Atšķirības starp "Vinkelmanis Johans" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Johans Joahims Vinkelmanis''' (''Johann Joachim Winckelmann'', 1717.-1768.) - vēsturnieks apgaismotājs, arheologs, mākslas vēstures kā zinātnes pamatlicējs. | '''Johans Joahims Vinkelmanis''' (''Johann Joachim Winckelmann'', 1717.-1768.) - vēsturnieks apgaismotājs, arheologs, mākslas vēstures kā zinātnes pamatlicējs. | ||
| − | Dzimis 1717. gada 9 decembrī Štendālē (''Stendal''), Saksijā, kurpnieka ģimenē. Pateicoties mecenātiem, 1735. gadā guvis iespēju mācīties Berlīnes ģimnāzijā, pēc tam saņēmis stipendiju un 1738. gadā sāka studēt teooloģiju Halles universitātē. Pēc universitātes absolvēšanas, iztiku pelnīja kā mājskolotājs, krājot līdzekļus, kur aizrāvās ar antīkās un [[Renesanse]]s mākslas studijām. 1754. gadā konvertējās [[Romas Katoļu Baznīca|katolicismā]]. 1755. gadā publicēja savu pirmo teorētisko apcerējumu "Gedanken über die Nachahmung der griechischen Werke in der Malerei und Bildhauerkunst" (''Pārdomas par grieķu darbu stila kopēšanu glezniecībā un tēlniecībā'') un šī paša gada septembrī pārcēlās uz dzīvi Romā. Tur iepazinās ar gleznotāju R.Mengsu, kurš, savukārt, viņu iepazīstināja ar [[Kardināls|kardināla]] | + | Dzimis 1717. gada 9 decembrī Štendālē (''Stendal''), Saksijā, kurpnieka ģimenē. Pateicoties mecenātiem, 1735. gadā guvis iespēju mācīties Berlīnes ģimnāzijā, pēc tam saņēmis stipendiju un 1738. gadā sāka studēt teooloģiju Halles universitātē. Pēc universitātes absolvēšanas, iztiku pelnīja kā mājskolotājs, krājot līdzekļus, kur aizrāvās ar antīkās un [[Renesanse]]s mākslas studijām. 1754. gadā konvertējās [[Romas Katoļu Baznīca|katolicismā]]. 1755. gadā publicēja savu pirmo teorētisko apcerējumu "Gedanken über die Nachahmung der griechischen Werke in der Malerei und Bildhauerkunst" (''Pārdomas par grieķu darbu stila kopēšanu glezniecībā un tēlniecībā'') un šī paša gada septembrī pārcēlās uz dzīvi Romā. Tur iepazinās ar gleznotāju R.Mengsu, kurš, savukārt, viņu iepazīstināja ar [[Kardināls|kardināla]] Albani, lielu antīkās kultūras cienītāju un mākslas darbu kolekcionāru. Savos antīkās mākslas mantojuma izpētes gaitās apmeklēja tikko sākotos izrakumus Pompejās un Herkulānā. Pirmais viņa nozīmīgais darbs ir 1760. gadā Florencē izdotais [[Barons|barona]] Stošas kameju kolekcijas katalogs, kur autors deva savu klasifikāciju un piedāvāja jaunu metodiku. 1761. Vinkelmanis pabeidza savu darbu, kas veltīts antīkajai arhitektūrai, pamatojoties uz Pestumas sengrieķu tempļu drupu analīzi, bet 1762. gadā - otro sējumu, kas veltīts Sicīlijas sengrieķu tempļu arhitektūrai. 1764. gadā viņš publicēja ziņojumu par izrakumu Herkulanā rezultātiem, kas ir pirmais zinātniskais šī arheoloģiskā objekta apraksts. Pēc otras ekspedīcijas Neapoles apkaimes izpētē (Neapoles apkaimi viņš pētīja 1758., 1762., 1764. un 1767. gadā), uzsāka darbu pie darba "Senatnes mākslas vēsture" (1764.), kas bija pirmais mēģinājums zinātniski pētīt mākslas vēsturi. 1767. gadā pabeidza darba turpinājumu "Piezīmes par mākslas vēsturi". Pēc ceļojuma uz Vīni, 1768. gada 8. jūnijā tika iebraucamajā sētā naktī aplaupīts un nogalināts. |
