Atšķirības starp "Ptolemajs" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis Ptolemaidā, [[Romas impērija]]s Ēģiptes provincē, kopš 127. gada dzīvojis un darbojies Aleksandrijā. Par viņa dzīvi praktiski nav zināms nekas. Spriežot pēc niecīgajām ziņām, tā vecāki nāca no grieķu pārceļotājiem, bet ''nomen'' (dzimtas vārds) Klaudiji liecina, ka bija Romas pilsoņi (visticamāk, pilsoņa statuss iegūts imperatora Klaudija laikā, t.i. 4.-41. g.). Viņa interešu sfērā ietilpa astronomija, ģeogrāfija, matemātika, optika, mūzikas teorija u.c. | Dzimis Ptolemaidā, [[Romas impērija]]s Ēģiptes provincē, kopš 127. gada dzīvojis un darbojies Aleksandrijā. Par viņa dzīvi praktiski nav zināms nekas. Spriežot pēc niecīgajām ziņām, tā vecāki nāca no grieķu pārceļotājiem, bet ''nomen'' (dzimtas vārds) Klaudiji liecina, ka bija Romas pilsoņi (visticamāk, pilsoņa statuss iegūts imperatora Klaudija laikā, t.i. 4.-41. g.). Viņa interešu sfērā ietilpa astronomija, ģeogrāfija, matemātika, optika, mūzikas teorija u.c. | ||
| − | Balstoties uz Aristoteļa mācību, Ptolemejs izveidoja debess ķermeņu kustības matemātisko teoriju. Lai izskaidrotu planētu cilpveida kustību, viņš pieņēma, ka katra planēta kustas pa nelielu apli – epiciklu (šo hipotēzi apt. 150. g.p.m.ē. izvirzīja Nīkejas Hiparks), bet epicikla centrs kustas pa lielāku apli – deferentu. Izmantojot šo teoriju, varēja samērā precīzi noteikt spīdekļu stāvokļus ilgākam laika periodam uz priekšu (spīdekļu kustības aprakstīšanai bija vajadzīgi 80 epicikli un deferenti). Ap 140. gadu Ptolemejs izveidoja ģeocentrisko planētu kustības teoriju un publicēja savā astronomijas traktātā 13 grāmatās | + | Balstoties uz Aristoteļa mācību, Ptolemejs izveidoja debess ķermeņu kustības matemātisko teoriju. Lai izskaidrotu planētu cilpveida kustību, viņš pieņēma, ka katra planēta kustas pa nelielu apli – epiciklu (šo hipotēzi apt. 150. g.p.m.ē. izvirzīja Nīkejas Hiparks), bet epicikla centrs kustas pa lielāku apli – deferentu. Izmantojot šo teoriju, varēja samērā precīzi noteikt spīdekļu stāvokļus ilgākam laika periodam uz priekšu (spīdekļu kustības aprakstīšanai bija vajadzīgi 80 epicikli un deferenti). Ap 140. gadu Ptolemejs izveidoja ģeocentrisko planētu kustības teoriju un publicēja savā astronomijas traktātā 13 grāmatās "Lielā [matemātikas] sintakse" (sgr. ''Ἡ Μεγάλη Σύνταξις, Hē Megalē Syntaxis'', lat. ''Almagest'') 1000 zvaigžņu katalogu. Ptolemeja izveidotais ģeocentriskais pasaules uzbūves modelis bija vispārpieņemts Rietumu zinātnē, līdz 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību beidzot tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi. Sava laika zināšanas astroloģijā viņš apkopoja traktātā "Četras grāmatas" (sgr. ''Τετράβιβλος, Tetrabiblos'', lat. ''Quadripartitum''). Savā 8 sējumu darbā ''Geōgraphikē hyphēgēsis'' ("Ģeogrāfijas mācība", lat ''Geographia Claudii Ptolemaei'') sniedz ap 8000 dažādu ģeogrāfisku punktu koordinātes pēc garuma un platuma (nulles meridianu izvēlējās caur Kanāriju salām), kopā ar Agatadēmona zīmētajām kartēm satur visu tai laikā zināmo informāciju par pasauli, ieskaitot arī latviešu historiogrāfiju interesējošo Baltijas jūras austrumu piekrasti (līdz mūsu dienām