Atšķirības starp "Vecākā Livonijas atskaņu hronika" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Vecākā Livonijas atskaņu hronika''' jeb '''Rīmju hronika''' (vc. ''Livländische Reimchronik'') - otra senākā (pēc t.s. [[Indriķa hronika]]s) [[Livonija]]s teritorijā sarakstītā [[hronika]], rakstītās [[vēstures avots]], kas vēsta par [[Livonijas Zobenbrāļu ordenis|Zobenbrāļu ordeņa]] un [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] darbību u.c. notikumiem Livonijā XII gs. (līdz 1290. gadam). Līdz 1262./63. gadam notikumu apraksts veidots juceklīgi, neievērojot hronoloģisko secību, un cik var spriest, līdz 1227. gadam notikumi savstarpēji sajaukti, konstatēta virkne faktu kļūdu. Šķiet, no 1279.-1290. gadam autors pats ir daudzu notikumu aculiecinieks. Avots satur pamatā unikālas ziņas, kas fragmentāri un nevienmērīgi atspoguļojas sinhronajos dokumentos, un tā materiāls uzskatāms par nozīmīgu vēstures avotu jautājuma izpētē. Hronikas teksts | + | '''Vecākā Livonijas atskaņu hronika''' jeb '''Rīmju hronika''' (vc. ''Livländische Reimchronik'') - otra senākā (pēc t.s. [[Indriķa hronika]]s) [[Livonija]]s teritorijā sarakstītā [[hronika]], rakstītās [[vēstures avots]], kas vēsta par [[Livonijas Zobenbrāļu ordenis|Zobenbrāļu ordeņa]] un [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] darbību u.c. notikumiem Livonijā XII gs. (līdz 1290. gadam). Līdz 1262./63. gadam notikumu apraksts veidots juceklīgi, neievērojot hronoloģisko secību, un cik var spriest, līdz 1227. gadam notikumi savstarpēji sajaukti, konstatēta virkne faktu kļūdu. Šķiet, no 1279.-1290. gadam autors pats ir daudzu notikumu aculiecinieks. Avots satur pamatā unikālas ziņas, kas fragmentāri un nevienmērīgi atspoguļojas sinhronajos dokumentos, un tā materiāls uzskatāms par nozīmīgu vēstures avotu jautājuma izpētē. Hronikas teksts 12017 dzejas rindu garš, sarakstīts atskaņu bagātā dzejas formā, vidusvācu valodā ar vidusaugšvācu valodas (''Mittelhochdeutsch'') austrumu dialekta (''Ostmitteldeutsch'') ietekmi sākumdaļā, līdz 1895. rindai. Kā dzejnieks autors bija vājš, stils sauss un atskaņas neveiklas. Struktūras ziņā hronika dalās divās daļās, ar robežu starp 6500. un 7500. rindu (hronoloģiski ap 1262.-1263. gada notikumiem), kur pirmā daļa pārpilna leģendām, bet otrajā daļā leģendu prakstiski nav. Datēšanu apgrūtina tas, ka minēti tikai trīs gadaskaitļi - 1143., 1278. un 1290., - no kuriem pirmais ir aplams, jo tas nav vis gads, kad Meinards iesvētīts par bīskapu, bet gan Lībekas pilsētas dibināšanas gads. Tipoloģiski avots pieder pie t.s. galda literatūras, t.i. domāta lasīšanai priekšā ordeņa brāļiem garnizonu ēdienreizēs, lai, klausoties par ordeņa varonīgo pagātni, tajos uzturētu aizrautību un vēlmi kalpot ticībai ar zobenu. |
