Cēsu kaujas

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Cēsu kaujas (vc. Die Schlacht bei Cēsis, Schlacht bei Wenden, ig. Võnnu lahing, kr. бои под Венденом, Венденская битва) - kaujas no 1919. gada 6. jūnija līdz 23. jūnijam Cēsu pilsētas apkaimē starp Latvijas zemessardzes (t.s. landesvērs) ziemeļu grupu un Dzelzsdivīziju no vienas puses un Igaunijas armijas Alūksnes grupu (štāba komandieris pulkvedis V.Ozols) no otras. Igaunijas armija guva uzvaru, bet Latvijas Republikas t.s. Niedras valdībai nācās demisionēt, nododot varu Ulmaņa kabinetam.

Turpinot martā aizsākto ofensīvu pret lieliniekiem, Latvijas zemessardze pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā virzījās uz priekšu, lai pārņemtu kontroli pār visu Latvijas teritoriju. Visai drīz zemessargu ziemeļu grupas daļas (dienvidu grupas daļas ar kaujām lauzās uz austrumiem, cīnoties ar lieliniekiem) nonāca Cēsu apkaimē, jo lielinieku spēki apvidu pameta praktiski bez cīņas, atkāpjoties uz austrumiem. Cēsīs sastapās ar Igaunijas armijas vienībām daļām, kuras virzījās uz dienvidiem, pārņemot Sarkanās armijas atstāto teritoriju. Igauinijas spēku virzīšanās uz dienvidiem nebija saskaņota ne ar Niedras, ne Ulmaņa valdību (būtībā tā bija militāra intervence otras valsts teritorijā, jo pārkāpa 18. februāra līgumu ar Ulmaņa valdību, kas paredzēja sadarbību pret Sarkano armiju, nevis pret Latvijas zemessardzi un Latvijas teritorijas ieņemšanu). Piedāvājumu atstāt okupēto Ziemeļlatviju un vērsties kopīgiem spēkiem pret lieliniekiem Igaunijas armijas virspavēlnieks J.Laidoners noraidīja. Igaunijas bruņoto spēku vadība ultimāta formā pieprasīja Latvijas zemessardzei atstāt tās pārņemto Latvijas teritorijas ziemeļu daļu un atkāpties aiz līnijas Carnikava-Sigulda. 6. jūnijā pie Meijermuižas sākās kauja starp uz Cēsīm ejošajām zemessardzes daļām un Līvu pagastā esošajām 2. Cēsu kājnieku pulka jaunformējamām rotām un igauņu bruņuvilcienu, kas tām aizšķērsoja ceļu. Sakāvusi pretinieku, zemessardze ieņēma Cēsis un atspieda sakautās Ziemeļlatvijas brigādes rotas līdz Raunas upei, kur tās nākamajā dienā nomainīja Igaunijas armijas 6. kājnieku pulks. Igaunijas armijas pretuzbrukums 8. jūnijā bija bez panākumiem. Zemessardzes un vācu apvienoto spēku komandieris R. fon der Golcs nosūtīja J.Laidoneram telergamu ar prasību atbrīvot Latvijas teritoriju līdz līnijai Ainaži-Valka-Izborska. Lai Igaunijas armija neciestu sakāvi, 10. jūnijā pēc sabiedroto prasības tika noslēgts pamiers uz 8 dienām un sākās sarunas starp naidīgajām pusēm (Igaunija izmantoja pamiera laiku, pastiprinot esošās daļas ar palīgspēkiem: 7000 durkļu, 3 bruņuvilcieni, 32 lielgabali, 250 ložmetēji un patšautenes).

Tā kā arī Sabiedroto vidū nebija vienprātības (ASV pārstāvis V.Grīns uzskatīja prasības par pamatotām, ka Igaunijas armijai jāatstāj Latvijas teritoriju, savukārt Lielbritānijas pārstāvis H.Gohs pastāvēja uz to, ka Latvijas zemessardzei jāatkāpjas uz dienvidiem no Cēsīm, nododot Ziemeļlatviju Igaunijas pārziņā), 19. jūnijā sākās Dzelzsdivīzijas 4 bataljonu virzīšanās Limbažu virzienā. Notika pirmā tās sadursme ar Igaunijas armijas 9. kājnieku pulku. 20. jūnijā sākās Straupes kaujas. Dzelzsdivīzija ieņēma Lielstraupi, bet 21. jūnijā agri no rīta Latvijas zemessardzes vācbaltu daļas straujā triecienā salauza Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulka un Igaunijas armijas 3. kājnieku pulka aizsardzību, pārraujot frontes līniju un pēcpusdienā tuvojoties Mūrmuižai. Uzbrukumu Lodes dzelzceļa stacijas virzienā Igaunijas armijai izdevās apturēt.