Mākslas attīstību, pēc viņa domām, nosaka gan dabas faktori (klimats), gan sabiedrība (valsts iekārta un pārvaldīšana, kā arī to veidotā domāšanas veida ietekme). Indivīda brīvības radītā [[Senā Grieķija|Senās Grieķijas]] māksla kā "cēlas vienkāršības un mierīga diženuma" iemiesojums bija Vinkelmaņa estētiskais ideāls. Izvirzīja tēzi, ka alegorija ir ne tikai domāšanas forma, bet arī stils. Laikā no 1756. līdz 1758. gadam Romā viņš rakstīja sava ''Erinnerung ūber die Betrachtung der Werke der Kunst'' manuskriptā: "Skaistums pastāv kā vienotā veseluma daudzveidība, lūk, filosofu akmens, ko tiecas atrast mākslinieki un ko atrod tikai retais. Līnija, kas iezīmē skaistu formu, līdzinās elipsei: tajā ir gan noturība, gan pastāvīga mainība, jo to nevar uzvilkt ar cirkuļa palīdzību un tā maina virzienu ik punktā.", t.i. mākslas meklējumi salīdzināmi ar punkta noteikšanu uz elipses - tev šķiet, ka esi beidzot notvēris īsto, bet atkal nekā, nākamais jau maina virzienu. Var sacīt, ka māksla notiek ārpus laika, bet laiks, sastindzinādams mākslas impulsētos veikumus un darinājumus, vienlaikus ir tāds kā priekšnoteikums tam, ka kādā vietā un apstākļos atkal var atgadīties mākslas notikums. | Mākslas attīstību, pēc viņa domām, nosaka gan dabas faktori (klimats), gan sabiedrība (valsts iekārta un pārvaldīšana, kā arī to veidotā domāšanas veida ietekme). Indivīda brīvības radītā [[Senā Grieķija|Senās Grieķijas]] māksla kā "cēlas vienkāršības un mierīga diženuma" iemiesojums bija Vinkelmaņa estētiskais ideāls. Izvirzīja tēzi, ka alegorija ir ne tikai domāšanas forma, bet arī stils. Laikā no 1756. līdz 1758. gadam Romā viņš rakstīja sava ''Erinnerung ūber die Betrachtung der Werke der Kunst'' manuskriptā: "Skaistums pastāv kā vienotā veseluma daudzveidība, lūk, filosofu akmens, ko tiecas atrast mākslinieki un ko atrod tikai retais. Līnija, kas iezīmē skaistu formu, līdzinās elipsei: tajā ir gan noturība, gan pastāvīga mainība, jo to nevar uzvilkt ar cirkuļa palīdzību un tā maina virzienu ik punktā.", t.i. mākslas meklējumi salīdzināmi ar punkta noteikšanu uz elipses - tev šķiet, ka esi beidzot notvēris īsto, bet atkal nekā, nākamais jau maina virzienu. Var sacīt, ka māksla notiek ārpus laika, bet laiks, sastindzinādams mākslas impulsētos veikumus un darinājumus, vienlaikus ir tāds kā priekšnoteikums tam, ka kādā vietā un apstākļos atkal var atgadīties mākslas notikums. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 13. jūnijs, plkst. 11.13
Johans Joahims Vinkelmanis (Johann Joachim Winckelmann, 1717.-1768.) - vēsturnieks apgaismotājs, arheologs, mākslas vēstures kā zinātnes pamatlicējs.
