Atšķirības starp "Valmieras kājnieku pulks" versijām
m |
m |
||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
* pulkvedis J.Skujiņš (27.07.1934.-06.1940.) | * pulkvedis J.Skujiņš (27.07.1934.-06.1940.) | ||
| − | Atradās Igaunijas armijas apgādībā un militārā pakļautībā kā '''1. Valmieras kājnieku pulks'''. 07.08.1919. Latvijas armijas sastāvā pārdēvēts par '''4. Valmieras kājnieku pulku''' un pārdislocēts [[Latvijas Neatkarības karš|Neatkarības kara]] [[Latgales fronte]]s sektorā no Ļaudonas līdz Jēkabpilij (pulka štābs atradās Krustpils dzelzceļa stacijā). Vasaras nogalē pulks aizņēma fronti līnijā Līvāni-Atašiene-Barkava, esot pastāvīgā kaujas darbībā pret [[LSPR armija|Sarkano armiju]]. Septembra beigās pulks tika pārdislocēts uz Rīgu, kur tā 3. bataljons 9. oktobrī - [[Bermontiāde]]s laikā, - aizstāvēja Torņakalnu, sedzot citu armijas daļu atkāpšanos pāri Daugavai. Pulks ieņēma 70 km garu frontes iecirkni no Mazjumpravas muižas līdz Jaunjelgavai (pulka štābs atradās Tīnūžu muižā), neļaujot [[Rietumu brīvprātīgo armija]]s daļām forsēt Daugavu pretīm Doles salai un Ikšķilei, izcīnot [[Jaunjelgavas kauja|Jaunjelgavas kauju]] un virkni lokālu sadursmju. Pārgājis uzbrukumā, 12.-28.11. pulks iesaistījās cīņās pie Iecavas, Salgales muižas, Emburgas, Gabaliņu mājām, atbrīvoja Bausku un sasniedza Lietuvas robežu. 1920. gada janvāra vidū pulku nosūtīja atpakaļ uz Latgales fronti, kur tas piedalījās cīņās pie Jaunlatgales (Abrenes) un Kārsavas rajonā. Februārī pulks ieņēma pozīcijas pie Zilupes, kur palika līdz pat Latvijas-KSFPR miera līguma noslēgšanai (04.10.1920.). 24. oktobrī pulks tika pārdislocēts uz Rīgu garnizona dienestam. Neatkarības kara laikā krita 70 pulka karavīri, 178 karavīri apbalvoti ar [[LkO]]. | + | Atradās Igaunijas armijas apgādībā un militārā pakļautībā kā '''1. Valmieras kājnieku pulks'''. 07.08.1919. 1919. gada 23. martā no pulka tika atdalīta rezerves rota, ko pārformēja par [[Cēsu kājnieku pulks|Rezerves bataljonu]]. Latvijas armijas sastāvā pārdēvēts par '''4. Valmieras kājnieku pulku''' un pārdislocēts [[Latvijas Neatkarības karš|Neatkarības kara]] [[Latgales fronte]]s sektorā no Ļaudonas līdz Jēkabpilij (pulka štābs atradās Krustpils dzelzceļa stacijā). Vasaras nogalē pulks aizņēma fronti līnijā Līvāni-Atašiene-Barkava, esot pastāvīgā kaujas darbībā pret [[LSPR armija|Sarkano armiju]]. Septembra beigās pulks tika pārdislocēts uz Rīgu, kur tā 3. bataljons 9. oktobrī - [[Bermontiāde]]s laikā, - aizstāvēja Torņakalnu, sedzot citu armijas daļu atkāpšanos pāri Daugavai. Pulks ieņēma 70 km garu frontes iecirkni no Mazjumpravas muižas līdz Jaunjelgavai (pulka štābs atradās Tīnūžu muižā), neļaujot [[Rietumu brīvprātīgo armija]]s daļām forsēt Daugavu pretīm Doles salai un Ikšķilei, izcīnot [[Jaunjelgavas kauja|Jaunjelgavas kauju]] un virkni lokālu sadursmju. Pārgājis uzbrukumā, 12.-28.11. pulks iesaistījās cīņās pie Iecavas, Salgales muižas, Emburgas, Gabaliņu mājām, atbrīvoja Bausku un sasniedza Lietuvas robežu. 1920. gada janvāra vidū pulku nosūtīja atpakaļ uz Latgales fronti, kur tas piedalījās cīņās pie Jaunlatgales (Abrenes) un Kārsavas rajonā. Februārī pulks ieņēma pozīcijas pie Zilupes, kur palika līdz pat Latvijas-KSFPR miera līguma noslēgšanai (04.10.1920.). 24. oktobrī pulks tika pārdislocēts uz Rīgu garnizona dienestam. Neatkarības kara laikā krita 70 pulka karavīri, 178 karavīri apbalvoti ar [[LkO]]. |
