stils. Laikā no 1756. līdz 1758. gadam Romā viņš rakstīja sava Erinnerung ūber die Betrachtung der Werke der Kunst manuskriptā: "Skaistums pastāv kā vienotā veseluma daudzveidība, lūk, filosofu akmens, ko tiecas atrast mākslinieki un ko atrod tikai retais. Līnija, kas iezīmē skaistu formu, līdzinās elipsei: tajā ir gan noturība, gan pastāvīga mainība, jo to nevar uzvilkt ar cirkuļa palīdzību un tā maina virzienu ik punktā.", t.i. mākslas meklējumi salīdzināmi ar punkta noteikšanu uz elipses - tev šķiet, ka esi beidzot notvēris īsto, bet atkal nekā, nākamais jau maina virzienu. Var sacīt, ka māksla notiek ārpus laika, bet laiks, sastindzinādams mākslas impulsētos veikumus un darinājumus, vienlaikus ir tāds kā priekšnoteikums tam, ka kādā vietā un apstākļos atkal var atgadīties mākslas notikums.
Viņa uzskati ļoti ietekmēja turpmāko estētikas, mākslas un arhitektūras (klasicisms), kā arī mākslas vēstures teorijas attīstību.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 444. lpp.
- Rietumeiropas filozofija 14.-18. gs. : māc. līdzeklis / sast. J.Rozenvalds. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2000. - 268 lpp. ISBN 9984-04-513-7
- Hincena-Bolena Brigite. Roma un Vatikāns : mākslas ceļvedis. - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2009. - 626 lpp. ISBN 9789984232690
- Potts A. Flesh and the Ideal. Winckelmann and the Origins of Art History. - New Haven/London, 1994
- Wolfgang Leppmann. Winckelmann. Ein Leben für Apoll. - Propyläen: Berlin, 1996. ISBN 3-549-05595-1
- Johann Joachim Winckelmann. 1717-1768. / Thomas W. Gaehtgens (Hrsg.) - Hamburg, 1986
- Arthur Schulz. Johann Joachim Winckelmann. Ein Altmärker, der eine neue Wissenschaft schuf // Der Altmarkbote. Kulturblätter für Stadt und Land, Heft 5, Salzwedel Januar 1957, S. 8.
- Élisabeth Décultot. Untersuchungen zu Winckelmanns Exzerptheften. Ein Beitrag zur Genealogie der Kunstgeschichte im 18. Jh. (Stendaler Winckelmannforschungen Band 2) - Verlag Franz Philipp Rutzen: Ruhpolding/Stendal, 2004, ISBN 3-910060-57-9
- Esther Sophia Sünderhauf. Griechensehnsucht und Kulturkritik. Die deutsche Rezeption von Winckelmanns Antikenideal 1840-1945. - Akademie-Verlag: Berlin, 2004. ISBN 3-05-004100-5
- Efthalia Rentetzi. Johann Joachim Winckelmann und der altgriechische Geist. // Philia. Universität Würzburg, Vol. I (2006), S. 26-30, ISSN 0936-1944
- Эстетика Винкельмана и современность. - Москва, 1994
- Винкельман И.И. Избранные произведения и письма. - Москва, 1996
Resursi internetā par šo tēmu
- Winckelmann Johann Joachim // Sächsischen Biografie
- Literatur von und über Johann Joachim Winckelmann im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Werke von Johann Joachim Winckelmann bei Zeno.org
- Helmut Pfotenhauer. Winckelmann und Heinse : Die Typen der Beschreibungskunst im 18. Jahrhundert oder die Geburt der neueren Kunstgeschichte
