Atšķirības starp "Valsts" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Valsts''' - sabiedrības organizēšanas forma, kurai raksturīgas konkrēta teritorija un tajā dzīvojošs iedzīvotāju (pavalstnieku) kopums, kas pakļauts centralizētam suverēnai valsts varai un tās pārvaldes aparātam, kodificētai likumdošanai, ideoloģijai un tiek uztverts kā vienots veidojums. Kā sociāls fenomens parādās [[Senie laiki|senajos laikos]] līdz ar pirmajām [[Civilizācija|civilizācijām]], koncentrējoties ap [[Monarhs|valdnieka]] figūru kā augstākās varas nesēju un iemiesojumu. Valstīm, lai cik dažādas un savstarpēji atšķirīgas tās būtu, kopīgs ir tas, ka, atšķirībā no pirms tās pastāvējušās [[vadonības sabiedrība]]s, augstākā vara kļuva pastāvīga un tika realizēta ar ierēdniecības un represīvā aparāta starpniecību (laika gaitā, valsts varai nostiprinoties, ierēdniecība veidoja aizvien sarežģītāku hierarhijas struktūru, kurā zemākie ierēdņi un kalpotāji bija pakļauti augstāiem, tie vēl augstākiem, līdz visaugstākie ierēdņi par sev uzticēto nozari atskaitījās vairs tikai valdniekam, un kopā ar [[Karaļa padome|monarha padomi]] pārvaldīja valsti). Teritorija un pavalstnieki bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu, resp., tās teritoriālās un personiskās ietekmes sfēru. Tādēļ vēl [[Jaunie laiki|jaunajos laikos]] Francijas karalis Luijs XIV varēja teikt: ''L’etat c’est moi''. Sākotnējs bija valdnieks, un no viņa tika atvasinātas tiesības un likumi, lai gan, valdniekam nepildot (vai slikti pildot) savas funkcijas, tā vara varēja zaudēt leģitimitāti padoto acīs, un valdnieks varēja zaudēt gan varu, gan dzīvību. Valdnieka vienpersoniskajai varai nostiprinoties (mazinoties tautas sapulces un [[kārtu pārstāvniecība]]s ietekmei uz valsts varu), tā personīgais un kroņa īpašums vairs netika nošķirti, tas savu valsti vai daļu no tās varēja pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā šādu valdnieku valdījumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja [[Austroungārijas impērija|Austroungārijas impēriju]]). Par tiesību subjektu tika atzīts tikai valdnieks, nevis valsts. Modernās valsts izpratnes sākums meklējams [[renesanse]]s un [[apgaismība]]s laikmetu [[Absolūtā monarhija|absolūtās monarhijas]] realitātē, kad sāka iezīmēties valdnieka un valsts (“kroņa”) tiesiskās izpratnes nosķiršanās tendence. Sākotnēji šīs nošķiršana bija vērsta uz valdnieka personīgā īpašuma un “kroņa” jeb valsts īpašuma nodalīšanu - galvenokārt pārvaldes atvieglošanas nolūkos, kā arī, lai “nesaprātīgs” karalis nevarētu “izsaimniekot” visu valdošajai dinastijai (saviem pēctečiem) piederošo īpašumu. XVIII-XIX gs. sākās valsts tiesiskās uzbūves izmaiņas virzienā uz [[Konstitucionālisms|konstitucionālismu]], t.i., par valdnieka pakļaušanu tiesību virsvadībai (valsts [[konstitūcija]]i kā augstākā ranga tiesību normai). Konstitucionālā valstī (konstitucionālā monarhijā) monarhs vairs nestāv pāri tiesībām, tātad nav vairs ''legibus absolutus'', bet ir pakļauts pāri viņam stāvošām tiesībām, resp., konstitūcijai. Relatīvi nesen, [[Jaunākie laiki|visjaunākajos laikos]], valdnieku pārstāja uzskatīt par valsts varas augstāko nesēju un valsts iemiesojumu, bet gan par tikai par valsts institūciju, kam ir (tikai) konstitūcijā noteiktas kompetences. | + | '''Valsts''' - sabiedrības organizēšanas forma, kurai raksturīgas konkrēta teritorija un tajā dzīvojošs iedzīvotāju (pavalstnieku) kopums, kas pakļauts centralizētam suverēnai valsts varai un tās pārvaldes aparātam, kodificētai likumdošanai, ideoloģijai un tiek uztverts kā vienots veidojums. Kā sociāls fenomens parādās [[Senie laiki|senajos laikos]] līdz ar pirmajām [[Civilizācija|civilizācijām]], koncentrējoties ap [[Monarhs|valdnieka]] figūru kā augstākās varas nesēju un iemiesojumu. Valstīm, lai cik dažādas un savstarpēji atšķirīgas tās būtu, kopīgs ir tas, ka, atšķirībā no pirms tās pastāvējušās [[vadonības sabiedrība]]s, augstākā vara kļuva pastāvīga un tika realizēta ar ierēdniecības un represīvā aparāta starpniecību (laika gaitā, valsts varai nostiprinoties, ierēdniecība veidoja aizvien sarežģītāku hierarhijas struktūru, kurā zemākie ierēdņi un kalpotāji bija pakļauti augstāiem, tie vēl augstākiem, līdz visaugstākie ierēdņi par sev uzticēto nozari atskaitījās vairs tikai valdniekam, un kopā ar [[Karaļa padome|monarha padomi]] pārvaldīja valsti). Teritorija un pavalstnieki bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu, resp., tās teritoriālās un personiskās ietekmes sfēru. Tādēļ vēl [[Jaunie laiki|jaunajos laikos]] Francijas karalis Luijs XIV varēja teikt: ''L’etat c’est moi''. Sākotnējs bija valdnieks, un no viņa tika atvasinātas