Dzimis 1717. gada 9 decembrī Štendālē (Stendal), Saksijā, kurpnieka ģimenē. Pateicoties mecenātiem, 1735. gadā guvis iespēju mācīties Berlīnes ģimnāzijā, pēc tam saņēmis stipendiju un 1738. gadā sāka studēt teooloģiju Halles universitātē. Pēc universitātes absolvēšanas, iztiku pelnīja kā mājskolotājs, krājot līdzekļus, kur aizrāvās ar antīkās un Renesanses mākslas studijām. 1754. gadā konvertējās katolicismā. 1755. gadā publicēja savu pirmo teorētisko apcerējumu "Gedanken über die Nachahmung der griechischen Werke in der Malerei und Bildhauerkunst" (Pārdomas par grieķu darbu stila kopēšanu glezniecībā un tēlniecībā) un šī paša gada septembrī pārcēlās uz dzīvi Romā. Tur iepazinās ar gleznotāju R.Mengsu, kurš, savukārt, viņu iepazīstināja ar kardināla Albani, lielu antīkās kultūras cienītāju un mākslas darbu kolekcionāru. Savos antīkās mākslas mantojuma izpētes gaitās apmeklēja tikko sākotos izrakumus Pompejās un Herkulānā. Pirmais viņa nozīmīgais darbs ir 1760. gadā Florencē izdotais barona Stošas kameju kolekcijas katalogs, kur autors deva savu klasifikāciju un piedāvāja jaunu metodiku. 1761. Vinkelmanis pabeidza savu darbu, kas veltīts antīkajai arhitektūrai, pamatojoties uz Pestumas sengrieķu tempļu drupu analīzi, bet 1762. gadā - otro sējumu, kas veltīts Sicīlijas sengrieķu tempļu arhitektūrai. 1764. gadā viņš publicēja ziņojumu par izrakumu Herkulanā rezultātiem, kas ir pirmais zinātniskais šī arheoloģiskā objekta apraksts. Pēc otras ekspedīcijas Neapoles apkaimes izpētē (Neapoles apkaimi viņš pētīja 1758., 1762., 1764. un 1767. gadā), uzsāka darbu pie darba "Senatnes mākslas vēsture" (1764.), kas bija pirmais mēģinājums zinātniski pētīt mākslas vēsturi. 1767. gadā pabeidza darba turpinājumu "Piezīmes par mākslas vēsturi". Pēc ceļojuma uz Vīni, 1768. gada 8. jūnijā tika iebraucamajā sētā naktī aplaupīts un nogalināts.
Mākslas attīstību, pēc viņa domām, nosaka gan dabas faktori (klimats), gan sabiedrība (valsts iekārta un pārvaldīšana, kā arī to veidotā domāšanas veida ietekme). Indivīda brīvības radītā Senās Grieķijas māksla kā "cēlas vienkāršības un mierīga diženuma" iemiesojums bija Vinkelmaņa estētiskais ideāls. Izvirzīja tēzi, ka alegorija ir ne tikai domāšanas forma, bet arī stils. Laikā no 1756. līdz 1758. gadam Romā viņš rakstīja sava Erinnerung ūber die Betrachtung der Werke der Kunst manuskriptā: "Skaistums pastāv kā vienotā veseluma daudzveidība, lūk, filosofu akmens, ko tiecas atrast mākslinieki un ko atrod tikai retais. Līnija, kas iezīmē skaistu formu, līdzinās elipsei: tajā ir gan noturība, gan pastāvīga mainība, jo to nevar uzvilkt ar cirkuļa palīdzību un tā maina virzienu ik punktā.", t.i. mākslas meklējumi salīdzināmi ar punkta noteikšanu uz elipses - tev šķiet, ka esi beidzot notvēris īsto, bet atkal nekā, nākamais jau maina virzienu. Var sacīt, ka māksla notiek ārpus laika, bet laiks, sastindzinādams mākslas impulsētos veikumus un darinājumus, vienlaikus ir tāds kā priekšnoteikums tam, ka kādā vietā un apstākļos atkal var atgadīties mākslas notikums.
Viņa uzskati ļoti ietekmēja turpmāko estētikas, mākslas un arhitektūras (klasicisms), kā arī mākslas vēstures teorijas attīstību.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 444. lpp.
- Rietumeiropas filozofija 14.-18. gs. : māc. līdzeklis / sast. J.Rozenvalds. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2000. - 268 lpp. ISBN 9984-04-513-7
- Hincena-Bolena Brigite. Roma un Vatikāns : mākslas ceļvedis. - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2009. - 626 lpp. ISBN 9789984232690
