Atšķirības starp "Savstarpējā kredītbiedrība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Savstarpējā kredītbiedrība''' (kr. ''взаимное кредитное товарищество'') - XIX gs. industriāli attīstītajās valstīs radies kredītiestādes tips, kredītkooperatīvs, kas aizdevumus izsniedza tikai saviem biedriem, kas nodarbojas ar tirdzniecību, rūpniecību vai arī piepilsētu lauksaimniecību, galvenokārt vidējie un sīkie uzņēmēji. T.i. aizņēmēju organizacija, kuras kapitālu veidoja biedru dalības maksas (pajas), kuras parasti iekaseja, ieturot 10% no izsniedzama aizdevuma lieluma. Katram dalībniekam lēmumu pieņemšanā bija viena balss, tapec šīs organizacijas mēdza dēvēt arī par personu apvienībām. Konkurēja ar citām kredītiestādēm un pat ar valsti par noguldījumu piesaisti. 1914. gadā mūsdienu Latvijas teritorijā darbojās 35 savstarpējās kredītbiedrības (no tām 15 latviešu), 1927. gadā tās apvienoja 13 445 biedrus, to skaits pēc 1934. gada saruka un 1940. gadā [[LPSR]] valdība nacionalizēja 27 savstarpējās kredītbiedrības. | '''Savstarpējā kredītbiedrība''' (kr. ''взаимное кредитное товарищество'') - XIX gs. industriāli attīstītajās valstīs radies kredītiestādes tips, kredītkooperatīvs, kas aizdevumus izsniedza tikai saviem biedriem, kas nodarbojas ar tirdzniecību, rūpniecību vai arī piepilsētu lauksaimniecību, galvenokārt vidējie un sīkie uzņēmēji. T.i. aizņēmēju organizacija, kuras kapitālu veidoja biedru dalības maksas (pajas), kuras parasti iekaseja, ieturot 10% no izsniedzama aizdevuma lieluma. Katram dalībniekam lēmumu pieņemšanā bija viena balss, tapec šīs organizacijas mēdza dēvēt arī par personu apvienībām. Konkurēja ar citām kredītiestādēm un pat ar valsti par noguldījumu piesaisti. 1914. gadā mūsdienu Latvijas teritorijā darbojās 35 savstarpējās kredītbiedrības (no tām 15 latviešu), 1927. gadā tās apvienoja 13 445 biedrus, to skaits pēc 1934. gada saruka un 1940. gadā [[LPSR]] valdība nacionalizēja 27 savstarpējās kredītbiedrības. | ||
| − | + | Atšķirībā no [[Krājaizdevu sabiedrība|krājaizdevu sabiedrībām]], savstarpējās kredītbiedrības Latvijas Republikā netika uzskatītas par kooperatīviem, jo tām nebija ierobežota peļņas tiesa jeb dividendes. Likvidēšanas gadījumā kredītbiedribas savu rezerves kapitālu un citus iekrājumus, kuri tieši nepiederēja atsevišķiem paju turētājiem, drīkstēja sadalīt starp biedriem, kas kooperatīvajās organizācijās netika pieļauts. Savstarpējām kredītbiedrībām piederēja lieli nekustamie īpašumi, kuri pec kara un revolūcijas, atšķirībā no vērtību zaudējušās naudas līdzekļiem, palika par gandrīz vienīgo reālo vērtību un kalpoja par labu nodrošinājumu aizņēmumiem. Finanšu ministrija kredītbiedribām ļāva pārtapt par akciju bankām uz atvieglotiem noteikumiem, prasot tikai 500 000 latu lielu akciju kapitālu (no jaundibināmām akciju bankām tika prasits 1 000 000 latu liels statūtkapitāls). | |
== Literatūra un avoti par šo tēmu == | == Literatūra un avoti par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2012. gada 4. maijs, plkst. 18.05
Savstarpējā kredītbiedrība (kr. взаимное кредитное товарищество) - XIX gs. industriāli attīstītajās valstīs radies kredītiestādes tips, kredītkooperatīvs, kas aizdevumus izsniedza tikai saviem biedriem, kas nodarbojas ar tirdzniecību, rūpniecību vai arī piepilsētu lauksaimniecību, galvenokārt vidējie un sīkie uzņēmēji. T.i. aizņēmēju organizacija, kuras kapitālu veidoja biedru dalības maksas (pajas), kuras parasti iekaseja, ieturot 10% no izsniedzama aizdevuma lieluma. Katram dalībniekam lēmumu pieņemšanā bija viena balss, tapec šīs organizacijas mēdza dēvēt arī par personu apvienībām. Konkurēja ar citām kredītiestādēm un pat ar valsti par noguldījumu piesaisti. 1914. gadā mūsdienu Latvijas teritorijā darbojās 35 savstarpējās kredītbiedrības (no tām 15 latviešu), 1927. gadā tās apvienoja 13 445 biedrus, to skaits pēc 1934. gada saruka un 1940. gadā LPSR valdība nacionalizēja 27 savstarpējās kredītbiedrības.
Atšķirībā no krājaizdevu sabiedrībām, savstarpējās kredītbiedrības Latvijas Republikā netika uzskatītas par kooperatīviem, jo tām nebija ierobežota peļņas tiesa jeb dividendes. Likvidēšanas gadījumā kredītbiedribas savu rezerves kapitālu un citus iekrājumus, kuri tieši nepiederēja atsevišķiem paju turētājiem, drīkstēja sadalīt starp biedriem, kas kooperatīvajās organizācijās netika pieļauts. Savstarpējām kredītbiedrībām piederēja lieli nekustamie īpašumi, kuri pec kara un revolūcijas, atšķirībā no vērtību zaudējušās naudas līdzekļiem, palika par gandrīz vienīgo reālo vērtību un kalpoja par labu nodrošinājumu aizņēmumiem. Finanšu ministrija kredītbiedribām ļāva pārtapt par akciju bankām uz atvieglotiem noteikumiem, prasot tikai 500 000 latu lielu akciju kapitālu (no jaundibināmām akciju bankām tika prasits 1 000 000 latu liels statūtkapitāls).
Literatūra un avoti par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 239. lpp.
