Atšķirības starp "Daugavpils province" versijām
m |
m |
||
| (6 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Daugavpils province''' (kr. ''Двинская провинция'') - t.s. [[Poļu Vidzeme]], ko pēc 1772. gada 19. februāra t.s. [[Polijas dalīšana| | + | '''Dvinskas province''' jeb '''Daugavpils province''' (kr. ''Двинская провинция'') - t.s. [[Poļu Vidzeme]], ko pēc 1772. gada 19. februāra t.s. [[Polijas dalīšana|1. Polijas dalīšanas]] (pol. ''Rozbiór Polski'') 16. augustā ar [[Krievijas impērija]]s [[Imperators|imperatore]] [[Katrīna II, Krievijas imperatore|Katrīna II]] ar [[Ukazs|ukazu]] iekļāva impērijā kā Baltkrievijas ģenerālgubernatūras Pleskavas guberņas provinci. Provinci turpināja pārvaldīt [[Dinaburga]]s [[vojevoda]]. Agrāko 4 [[Trakts|traktu]] vietā izveidoja 3 [[Apriņķis|apriņķus]] (Daugavpils, Rēzeknes un Viļakas), kurus pārzināja apriņķu komisāri. 1776. gadā no 10 krievu apriņķiem tika izveidota Pleskavas [[vietniecība]], savukārt ''Daugavpils province'' tika iekļauta jaunizveidotajā Polockas guberņā. Ar 1777. gada 22. marta pavēli tika izveidota Mogiļovas guberņa ar 12 un Polockas guberņa ar 11 apriņķiem. ''Daugavpils province'' zaudēja provinces statusu un beidza pastāvēt kā atsevišķa teritoriāli administratīva vienība. Turpmāk tie bija 3 apriņķi - Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas, - vienā no guberņām (vispirms Polockas, bet kopš 1796. gada Baltkrievijas guberņā, kuras galvaspilsēta bija Vitebska). [[Miests|Miesti]] un apdzīvotas vietas, kuru vārdā nosaukti apriņķi (Ludza, Rēzekne) kļuva par apriņķa pilsētām. Sarunvalodā un literatūrā šo teritoriju turpināja dēvēt par "[[Inflantija|Inflantiju]]", līdz XX gs. sākumā šo nosaukumu aizvietoja apzīmējums '''Latgale'''. |
| − | |||
| − | |||
| − | |||
| − | |||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 12. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| − | |||
| − | |||
* [http://derjava.pskov.ru/arch/archhhhh/989/ Двинская провинция - Краеведческий Архив Псковской области] | * [http://derjava.pskov.ru/arch/archhhhh/989/ Двинская провинция - Краеведческий Архив Псковской области] | ||
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/ruwiki/364643 Псковская губерния - Словари и энциклопедии на Академике] | * [http://dic.academic.ru/dic.nsf/ruwiki/364643 Псковская губерния - Словари и энциклопедии на Академике] | ||
[[Kategorija:Valstu provinces]] | [[Kategorija:Valstu provinces]] | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 27. februāris, plkst. 12.49
Dvinskas province jeb Daugavpils province (kr. Двинская провинция) - t.s. Poļu Vidzeme, ko pēc 1772. gada 19. februāra t.s. 1. Polijas dalīšanas (pol. Rozbiór Polski) 16. augustā ar Krievijas impērijas imperatore Katrīna II ar ukazu iekļāva impērijā kā Baltkrievijas ģenerālgubernatūras Pleskavas guberņas provinci. Provinci turpināja pārvaldīt Dinaburgas vojevoda. Agrāko 4 traktu vietā izveidoja 3 apriņķus (Daugavpils, Rēzeknes un Viļakas), kurus pārzināja apriņķu komisāri. 1776. gadā no 10 krievu apriņķiem tika izveidota Pleskavas vietniecība, savukārt Daugavpils province tika iekļauta jaunizveidotajā Polockas guberņā. Ar 1777. gada 22. marta pavēli tika izveidota Mogiļovas guberņa ar 12 un Polockas guberņa ar 11 apriņķiem. Daugavpils province zaudēja provinces statusu un beidza pastāvēt kā atsevišķa teritoriāli administratīva vienība. Turpmāk tie bija 3 apriņķi - Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas, - vienā no guberņām (vispirms Polockas, bet kopš 1796. gada Baltkrievijas guberņā, kuras galvaspilsēta bija Vitebska). Miesti un apdzīvotas vietas, kuru vārdā nosaukti apriņķi (Ludza, Rēzekne) kļuva par apriņķa pilsētām. Sarunvalodā un literatūrā šo teritoriju turpināja dēvēt par "Inflantiju", līdz XX gs. sākumā šo nosaukumu aizvietoja apzīmējums Latgale.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
- Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 141.-143. lpp.
