Atšķirības starp "Itālijas pilsētvalstis" versijām
m |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Itālijas pilsētvalstis''' - pilsētas Itālijas<ref>Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt | + | '''Itālijas pilsētvalstis''' - pilsētas Itālijas<ref>Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas.</ref> ziemeļos un centrālajā daļā, kuru lielākā daļa 1050.-1150. gados bija suverenas [[Pilsētvalsts|pilsētvalstis]]. Tās dēvēja par komūnām, kopienām (viduslat. ''communia''), korporācijām, universitātēm (viduslat. ''universitates''), savienībām, asociācijām (viduslat. ''communitates''). Ar laiku starp tām kā varenākās un ietekmīgākās izvirzījās [[Boloņas pilsētrepublika|Boloņa]], [[Dženovas pilsētrepublika|Dženova]], [[Florences pilsētrepublika|Florence]], [[Milānas pilsētrepublika|Milāna]], [[Modēnas pilsētrepublika|Modēna]], [[Pizas pilsētrepublika|Piza]], [[Venēcijas pilsētrepublika|Venēcija]]. Sākotnēji tajās bija republikāniskā [[Demokrātija|demokrātiskā]] valdīšanas forma - augstākā valsts vara piederēja pilsētas pilsoņu sapulcei, kurā pieņēma likumus, lēma kara un miera jautājumus, ratificēja līgumus, uz noteiktu laiku (visbiežāk uz 1 gadu) atkarībā no pilsētvalsts lieluma iecēla 4-12 [[Konsuls|konsulus]], kuri īstenoja pilsētvalsts pārvaldi un veica tiesnešu funkcijas. XII-XIII gs. mijā konsulu vietā šo pilsētvalstu pārvaldes vadītājus sāka dēvēt par [[Podests|podestiem]] vai [[Dodžs|dodžiem]]. XIII-XIV gs. mijā daudzās Itālijas pilsētvalstīs republikānisko valdīšanas formu nomainīja [[sinjorija]]s, kurās visa vara koncentrējās [[Monarhs|monarha]] - [[Senjors|sinjora]] vai vienas sinjoru dzimtas (piemēram, Florencē - [[Mediči dzimta]], Milānā - [[Viskonti dzimta]]) rokās. XV-XVIII gs. Itālijas pilsētvalstis viena pēc otras zaudēja neatkarību un tās pakļāva lielās valstis vai tās nonāca [[Austrija]]s pakļautībā. Visilgāk suverenitāti saglabāja Venēcijas un Dženovas republikas, kuras 1797. un 1805. gados pakļāva [[Francija]]. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 25. marts, plkst. 08.22
Itālijas pilsētvalstis - pilsētas Itālijas[1] ziemeļos un centrālajā daļā, kuru lielākā daļa 1050.-1150. gados bija suverenas pilsētvalstis. Tās dēvēja par komūnām, kopienām (viduslat. communia), korporācijām, universitātēm (viduslat. universitates), savienībām, asociācijām (viduslat. communitates). Ar laiku starp tām kā varenākās un ietekmīgākās izvirzījās Boloņa, Dženova, Florence, Milāna, Modēna, Piza, Venēcija. Sākotnēji tajās bija republikāniskā demokrātiskā valdīšanas forma - augstākā valsts vara piederēja pilsētas pilsoņu sapulcei, kurā pieņēma likumus, lēma kara un miera jautājumus, ratificēja līgumus, uz noteiktu laiku (visbiežāk uz 1 gadu) atkarībā no pilsētvalsts lieluma iecēla 4-12 konsulus, kuri īstenoja pilsētvalsts pārvaldi un veica tiesnešu funkcijas. XII-XIII gs. mijā konsulu vietā šo pilsētvalstu pārvaldes vadītājus sāka dēvēt par podestiem vai dodžiem. XIII-XIV gs. mijā daudzās Itālijas pilsētvalstīs republikānisko valdīšanas formu nomainīja sinjorijas, kurās visa vara koncentrējās monarha - sinjora vai vienas sinjoru dzimtas (piemēram, Florencē - Mediči dzimta, Milānā - Viskonti dzimta) rokās. XV-XVIII gs. Itālijas pilsētvalstis viena pēc otras zaudēja neatkarību un tās pakļāva lielās valstis vai tās nonāca Austrijas pakļautībā. Visilgāk suverenitāti saglabāja Venēcijas un Dženovas republikas, kuras 1797. un 1805. gados pakļāva Francija.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 55. lpp.
