Krājaizdevu sabiedrība
Krājaizdevu sabiedrība (an. savings and loan company, vc. Spar- und Darlehnsverein, kr. ссудно-сберегательное общество) - XIX gs. Vācijā izveidojies kredītkooperatīvu tips, kas aizdevumus izsniedza tikai saviem biedriem, t.i. bija aizņēmēju organizacija, kuras kapitālu veidoja biedru dalības maksas (pajas), kuras parasti iekaseja, ieturot 10% no izsniedzama aizdevuma lieluma. Katram dalībniekam lēmumu pieņemšanā bija viena balss, tapec šīs organizacijas mēdza dēvēt arī par personu apvienībām. Krājaizdevu sabiedrības konkurēja ar citām kredītiestādēm un pat ar valsti par noguldījumu piesaisti.
Kurzemes guberņā 1874. gadā apstiprināti Dundagas, Emburgas un Valles kreditkooperatīvs, bet 1875. gada – Kroņa Valles kredītkooperatīvs. 80. gados Kurzemē darbību sāka 30 krājsabiedrības. Pirmā latviešu (zemnieku) krājaizdevu sabiedrība ir izveidota Kurzemes guberņas Sodu pagastā XIX gs. 40. gadu vidū, taču varas iestādes to aizliedza, norādot, ka ar naudas operacijām drīkst nodarboties tikai Kurzemes Muižnieku kredītbiedriba. Pirmais oficiāli reģistrētais latviešu kredītkooperatīvs bija 1872. gada dibinātā Pēterburgas Latviešu krājaizdevu sabiedrība, bet mūsdienu Latvijas teritorijā - 1882. gada novembrī apstiprinātā Lielsesavas krājaizdevu sabiedrība. Vidzemē pirmie latviešu kredītkooperatīvi izveidojās Rūjienā (1879.), Kastrānē (1881) un Raunā (1882.). Rīgā 1882. gadā reģistrēta Rīgas Krāšanas un aizdošanas biedrība (tauta saukta par "Baptistu banku"), 1883. gadā dibināta Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kase. Latgalē pirmā krājkase bija Līvānu kredītkooperatīvs (1909.). 1913. gadā Latvijas teritorijā darbojās 236 krājaizdevu sabiedrības, kuras apvienoja vairāk nekā 112 000 biedrus un kuru kopēja bilance pārsniedza 65 900 000 zelta rubļu (laukos kredītkooperatīva pamatkapitāls nepārsniedza 10 000 rubļu). Lauku kredītkooperatīvos bija iestājušies 70,5% lauksaimnieku. Galvenie noguldītāji bija pilsētu strādnieki, kalpi, amatnieki un lauku inteliģence, bet aizdevumus visvairāk saņēma lauksaimnieki, rentnieki, graudnieki, amatnieki un arī rūpnieki ar tirgotājiem. 1912. gadā noguldījumi Vidzemes un Kurzemes krājaizdevu sabiedrības caurmērā bija 76–86 % no visu bilanču kopsummas, bet aizdevumi – 75%. Aptuveni 2% no visas kredītkooperatīvu bilanču kopsummas sastādīja Krievijas impērijas Valsts bankas aizņēmumi, kas bija nepieciešami pamatkapitāla izveidošanai. Tikai 1895. gada Krievijas valdība izdeva pirmos kredītkooperatīvu normālstatūtus, kas uzlika lielāku atbildību un stingrāk reglamentēja naudas operācijas, aizliedz veidot krājkašu savienības. Kredītkooperatīvi brīvi rīkojās ar pašu līdzekļiem, un galvenais uzraugs tiem bija noguldītāji (pirmie ļaunprātīgie noguldītāju naudas izmantošanas gadījumi parādījās tikai Latvijas Republikas laikā). Pilsētas krājaizdevu sabiedrības par aizdevumiem ņēma 8-10%, bet par noguldījumiem maksāja 5–7%. Laukos likmes bija mazākas: par aizdevumiem - 6-7%, bet noguldījumiem – 5-6%. Sēdes un operācijas parasti notika vienu dienu nedēļā, algots tika vienīgi darbvedis. Valdes un padomes locekļi atlīdzību saņēma tikai noslēdzot gadu pēc pilnsapulces lēmuma un samērā ar darbības rezultātiem un peļņu. Krājaizdevu sabiedrības mērķtiecīgi veicināja citu kooperācijas veidu attīstību, piemēram, veidoja lauksaimnieku apgādes kooperatīvus, patērētāju un lauksaimniecības biedrības, lauksaimnieku centrālās organizācijas.