Hronikas autors nav zināms<ref>Novecojušā literatūrā par hronikas autoru bieži min Dītlebu no Alnpekes, kura vārds ierakstīts t.s. ''Codex Bergmanni'' beigās, kur minēta arī sarakstīšanas vieta un laiks - [[Rēvele]]s [[komtureja]] 1296. gadā: "Geschriben in der Kumentur zu Rewel durch den Ditleb von Alnpeke im mcclxxxvi Jahr", taču savā laikā Karls Širrens (''Schirren'', 1826.-1910.) norādīja, ka šī interpolācija ir viltojums, jo 1296. gadā Rēvele piederēja Dānijas karalim, bet ordeņa komtureja tur tika izveidota tikai 1347. gadā.</ref>, visticamāk, kāds no brāļiem bruņiniekiem, taču ne ierindas brālis, bet jau kāds no hierarhijā augstāk stāvošiem, jo bieži pavadījis mestru kara un miera gaitās, bet no 1283. līdz 1285. gadam bijis sūtnis lielmestra rezidencē Akonā Svētajā Zemē. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 3 hronikas noraksti, kaut gan ziņas ir vēl par 3 citiem zudušiem (Toruņas (1418.- 1446.), Cēsu (1523.) un Pērnavas (XVI gs.) noraksts), no kuriem vecākais ir XIV gs. ''Codex Bergmanni'', kas nāk no Rīgas Doma un Sv.Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754.-1823.) bibliotēkas (noraksts ap 1539. gadu piederējis Rīgas arhibīskapa vasalim Reinholdam Tīzenhauzenam Bērzaunē, tad ap 1625. gadu nonācis Ļvovas rātskunga Johana Alnpekes bibliotēkā, savukārt 1797. gadā no Ļvovas rātes ierēdņa Bretšneidera to nopircis L.Bergmanis). Noraksta eksemplārs pēc 1. Pasaules kara tika aizvests uz Vāciju un tā atrašanās vieta nav zināma. Vienīgais pilnībā saglabājies noraksts ir XV gs. vidū tapušais Codex Palatinus (atrodas Heidelbergas Palatīnas bibliotēkā). Vēl saglabājies daļējs XVI gs. noraksts (divi fragmenti: 2039.-2064. un 6715.-6756. rinda) Kopenhāgenā Dānijas valsts arhīvā. | Hronikas autors nav zināms<ref>Novecojušā literatūrā par hronikas autoru bieži min Dītlebu no Alnpekes, kura vārds ierakstīts t.s. ''Codex Bergmanni'' beigās, kur minēta arī sarakstīšanas vieta un laiks - [[Rēvele]]s [[komtureja]] 1296. gadā: "Geschriben in der Kumentur zu Rewel durch den Ditleb von Alnpeke im mcclxxxvi Jahr", taču savā laikā Karls Širrens (''Schirren'', 1826.-1910.) norādīja, ka šī interpolācija ir viltojums, jo 1296. gadā Rēvele piederēja Dānijas karalim, bet ordeņa komtureja tur tika izveidota tikai 1347. gadā.</ref>, visticamāk, kāds no brāļiem bruņiniekiem, taču ne ierindas brālis, bet jau kāds no hierarhijā augstāk stāvošiem, jo bieži pavadījis mestru kara un miera gaitās, bet no 1283. līdz 1285. gadam bijis sūtnis lielmestra rezidencē Akonā Svētajā Zemē. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 3 hronikas noraksti, kaut gan ziņas ir vēl par 3 citiem zudušiem (Toruņas (1418.- 1446.), Cēsu (1523.) un Pērnavas (XVI gs.) noraksts), no kuriem vecākais ir XIV gs. ''Codex Bergmanni'', kas nāk no Rīgas Doma un Sv.Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754.-1823.) bibliotēkas (noraksts ap 1539. gadu piederējis Rīgas arhibīskapa vasalim Reinholdam Tīzenhauzenam Bērzaunē, tad ap 1625. gadu nonācis Ļvovas rātskunga Johana Alnpekes bibliotēkā, savukārt 1797. gadā no Ļvovas rātes ierēdņa Bretšneidera to nopircis L.Bergmanis). Noraksta eksemplārs pēc 1. Pasaules kara tika aizvests uz Vāciju un tā atrašanās vieta nav zināma. Vienīgais pilnībā saglabājies noraksts ir XV gs. vidū tapušais Codex Palatinus (atrodas Heidelbergas Palatīnas bibliotēkā). Vēl saglabājies daļējs XVI gs. noraksts (divi fragmenti: 2039.-2064. un 6715.-6756. rinda) Kopenhāgenā Dānijas valsts arhīvā. | ||