saglabājušies nevis šo karšu oriģināli, bet gan tikai XII un XIII gs. latīņu valodā sastādītas kopijas). Daļu viņa kartēs minēto cilšu nosaukumu piedēvē [[balti]]em: ''galindae'', ''sudini'', ''borusci'', ''veltae''; ir mēģināts identificēt virkni hidronīmu, piemēram, ''Vistula'' (Visla), ''Rhudon'' (Kuršu joma), ''Cherinus'' (Daugava) u.c. Vēlākos gadsimtos Ptolemeja ģeogrāfiskie priekšstati tika piemirsti, no jauna parādoties arābu ģeogrāfa Idrisi darbos, bet plašāku nozīmi ieguva XV gs. Darbos "ἁρμονική" ("Harmonija") un "Optika" apkopoja sava laika zināšanas šajās jomās. |
| − | |||
| − | |||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 15. rindiņa: | 13. rindiņa: | ||
* Ptolemy. Harmonics. / Translated by J. Solomon. - Brill: Leiden, 2000 | * Ptolemy. Harmonics. / Translated by J. Solomon. - Brill: Leiden, 2000 | ||
* Brummelen van G. Lunar and planetary interpolation tables in Ptolemy’s Almagest. // Journal for the history of astronomy, 25, 1994, p. 297-311. | * Brummelen van G. Lunar and planetary interpolation tables in Ptolemy’s Almagest. // Journal for the history of astronomy, 25, 1994, p. 297-311. | ||
| + | * Barker A. Scientific Method in Ptolemy's Harmonics. - Cambridge, 2000 | ||
---- | ---- | ||
* Клавдий Птолемей. Руководство по географии (отрывки). / Пер. С. К. Апта и В. В. Латышева. // Античная география. Москва, 1953. С. 286—323. | * Клавдий Птолемей. Руководство по географии (отрывки). / Пер. С. К. Апта и В. В. Латышева. // Античная география. Москва, 1953. С. 286—323. | ||
* Клавдий Птолемей. География (отрывки). // Древний Восток в античной и раннехристианской традиции (Индия, Китай, Юго-Восточная Азия). / Пер. и примеч. Г. А. Тароняна. - Ладомир: Москва, 2007. С. 212—247. | * Клавдий Птолемей. География (отрывки). // Древний Восток в античной и раннехристианской традиции (Индия, Китай, Юго-Восточная Азия). / Пер. и примеч. Г. А. Тароняна. - Ладомир: Москва, 2007. С. 212—247. | ||
| − | * Куртик Г. Е. Понятие скорости в античной науке: Аристотель — Птолемей. // Исследования по истории физики и механики 1991-92. - Наука: Москва, 1997, с. 219—248 | + | * Куртик Г.Е. Понятие скорости в античной науке: Аристотель — Птолемей. // Исследования по истории физики и механики 1991-92. - Наука: Москва, 1997, с. 219—248 |
| + | * Зубарев В.Г. Северное Причерноморье в историко-географической концепции Клавдия Птолемея. - Тула, 1998 | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 7. decembris, plkst. 09.28
Ptolemejs (viduslat. Ptolemeus, no lat. Claudius Ptolemaeus) jeb Ptolemajs Klaudijs (sgr. Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Klaúdios Ptolemaîos; ~100.–178. g.p.m.ē.) - dabaszinātnieks, astronoms, ģeogrāfs, pirmās zināmās Eiropas kartes sastādītājs.
Dzimis Ptolemaidā, Romas impērijas Ēģiptes provincē, kopš 127. gada dzīvojis un darbojies Aleksandrijā. Par viņa dzīvi praktiski nav zināms nekas. Spriežot pēc niecīgajām ziņām, tā vecāki nāca no grieķu pārceļotājiem, bet nomen (dzimtas vārds) Klaudiji liecina, ka bija Romas pilsoņi (visticamāk, pilsoņa statuss iegūts imperatora Klaudija laikā, t.i. 4.-41. g.). Viņa interešu sfērā ietilpa astronomija, ģeogrāfija, matemātika, optika, mūzikas teorija u.c.