LR Finanšu ministrija 1924. gada 19. jūnijā papildināja Noteikumus par kooperativajām sabiedrībām un viņu savienibām, nosakot, ka kredītkooperatīvus uzrauga Finanšu ministrijas kredīta departaments, kuram ir tiesības veikt kārtejas un ārkārtas revīzijas. Praksē šīs revīzijas bieži vien izrādījas paviršas, kam par piemēru var kalpot skandāls ap 1924. gadā dibināto Vislatvijas lauksaimnieku krājaizdevu sabiedrību "Zelta lats". Šī sabiedrība tūlīt pēc dibināšanas izvērsa skaļu reklāmas kampaņu, solot neparasti augstus procentus par noguldījumiem un "papira latus pārvērst zelta latos". Līdz 1927. gada beigām šādā veidā izdevās piesaistīt 392 ooo latu, kurus organizācijas vadība iztēŗēja savām vajadzībām. Blēdība atklājās tikai 1928. gadā, un vairāki "Zelta lata” vadītāji nokļuva cietumā. Izmeklēšanas laikā noskaidrojās, ka Finanšu ministrijas revizori šīs sabiedrības darbībā nebija atklājuši nekādas nelikumības un afēristi varēja netraucēti darboties līdz 1928. gada aprīlim, kad šo "finanšu piramīdu” atklāja Kooperatīvu revīzijas padome. Latvijā kreditkooperatīviem tika dota plašāka rīcības brīvība nekā akciju bankām. Aizdevumu maksimāais termiņš bija 10 gadi, pieļauta plašāka kultūras atbalstīšana un biedru savstarpējā palīdzība, ieviests kooperācijas darbinieku palīdzības fonds. Aizdevuma apjoms bija piesaistīts biedra iemaksātajām pajām – jo vairāk iemaksats, jo lielāks iespējamais aizdevums (kredītkooperatīvu kongresā attiecību starp iemaksāto paju summu un aizdevumu noteica kā 1:10). Ieviesa biedru papildu atbildību. Ja daudzās citās valstīs pastāvēja ierobežota biedru atbildība, tad Latvijā tā bija saistīta ar biedra iemaksātajām pajām. Biedru papildu atbildība dažādos kooperatīvos atšķīrās (atkarībā no to statūtiem). 1923. gadā 161 organizācijās 65 sabiedrībās bija desmitkārtēja biedru papildu atbildība pret paju, 46 organizācijās tā bija nedaudz lielāka vai mazāka, 21 organizācijā – neierobežota atbildība, bet 29 organizācijās nebija noteikta nekāda biedru atbildība. Līdz 1935. gadam stavoklis mainījās: (valstī 616 organizacijas) 466 bija desmitkārtēja atbildība pret paju (kopumā 155 680 biedriem bija atbildība par 115 325 293 latiem), citāda samēra atbildība bija 145 organizācijās (43 999 biedri atbildēja par 48 716 887 latiem), tikai 4 organizācijās ar 1 413 biedriem bija neierobežota atbildība un 3 organizācijās ar 1 143 biedriem nebija nekādas atbildības. 1935. gadā Latvijā bija 618 kreditkooperatīvu, no kuriem 512 piedereja latviešiem, 23 – vāciešiem, 24 – krieviem, 57 ebrejiem un 2 poļiem. Pēc 1934. gad 15. maija apvērsuma krājaizdevu sabiedrību skaits saruka. Daudzas no tām, it īpaši pilsētās, likvidēja Latvijas Kredītbanka. Citas apvienoja ar citām sabiedrībām, radot lielākas organizācijas, bet sešas lielākas krājkases pārveidoja par savstarpejām kredītbiedrībām. Labvēlīgāka bija valdības attieksme pret lauku kredītkooperatīviem, kuros biedru skaits lidz 1940. gadam strauji pieauga un valdibas nodomos bija lauku krājaizdevu sabiedrības parveidot par krājkasēm. 1938. gadā 17. janvārī tika nodibināts Valsts drošības fonds krājaizdevu sabiedrības iemaksātajiem noguldījumiem. Kopumā noguldījumu apjoms Latvijas kredītkooperatīvos pieauga no 206 267 latiem 1920. gadā lidz 32 533 728 latiem 1935. gadaā, bet noguldījumu īpatsvars kopējā bilancē samazinājās no 72,80 līdz 31,88%.
1919. gadā Latvijā bija 17 krājaizdevu sabiedrības, 1930. gadā - 605. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, jau 22. jūlijā visas 419 kredītiestādes tika nacionalizētas, lai gan faktiski lielākā daļā banku jau piederēja valstij, par ko bija parūpējies Ulmaņa režīms.
Skat. arī Savstarpējā kredītbiedrība, Amatnieku kase
Literatūra un avoti par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 239. lpp.