22. jūnijā Igaunijas armija uzsāka plašu ofensīvu. Izšķirošās cīņas notika pie Skangaļu mājām, kur Igaunijas spēkiem izdevās atšķelt un ielenkt Latvijas zemessardzes avangardu, piespiežot to lauzties ārā no ielenkuma. Zemessardze cieta sakāvi arī pie Startukroga, sākot atkāpties arī no šī virziena. Dzelzsdivīzijas uzbrukums situāciju neglāba, jo Igaunijas kavalērijas daļas bija veikušas apiešanas manevru un nonākušas tās aizmugurē, pārraujot komunikāciju līnijas. 23. jūnijā Igaunijas 6. kājnieku pulks, ko pavadīja bruņuvilciens un dažas Ziemeļlatvijas brigādes vienības, iegāja Cēsīs. Pa to laiku 9. kājnieku pulks uzbruka Lēdurgas muižai un draudēja apiet zemessardzes daļas no Vidrižu puses - tām nācās atkāpties uz Inčukalnu un nostiprināties I Pasauels kara ierakumos. Taču 24. jūnijā Igaunijas armijas vienības ieņēma Allažu muižu un Siguldu, draudot ielenkt Inčukalnā nocietinājušos grupu, kura pameta pozīcijas 26. jūnijā. Turpmākajās dienās Latvijas zemessardzes ziemeļu grupas daļas tikai atkāpās, Igaunijas armijai ieņemot Mangaļsalu, Vecmīlgrāvi un nonākot līdz Juglai, kur norisa pēdējās kaujas.

Igaunijas armija šajās kaujās zaudēja 110 kritušos un 405 ievainotos, Ziemeļlatvijas brigāde - 13 kritušos un 43 ievainotos, bet Latvijas zemessardzes darbība un zaudējumi nav pētīti. 3. jūlijā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers - Latvijas zemessardzes ziemeļu grupa kapitulēja, - 6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigādes vienības, bet 8. jūlijā britu karakuģu apsardzībā ar tvaikoni "Saratow" uz Latvijas zemes izkāpa 16. aprīļa pučā gāztā K.Ulmaņa valdība.

  • Igaunijas bruņuvilciens Nr.2 uz Raunas tilta

  • Igaunijas armijas lielgabala apkalpe pie Cēsīm

  • Igaunijas armijas izlūki

  • landesvēra artilērijas baterijas pozīcijas pie Cēsīm

  • landesvēra artilērijas baterijas pozīcijas pie Cēsīm

  • landesvēra ložmetējnieki pie Cēsīm atpūtā

  • landesvēra mīnmetēju rota pie Cēsīm atpūtā

  • avarējusi landesvēra lidmašīna

  • landesvēra vilciens evakuējas no Ropažu dzelzceļa stacijas

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 93.-97. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Ozols V. Cēsu kaujas. // Ziemeļlatvijas un Cēsu kauju piemiņai. – Rīga, 1926.
  • Berķis K. Pirmās Cēsu kaujas pirms 15 gadiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.8., 1371.-1375. lpp.
  • Berķis K. Varonīgo Cēsu kauju atblāzma pēc 15 gadiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.9., 1572.-1590. lpp.
  • Berķis K. Kā cēsinieki uz visiem laikiem atbrīvoja Cēsis. // Militārais apskats. 1934., Nr.10., 1776.-1799. lpp.
  • Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
  • Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
  • Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
  • Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
  • Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
  • Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
  • Bērziņš Valdis. Vēlreiz par Cēsu kaujām. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1999. Nr.2., 73.-84. lpp.
  • Grimm Claus. Vor den Toren Europas, 1918-1920; Geschichte der Baltischen Landeswehr. - A.F. Velmede: Hamburg, 1963 - 320 S.
  • Josef Bischoff. Die letzte Front 1919. Geschichte der Eisernen Division im Baltikum 1919. - Berlin, 1935
  • Zellis Kaspars. Die Schlacht bei Cēsis, die Esten und das historische Bewusstsein der Letten. // Forschungen zur baltischen Geschichte 4. -2009.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Cēsu_kaujas&oldid=73379"