| − | Pirmo reizi hroniku | + | Pirmo reizi hroniku publicēja (''Codex Bergmanni'', 107 eksemplāri) 1817. gadā Bergmanis. 1844. gadā K.E.Napjerskis (1793.-1864.) pēc atrastā ''Codex Palatinus'' materiāla izdeva papildinājumus Bergmaņa izdevumam. Tajā pašā gadā Fr.Pfeifers Štutgartē nodrukāja ''Codex Palatinus''. Šie izdevumi ir bibliogrāfiski retumi, bet to zinātniskā vērtība maza. Tikpat diletantisks ir 1853. gadā "Scriptores rerum Livonicarum" I sējumā publicētais T.Kalmeijera un K.Napjerska sagatavotais hronikas variants, jo vienkārši pārpublicēja L.Bergmaņa izdevumu ar K.Napjerska papildinājumiem. Pirmo valodnieciski zinātnisko hronikas izdevumu publicēja 1876. gadā Tērbatas universitātes ģermānistikas profesors Leo Meijers (1830.-1910.), gan iztiekot bez topogrāfiskā, vēsturiskā un hronoloģiskā komentāra. 1848. gadā iznāca Rēveles ģimnāzijas skolotāja E.Meijera veiktais hronikas tulkojums mūsdienu vācu valodā. 1893. gadā iznāca Matīsa Siliņa veiktais hronikas tulkojums latviešu valodā (gan ne dzejā, bet prozā), bet 1937. gadā J.Saivas veiktais hronikas atdzejojums. |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 7. februāris, plkst. 15.48
Vecākā Livonijas atskaņu hronika jeb Rīmju hronika (vc. Livländische Reimchronik) - otra senākā (pēc t.s. Indriķa hronikas) Livonijas teritorijā sarakstītā hronika, rakstītās vēstures avots, kas vēsta par Zobenbrāļu ordeņa un Livonijas ordeņa darbību u.c. notikumiem Livonijā XII gs. (līdz 1290. gadam). Līdz 1262./63. gadam notikumu apraksts veidots juceklīgi, neievērojot hronoloģisko secību, un cik var spriest, līdz 1227. gadam notikumi savstarpēji sajaukti, konstatēta virkne faktu kļūdu. Šķiet, no 1279.-1290. gadam autors pats ir daudzu notikumu aculiecinieks. Avots satur pamatā unikālas ziņas, kas fragmentāri un nevienmērīgi atspoguļojas sinhronajos dokumentos, un tā materiāls uzskatāms par nozīmīgu vēstures avotu jautājuma izpētē. Hronikas teksts 12017 dzejas rindu garš, sarakstīts atskaņu bagātā dzejas formā, vidusvācu valodā ar vidusaugšvācu valodas (Mittelhochdeutsch) austrumu dialekta (Ostmitteldeutsch) ietekmi sākumdaļā, līdz 1895. rindai. Kā dzejnieks autors bija vājš, stils sauss un atskaņas neveiklas. Struktūras ziņā hronika dalās divās daļās, ar robežu starp 6500. un 7500. rindu (hronoloģiski ap 1262.-1263. gada notikumiem), kur pirmā daļa pārpilna leģendām, bet otrajā daļā leģendu prakstiski nav. Datēšanu apgrūtina tas, ka minēti tikai trīs gadaskaitļi - 1143., 1278. un 1290., - no kuriem pirmais ir aplams, jo tas nav vis gads, kad Meinards iesvētīts par bīskapu, bet gan Lībekas pilsētas dibināšanas gads. Tipoloģiski avots pieder pie t.s. galda literatūras, t.i. domāta lasīšanai priekšā ordeņa brāļiem garnizonu ēdienreizēs, lai, klausoties par ordeņa varonīgo pagātni, tajos uzturētu aizrautību un vēlmi kalpot ticībai ar zobenu.