Balstoties uz Aristoteļa mācību, Ptolemejs izveidoja debess ķermeņu kustības matemātisko teoriju. Lai izskaidrotu planētu cilpveida kustību, viņš pieņēma, ka katra planēta kustas pa nelielu apli – epiciklu (šo hipotēzi apt. 150. g.p.m.ē. izvirzīja Nīkejas Hiparks), bet epicikla centrs kustas pa lielāku apli – deferentu. Izmantojot šo teoriju, varēja samērā precīzi noteikt spīdekļu stāvokļus ilgākam laika periodam uz priekšu (spīdekļu kustības aprakstīšanai bija vajadzīgi 80 epicikli un deferenti). Ap 140. gadu Ptolemejs izveidoja ģeocentrisko planētu kustības teoriju un publicēja savā astronomijas traktātā 13 grāmatās "Lielā [matemātikas] sintakse" (sgr. Ἡ Μεγάλη Σύνταξις, Hē Megalē Syntaxis, lat. Almagest) 1000 zvaigžņu katalogu. Ptolemeja izveidotais ģeocentriskais pasaules uzbūves modelis bija vispārpieņemts Rietumu zinātnē, līdz 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību beidzot tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi. Sava laika zināšanas astroloģijā viņš apkopoja traktātā "Četras grāmatas" (sgr. Τετράβιβλος, Tetrabiblos, lat. Quadripartitum). Savā 8 sējumu darbā Geōgraphikē hyphēgēsis ("Ģeogrāfijas mācība", lat Geographia Claudii Ptolemaei) sniedz ap 8000 dažādu ģeogrāfisku punktu koordinātes pēc garuma un platuma (nulles meridianu izvēlējās caur Kanāriju salām), kopā ar Agatadēmona zīmētajām kartēm satur visu tai laikā zināmo informāciju par pasauli, ieskaitot arī latviešu historiogrāfiju interesējošo Baltijas jūras austrumu piekrasti (līdz mūsu dienām saglabājušies nevis šo karšu oriģināli, bet gan tikai XII un XIII gs. latīņu valodā sastādītas kopijas). Daļu viņa kartēs minēto cilšu nosaukumu piedēvē baltiem: galindae, sudini, borusci, veltae; ir mēģināts identificēt virkni hidronīmu, piemēram, Vistula (Visla), Rhudon (Kuršu joma), Cherinus (Daugava) u.c. Vēlākos gadsimtos Ptolemeja ģeogrāfiskie priekšstati tika piemirsti, no jauna parādoties arābu ģeogrāfa Idrisi darbos, bet plašāku nozīmi ieguva XV gs. Darbos "ἁρμονική" ("Harmonija") un "Optika" apkopoja sava laika zināšanas šajās jomās.
Literatūra par šo tēmu
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 6. lpp.
- Vecvagars M. Latvijas Vestures: Antikie un Bizantiskie Avoti. 11.-22. lpp.
- Ptolemy. The Harmonics. / Translated by A. Barker // Greek Musical Writings. Vol. 2. Cambridge, 1989, pp. 270-391.
- Ptolemy. Harmonics. / Translated by J. Solomon. - Brill: Leiden, 2000
- Brummelen van G. Lunar and planetary interpolation tables in Ptolemy’s Almagest. // Journal for the history of astronomy, 25, 1994, p. 297-311.
- Barker A. Scientific Method in Ptolemy's Harmonics. - Cambridge, 2000
- Клавдий Птолемей. Руководство по географии (отрывки). / Пер. С. К. Апта и В. В. Латышева. // Античная география. Москва, 1953. С. 286—323.
- Клавдий Птолемей. География (отрывки). // Древний Восток в античной и раннехристианской традиции (Индия, Китай, Юго-Восточная Азия). / Пер. и примеч. Г. А. Тароняна. - Ладомир: Москва, 2007. С. 212—247.
- Куртик Г.Е. Понятие скорости в античной науке: Аристотель — Птолемей. // Исследования по истории физики и механики 1991-92. - Наука: Москва, 1997, с. 219—248
- Зубарев В.Г. Северное Причерноморье в историко-географической концепции Клавдия Птолемея. - Тула, 1998
Resursi internetā par šo tēmu
- Claudii Ptolemaei Opera Quae Exstant Omnia
- Claudii Ptolemaei Opera quae exstant omnia ... (1898), Vol 1
- Claudii Ptolemaei Opera quae exstant omnia (1898), Vol. 3
- Claudii Ptolemaei Opera quae exstant omnia (1898), Vol. 3/2
- Claudii Ptolemaei Syntaxis mathematica (1903)
- Mahoney M.S. Ptolemaic Astronomy in the Middle Ages. // Dictionary of the Middle Ages. / ed. J.R. Strayer
- The Ptolemaic Solution. // McConnell C.S. Models of Planetary Motion from Antiquity to the Renaissance.
- Claudius Ptolemy. Tetrabiblos.
- Des Claudius Ptolemäus Handbuch der astronomie .. (1912) Bd. 1
- Des Claudius Ptolemäus Handbuch der astronomie .. (1912) Bd. 2
- Птолемей Клавдий. География. Книга I.
- Птолемей Клавдий. География. Книга IV. Глава 5
- Птолемей Клавдий. География. Книга III
- Бронштэн В. А. Клавдий Птолемей. - Наука: Москва, 1985. 239 стр.
- Птолемей Клавдий. Альмагест: Математическое сочинение в 13 книгах. Пер. И. Н. Веселовского. - Наука: Москва, 1998
- Ефремов Ю. Н., Павловская Е. Д. Датировка «Альмагеста» по собственным движениям звёзд. Доклады Академии наук СССР, 1987, т.. 94, №. 2
- Ньютон Р. Преступление Клавдия Птолемея.
