Dodžs

Dodžs (it. Dóge; no lat. Dux - "vadonis") - vēlēta valsts vadītāja tituls un amats dažās pilsētvalstīs - Venēcijā (697.-1797.), Dženovā (1339.-1797.), Senarikā (1343.-1797.), - viduslaikos mūsdienu Itālijas teritorijā. Tituls radies 697. gadā, kad Venēciju uz laiku pakļāva Austrumromas impērija, un dodžs bija imperatora vietvaldis (pirmais Venēcijas dodžs: Paulo Lučio Anafesto). Venēcijai kļūstot par republiku, tas saglabājās kā valsts galvas tituls. Tituls nebija mantojams, dodžs valdīja līdz pat savai nāvei (lai gan bija atsevišķi gadījumi, kad dodžus atcēla no amata, ja uzskatīja, ka tie nav titula cienīgi). Dodža tiesības un pienākumi bija strikti reglamentēti. Viņš nedrīkstēja viens, bez pavadoņiem parādīties publiski; nedrīkstēja vienatnē tikties ar ārvalstu pārstāvjiem; nedrīkstēja bez lieciniekiem atvērt diplomātiskos pasta sūtījumus. Dodžam nedrīkstēja būt īpašumi citu valstu teritorijās. Regālijas: īpašas formas cepuri (corno ducale), kuru katru gadu jaunu tas saņēma no sv. Zakarija (San Zaccaria) klostera abateses rokām, zobenu, purpura mantiju ar sermuļa apkakli un purpura zābakus. 1501. gadā ieviesa likumu, saskaņā ar kuru pēc dodža nāves cietušajiem varēja kompensēt zaudējumus, ja tādi radušies viņa valdīšanas laikā. Izvēlēti tika no konkrēta aristokrātu dzimtu loka, praktiski uz mūžu. 1172. gadā dodžu ievēlēšanas procedūra kļuva visai sarežģīta: 40 patriciešu komiteja (1229. gadā komiteju palielināja līdz 41 loceklim) balsoja par vienu no četriem kandidātiem, kurus bija izvirzījusi Lielā padome. No 1268. gada vēlēšanām bija 11 kārtas, bet no 30 Lielās padomes locekļiem izvēlējās 9, kuri izvēlējās 40 komitejas locekļus, kuri izvēlējās 25 kandidātus, no kuriem beigās atlasīja 9 locekļus. Šie 9 patricieši izvēlējās 45 vīru vēlētāju grupu, kura balsošanu rezultātā saruka līdz 11 locekļu komisijai, kas beidzot ievēlēja 41 cienījamāko vīru vēlētāju loku, kas, savukārt, ievēlēja dodžu. Šādai sistēmai vajadzēja novērst iespēju, ka varu uzurpē kāda viena partija vai klans. Kad dodžs bija ievēlēts, viņu iepazīstināja ar tautu publiskā ceremonijā: "Tas ir jūsu dodžs, ja jums nav iebildumu". Pēc tam jaunievēlētais dodžs zvērēja dzīvot un darboties saskaņā ar likumiem un valsts labā. Sākot ar 1000. gadu tika ieviesta ceremonija, kurā dodžs tika simboliski salaulāts ar jūru (Sposalizio del Mar): uz valsts galeras "Bukintoro" (Bucintoro) viņš izbrauca atklātos ūdeņos, kur ar vārdiem - "Desponsamus te, mare" ("Laulājos ar tevi, jūra"), - iemeta viļņos zelta gredzenu. No 1268. gada ieviesa arī vicedodža un dodža konsultanta amatus. Dženovā no 1528. gada dodžu ievēlēja uz 2 gadu ilgu termiņu. Titulu likvidēja 1797. gadā, kad Ziemeļitāiju iekaroja Francijas Republika.

Literatūra

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 83. lpp.