Hronikas autors nav zināms[1], visticamāk, kāds no brāļiem bruņiniekiem, taču ne ierindas brālis, bet jau kāds no hierarhijā augstāk stāvošiem, jo bieži pavadījis mestru kara un miera gaitās, bet no 1283. līdz 1285. gadam bijis sūtnis lielmestra rezidencē Akonā Svētajā Zemē. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 3 hronikas noraksti, kaut gan ziņas ir vēl par 3 citiem zudušiem (Toruņas (1418.- 1446.), Cēsu (1523.) un Pērnavas (XVI gs.) noraksts), no kuriem vecākais ir XIV gs. Codex Bergmanni, kas nāk no Rīgas Doma un Sv.Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754.-1823.) bibliotēkas (noraksts ap 1539. gadu piederējis Rīgas arhibīskapa vasalim Reinholdam Tīzenhauzenam Bērzaunē, tad ap 1625. gadu nonācis Ļvovas rātskunga Johana Alnpekes bibliotēkā, savukārt 1797. gadā no Ļvovas rātes ierēdņa Bretšneidera to nopircis L.Bergmanis). Noraksta eksemplārs pēc 1. Pasaules kara tika aizvests uz Vāciju un tā atrašanās vieta nav zināma. Vienīgais pilnībā saglabājies noraksts ir XV gs. vidū tapušais Codex Palatinus (atrodas Heidelbergas Palatīnas bibliotēkā). Vēl saglabājies daļējs XVI gs. noraksts (divi fragmenti: 2039.-2064. un 6715.-6756. rinda) Kopenhāgenā Dānijas valsts arhīvā.
Pirmo reizi hroniku publicēja (Codex Bergmanni, 107 eksemplāri) 1817. gadā Bergmanis. 1844. gadā K.E.Napjerskis (1793.-1864.) pēc atrastā Codex Palatinus materiāla izdeva papildinājumus Bergmaņa izdevumam. Tajā pašā gadā Fr.Pfeifers Štutgartē nodrukāja Codex Palatinus. Šie izdevumi ir bibliogrāfiski retumi, bet to zinātniskā vērtība maza. Tikpat diletantisks ir 1853. gadā "Scriptores rerum Livonicarum" I sējumā publicētais T.Kalmeijera un K.Napjerska sagatavotais hronikas variants, jo vienkārši pārpublicēja L.Bergmaņa izdevumu ar K.Napjerska papildinājumiem. Pirmo valodnieciski zinātnisko hronikas izdevumu publicēja 1876. gadā Tērbatas universitātes ģermānistikas profesors Leo Meijers (1830.-1910.), gan iztiekot bez topogrāfiskā, vēsturiskā un hronoloģiskā komentāra. 1848. gadā iznāca Rēveles ģimnāzijas skolotāja E.Meijera veiktais hronikas tulkojums mūsdienu vācu valodā. 1893. gadā iznāca Matīsa Siliņa veiktais hronikas tulkojums latviešu valodā (gan ne dzejā, bet prozā), bet 1937. gadā J.Saivas veiktais hronikas atdzejojums.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Novecojušā literatūrā par hronikas autoru bieži min Dītlebu no Alnpekes, kura vārds ierakstīts t.s. Codex Bergmanni beigās, kur minēta arī sarakstīšanas vieta un laiks - Rēveles komtureja 1296. gadā: "Geschriben in der Kumentur zu Rewel durch den Ditleb von Alnpeke im mcclxxxvi Jahr", taču savā laikā Karls Širrens (Schirren, 1826.-1910.) norādīja, ka šī interpolācija ir viltojums, jo 1296. gadā Rēvele piederēja Dānijas karalim, bet ordeņa komtureja tur tika izveidota tikai 1347. gadā.
Literatūra par šo tēmu
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 28.-33. lpp.
