Atšķirības starp "Dzelzsdivīzija" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 25. janvāris, plkst. 09.19

Dzelzsdivīzija (vc. Eiserne Division, kr. Железная дивизия) - Vācijas armijas operatīvā vienība Baltijā Latvijas Neatkarības kara laikā (1918.-1919.). Izveidota 1918. gada 21. novembrī no brīvprātīgajiem kā virsdienesta dzelzsbrigāde (Eiserne Brigade) īpašiem uzdevumiem, kuras taktiskais uzdevums bija segt Vācijas VIII armijas evakuāciju no Baltijas grūtākajos frontes iecirkņos. Komandieri:

• pulkvedis Kumme (21.11.1918.-15.01.1919.)
• majors J.Bišofs (15.01.1919.-03.1920.)

Dzelzsbrigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās (pārdēvēta par "dzelzs divīziju"). VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai (Golcs). Marta sākumā piedalījās Latvijas zemessardzes uzbrukumā LSPR armijai Skrundas-Saldus virzienā (dzelzsdivīzijas kreisais spārns, kurā atradās Kalpaka bataljons) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 10. martā divīziju pameta Goldfelda eskadrons, pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas dzelzsdivīzija tika izvietota Bolderājā un Daugavgrīvas cietoksnī. 1919. gada 18. jūnijā vienība uz 2 nedēļām oficiāli pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (t.s. Niedras kabinets) pakļautībā (apgādes ziņā paliekot VI korpusa apgādībā), lai to varētu iesaistīt kā atbalstu gaidāmajai Latvijas zemessardzes sadursmei ar Igaunijas armiju (Cēsu kaujas). Šajā brīdī dzelzsdivīzijas sastāvā bija aptuveni 15000 vīri, no kuriem kaujasspējīgi kādi 9000:^[1]
kājnieki:

• 3 kājnieku pulki (8 bataljoni):
  • 1. Kurzemes kājnieku pulks (1 Kurländisches Infanterie Regiment, kom.majors von Lossow; 3 bataljoni, 82 ložmetēji, 10 mīnmetēji, ~2400 vīri);
  • 2. Kurzemes kājnieku pulks (2 Kurländisches Infanterie Regiment, kom. majors von Kleist; 3 bataljoni, 85 ložmetēji, 6 mīnmetēji, ~3200 vīri);
    • 1. bataljons jeb Lībermaņa bataljons (Freiwilligen-Bataillon von Lieberman);
    • 2. bataljons;
    • 3. bataljons jeb Henkes bataljons (Freiwilligen-Bataillon Henke);
  • 3. Kurzemes kājnieku pulks (3 Kurländisches Infanterie Regiment, kom. kapteinis Pensgens; 4 bataljoni, 83 ložmetēji, 6 mīnmetēji, ~3200 vīri);
    • 1. bataljons jeb Pensgena brīvprātīgo bataljons (Freiwilligen-Bataillon Poensgen);
    • 2. bataljons;
    • 3. bataljons.
    • Pētersdorfa brīvkorpuss (Freikorps von Petersdorff) jeb 3. pulka ložmetējnieku nodaļa (Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung)
• strēlnieku bataljons (Scharfschützen Bataillon; 24 ložmetēji, 4 vieglie lielgabali, 4 mīnmetēji, ~800 vīri);
• Rosbaha brīvkorpuss (Freikorps Roßbach; ~1200 vīri);
• Luca mīnmetēju komanda (Minenwerfer Kompanie; 24 mīnmetēji, ~400 vīri).

kavalērija:

• Kurzemes jātnieku pulks (Kurländisches Kavallerie Regiment, kom. majors von Kanitz; 4 eskadroni, 8 ložmetēji, ~600 vīri).

artilērija:

• artilērijas bataljons (Freiwilligen Fußartillerie Bataillon, kom. majors von Arnim; 3 divizioni, 6 vieglās artilērijas baterijas ar 24 lielgabaliem, ~1200 vīri, 2 smagās artilērijas baterijas, 8 lielgabali, ~400 vīri).

tehniskās vienības:

• Sapieru bataljons (3 rotas, 15 ložmetēji, ~600 vīri);
• aviācijas vienība (Flieger Abteilung Nr 427);

u.c. loģistikas un palīgvienības.

Saskaņā ar Strazdumuižas pamiera noteikumiem, jūlijā dzelzsdivīzija izvietojās Mītavā (~5000 vīru) un Bauskā (~4000 vīru), lai vēlāk evakuētos uz Vāciju. Augustā vienība atsacījās atgriezties Vācijā, bet 3. oktobrī divīziju iekļāva Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā. Pēc Bermontiādes divīzija ar kaujām atkāpās uz Mēmeles (mūsd. Klaipēda) apvidu, bet no turienes uz Austrumprūsiju, kur 1920. gada martā izformēta.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 112.-113. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
• Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
• Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
• Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
• Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
• Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
• Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.

• Bischoff J. Die letzte Front. Geschichte der Eisernen Division im Baltikum, 1919. - Berlin, 1935

Resursi internetā par šo tēmu

• Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti par Brīvības cīņu periodu
• Izraksts no Jozefa Bišofa pavēles dzelzsdivīzijai par pāriešanu Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 1919. gada 26. jūnijā, Rīgā