Ar 1940. gada 10 jūlija rīkojumu pulks tika pārformēts, apvienots ar [[Liepājas kājnieku pulks|Liepājas kājnieku pulku]] un iekļauts [[Sarkanā Armija|Sarkanās Armijas]] [[24. teritoriālais korpuss|24. teritoriālajā korpusā]] kā 186. strēlnieku pulks, kas 2. Pasaules kara laikā karoja sabiedroto pusē pret [[Ass valstis|Ass valstīm]]. | Ar 1940. gada 10 jūlija rīkojumu pulks tika pārformēts, apvienots ar [[Liepājas kājnieku pulks|Liepājas kājnieku pulku]] un iekļauts [[Sarkanā Armija|Sarkanās Armijas]] [[24. teritoriālais korpuss|24. teritoriālajā korpusā]] kā 186. strēlnieku pulks, kas 2. Pasaules kara laikā karoja sabiedroto pusē pret [[Ass valstis|Ass valstīm]]. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 27. februāris, plkst. 20.20
Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks - Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes vienība, saformēta Tērbatā, 1919. gada februārī, mobilizējot šajā apvidū esošos latviešu vīriešus karadienestam derīgā vecumā. Komandieri:
- pulkvedis-leitnants J.Jansons (18.02.1919.-01.11.1919.)
- pulkvedis-leitnants K.Bojārs (01.11.1919.-01.04.1920.)
- pulkvedis-leitnants A.Kalējs (01.04.1922.-08.11.1922.)
- pulkvedis R.Kļaviņš (08.11.1922.-06.1931.)
- pulkvedis Ž.Bahs (06.1931.-27.07.1934.)
- pulkvedis J.Skujiņš (27.07.1934.-06.1940.)
Atradās Igaunijas armijas apgādībā un militārā pakļautībā kā 1. Valmieras kājnieku pulks. 07.08.1919. 1919. gada 23. martā no pulka tika atdalīta rezerves rota, ko pārformēja par Rezerves bataljonu. Latvijas armijas sastāvā pārdēvēts par 4. Valmieras kājnieku pulku un pārdislocēts Neatkarības kara Latgales frontes sektorā no Ļaudonas līdz Jēkabpilij (pulka štābs atradās Krustpils dzelzceļa stacijā). Vasaras nogalē pulks aizņēma fronti līnijā Līvāni-Atašiene-Barkava, esot pastāvīgā kaujas darbībā pret Sarkano armiju. Septembra beigās pulks tika pārdislocēts uz Rīgu, kur tā 3. bataljons 9. oktobrī - Bermontiādes laikā, - aizstāvēja Torņakalnu, sedzot citu armijas daļu atkāpšanos pāri Daugavai. Pulks ieņēma 70 km garu frontes iecirkni no Mazjumpravas muižas līdz Jaunjelgavai (pulka štābs atradās Tīnūžu muižā), neļaujot Rietumu brīvprātīgo armijas daļām forsēt Daugavu pretīm Doles salai un Ikšķilei, izcīnot Jaunjelgavas kauju un virkni lokālu sadursmju. Pārgājis uzbrukumā, 12.-28.11. pulks iesaistījās cīņās pie Iecavas, Salgales muižas, Emburgas, Gabaliņu mājām, atbrīvoja Bausku un sasniedza Lietuvas robežu. 1920. gada janvāra vidū pulku nosūtīja atpakaļ uz Latgales fronti, kur tas piedalījās cīņās pie Jaunlatgales (Abrenes) un Kārsavas rajonā. Februārī pulks ieņēma pozīcijas pie Zilupes, kur palika līdz pat Latvijas-KSFPR miera līguma noslēgšanai (04.10.1920.). 24. oktobrī pulks tika pārdislocēts uz Rīgu garnizona dienestam. Neatkarības kara laikā krita 70 pulka karavīri, 178 karavīri apbalvoti ar LkO.
Ar 1940. gada 10 jūlija rīkojumu pulks tika pārformēts, apvienots ar Liepājas kājnieku pulku un iekļauts Sarkanās Armijas 24. teritoriālajā korpusā kā 186. strēlnieku pulks, kas 2. Pasaules kara laikā karoja sabiedroto pusē pret Ass valstīm.
Literatūra par šo tēmu
- Valmieras kājnieku pulka vēsture, 1919-1929. - Rīga, 1929. - 465 lpp.
- Grīns A. Vecākais Latvijas kājnieku pulks. // Militārais apskats. 1934., Nr.2., 209.-215. lpp.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 99. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
- Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
- Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
- Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
- Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
- Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
- Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
- Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
