Atšķirības starp "Diskursa analīzes metode" versijām

Pašreizējā versija, 2013. gada 7. marts, plkst. 16.36

Vēsturiskā diskursa analīze - vēstures pētīšanas metode, kritiskās diskursa analīzes veids, kurā koncentrējas uz centieniem atbildēt uz jautājumiem par sociālo sabiedrības praksi, kas nosaka rīcību. Cēlusies kā diskrimināciju pētniecības metode un joprojām tiek uzskatīta par labāko veidu diskriminācijas identifikācijai un pētīšanai. Kritisko diskursa analīzi raksturo nevis autonomi teksti, bet gan teksti, kas iegūti sociālajā saskarsmē, tāpēc kritiskajā diskursa analīzē analizējamie fenomeni netiek skatīti izolēti cits no cita, bet gan attiecībā ar to diskursīvo kontekstu un mūsdienu fonu. Pētnieks liek lietā savas kontekstuālās zināšanas un iestarpina komunikatīvās un interaktīvās diskursa struktūras plašākā sociālo attiecību ietvarā.

Tās centrā, piemēram, ir valoda vai attēls kā avots un tā intertekstualitāte ar pārējiem avotiem, kas atklāj sociālo atšķirību veidošanu. Kā problēma šai metodei ir grūti novelkamā robeža starp nepieciešamo avotu daudzumu intertekstualitātei – kad tie ir pietiekami un kad tie ir par daudz. Turklāt ir nepieciešams arī pareizi pamatot un saskatīt šo intertekstualitāti. Diskursa analīzes ietvaros tiek lietots jēdziens „interpretatīvais materiāls” – tas ir atsevišķu jēdzienu, metaforu kopums, kas tiek lietots diskursa ietvaros un ap ko organizējas pārējie jēdzieni. Diskurss tiek saistīts ar varas jēdzienu – tas pats par sevi ir varas pilns, jo tas ir veidojošs, ražojošs. Taču diskurss nav represīvs, tas neuzspiež noteiktu domāšanu, bet gan veido cilvēku diskursa ietvaros. Diskursi ir daudz un dažādi, un tie konkurē savā starpā. Tomēr daži diskursi ir spēcīgāki par citiem, tie parasti ir insitutionalizēti, dodot tiem institucionālu varu – policija, cietumi utt. Tomēr daudz spēcīgāk to varu nosaka zināšanas un to attiecības ar varu. Vara rada zināšanas, zināšanas kalpo varai – tā viena otru papildina un veido. Jebkurš diskurss apgalvo, ka tā zināšanas ir patiesas. Pamats, uz kura balstās pieņēmums, ka zināšanas ir patiesas ir atkarīgs no vēsturiskajiem apstākļiem. Piemēram, fotogrāfijas uztvere kā reālu, nosaka diskurss, kurš pasaka, ka tās ir reālas. Fuko diskursa metodes ietvaros uzskata, ka ir jākoncentrējas uz jautājumu „kā”, nevis „kāpēc”. Svarīgi ir saprast, kā diskurss dara to, ko tas dara, vai ko izdarīja. Diskursu kritiska pētniecība ir orientēta uz analīzes rāmējumu, kurā sistemātiskā veidā diskursveidīgo interakciju un tekstu īpašības tiek sasaistītas ar sociālo un kulturālo kontekstu.

Diskursa analīze var tikt izmantota, lai izzinātu kā attēli veido noteiktu sociālo pasauli. Tā pievērš uzmanību attēlam pašam. Diskursa analīze pēta kā šī sociālā pasaule tiek konstruēta kā patiesība noteiktos patiesības režīmos. Viss diskurss ir veidots, lai pārliecinātu. Analīze cenšas skatīties arī uz autoritātes un atšķirību sociālo konstruēšanu. Metode skatās uz attēlu, tā sociālo radīšanu un iespaidu (piemērs par Īstendu Londonā - nabadzība, bezdarbs, no kuras neļauj izrauties diskurss – priekšstats, ka nabadzībai ir jābūt). Iespējama dažādu avotu izvēle, neierobežojot tos ar noteiktu veidu avotiem. Ikonogrāfija ir daļa no kritērijiem, ko var izmantot diskursa analīzes ietvaros. Dažādu ikonogrāfisko elementu atkārtošanās un rezonanse dažādos avotos var tikt uzskatīta par diskursa liecinātāju.

Diskursa analīzes ietvaros svarīgi ir saprast attiecības starp dažādiem elementiem. Svarīgs ir arī kodēšanas process, identificējot galvenos motīvus. Prostitūtas piemērs Viktorijas laika sabiedrībā – atveidota kā morāla problēma, kā ļaunums un kā ļaunas sabiedrības upuris – tai bija jābūt kaut kam ārpus valdošās feminitātes priekšstatiem – to dara ar apģērba, skatiena atveidošanas īpatnībām – kā skatās uz vīrieti. Prostitūta tika atveidota kā tāda, kas maksā par saviem grēkiem, parasti izdarot pašnāvību un noslīkstot. Vizuālais naratīvs piedāvā arī pārējo cilvēku verdiktu par prostitūtām. Var izdalīt atsevišķus vizuālos motīvus prostitūcijas attēlos – apģērbs, ķermeņa stāvoklis, atrašanās vieta, skatieni. Katra no šīm tēmām var tikt izteikta dažādi attēlos un tekstos, bet pamatelementi vairakkārt atkārtojas dažādos kontekstos.

Diskursa analīzes attīstīšana ir saistīta ar Mišelu Fuko, kas būtībā savā ziņā līdzinās ar psihoanalīzi. Šo metodi izmantojot, Fuko pievērsās noteiktiem tekstiem un institūcijām, bieži vien koncentrējoties uz detaļām, ikdienas pieņēmumiem, to ikdienas rutīnu, vispārpieņemto arhitektūru un banalitātēm kā diskursa noteikto prakšu pierādītāju. Līdzīgi kā psihoanalīzē Fuko uzskatīja, ka cilvēks tiek veidots, nevis tas jau piedzimst ar noteiktu uzvedības modeli. Lai parādītu, kā tiek veidota sociālā prakse un kas to nosaka, tiek lietots diskursa jēdziens. Fuko diskursu definēja kā noteiktu nostāju grupu, kas nosaka kā lietas tiek domātas un saprastas, kas savukārt, nosaka mūsu rīcību uz šī domāšanas pamata. Diskursi ir zināšanas par pasauli, kas nosaka, kā mēs šo pasauli uztveram. Vēl viens jēdziens ir diskursīvā formācija – tas ir veids kā nozīmes tiek sakārtotas – savienotas kopā viena diskursa ietvaros. Diskursa analīzes pamatuzdevums ir ar intertekstualitātes palīdzību atklāt konkrēta laika, konkrētas problēmas (fakta) uztveri no iesaistīto cilvēku, sabiedrības puses (tie varētu būt dažādi avoti no laika, piemēram, kad plakāts bija izvietots, lai varētu rekonstruēt uztveres un nozīmes īpatnības).

Literatūra par šo tēmu

• The Postmodern History Reader. - London, New York, 1998
• Topolski J. Methodology of History. - Warsaw, 1976
• Rose Gillian. Visual Methodologies: an introduction to the interpretation of visual materials. - Sage Publications: London, 2007

• Haupt H.G., Kocka J. Geschichte und Vergleich. - Frankfurt am Main, 1996
• Historische Methode. - München, 1988.

• Абрамов В. Математические методы в исторических исследованиях. - Саранск, 1998
• Ковальченко И.Д. Методы исторического исследования. - Москва, 1987
• Споры о главном. - Москва, 1993