tiesības un likumi, lai gan, valdniekam nepildot (vai slikti pildot) savas funkcijas, tā vara varēja zaudēt leģitimitāti padoto acīs, un valdnieks varēja zaudēt gan varu, gan dzīvību. Valdnieka vienpersoniskajai varai nostiprinoties (mazinoties tautas sapulces un [[kārtu pārstāvniecība]]s ietekmei uz valsts varu), tā personīgais un kroņa īpašums vairs netika nošķirti, tas savu valsti vai daļu no tās varēja pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā šādu valdnieku valdījumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja [[Austroungārijas impērija|Austroungārijas impēriju]]). Par tiesību subjektu tika atzīts tikai valdnieks, nevis valsts. Modernās valsts izpratnes sākums meklējams [[renesanse]]s un [[apgaismība]]s laikmetu [[Absolūtā monarhija|absolūtās monarhijas]] realitātē, līdz ar t.s. nacionālo valstu veidošanos (t.i. valstu, kurās vara jau bija tik centralizēta, ka sākās visu pavalstnieku, neatkarīgi no to etniskās piederības, unifikācija [[Nācija|nācijā]]), kad sāka iezīmēties valdnieka un valsts (“kroņa”) tiesiskās izpratnes nosķiršanās tendence. Sākotnēji šīs nošķiršana bija vērsta uz valdnieka personīgā īpašuma un “kroņa” jeb valsts īpašuma nodalīšanu - galvenokārt pārvaldes atvieglošanas nolūkos, kā arī, lai “nesaprātīgs” karalis nevarētu “izsaimniekot” visu valdošajai dinastijai (saviem pēctečiem) piederošo īpašumu. XVIII-XIX gs. sākās valsts tiesiskās uzbūves izmaiņas virzienā uz [[Konstitucionālisms|konstitucionālismu]], t.i., par valdnieka pakļaušanu tiesību virsvadībai (valsts [[konstitūcija]]i kā augstākā ranga tiesību normai). Konstitucionālā valstī (konstitucionālā monarhijā) monarhs vairs nestāv pāri tiesībām, tātad nav vairs ''legibus absolutus'', bet ir pakļauts pāri viņam stāvošām tiesībām, resp., konstitūcijai. Relatīvi nesen, [[Jaunākie laiki|visjaunākajos laikos]], valdnieku pārstāja uzskatīt par valsts varas augstāko nesēju un valsts iemiesojumu, bet gan par tikai par valsts institūciju, kam ir (tikai) konstitūcijā noteiktas kompetences. |
Skat. arī: [[valsts izcelšanās teorijas]], [[demokrātija]], [[gerontokrātija]] | Skat. arī: [[valsts izcelšanās teorijas]], [[demokrātija]], [[gerontokrātija]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 7. aprīlis, plkst. 06.08
Valsts - sabiedrības organizēšanas forma, kurai raksturīgas konkrēta teritorija un tajā dzīvojošs iedzīvotāju (pavalstnieku) kopums, kas pakļauts centralizētam suverēnai valsts varai un tās pārvaldes aparātam, kodificētai likumdošanai, ideoloģijai un tiek uztverts kā vienots veidojums. Kā sociāls fenomens parādās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, koncentrējoties ap valdnieka figūru kā augstākās varas nesēju un iemiesojumu. Valstīm, lai cik dažādas un savstarpēji atšķirīgas tās būtu, kopīgs ir tas, ka, atšķirībā no pirms tās pastāvējušās vadonības sabiedrības, augstākā vara kļuva pastāvīga un tika realizēta ar ierēdniecības un represīvā aparāta starpniecību (laika gaitā, valsts varai nostiprinoties, ierēdniecība veidoja aizvien sarežģītāku hierarhijas struktūru, kurā zemākie ierēdņi un kalpotāji bija pakļauti augstāiem, tie vēl augstākiem, līdz visaugstākie ierēdņi par sev uzticēto nozari atskaitījās vairs tikai valdniekam, un kopā ar monarha padomi pārvaldīja valsti). Teritorija un pavalstnieki bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu, resp., tās teritoriālās un personiskās ietekmes sfēru. Tādēļ vēl jaunajos laikos Francijas karalis Luijs XIV varēja teikt: L’etat c’est moi. Sākotnējs bija valdnieks, un no viņa tika atvasinātas tiesības un likumi, lai gan, valdniekam nepildot (vai slikti pildot) savas funkcijas, tā vara varēja zaudēt leģitimitāti padoto acīs, un valdnieks varēja zaudēt gan varu, gan dzīvību. Valdnieka vienpersoniskajai varai nostiprinoties (mazinoties tautas sapulces un kārtu pārstāvniecības ietekmei uz valsts varu), tā personīgais un kroņa īpašums vairs netika nošķirti, tas savu valsti vai daļu no tās varēja pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā šādu valdnieku valdījumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja Austroungārijas impēriju). Par tiesību subjektu tika atzīts tikai valdnieks, nevis valsts. Modernās valsts izpratnes sākums meklējams renesanses un apgaismības laikmetu absolūtās monarhijas realitātē, līdz ar t.s. nacionālo valstu veidošanos (t.i. valstu, kurās vara jau bija tik centralizēta, ka sākās visu pavalstnieku, neatkarīgi no to etniskās piederības, unifikācija nācijā), kad sāka iezīmēties valdnieka un valsts (“kroņa”) tiesiskās izpratnes nosķiršanās tendence. Sākotnēji šīs nošķiršana bija vērsta uz valdnieka personīgā īpašuma un “kroņa” jeb valsts īpašuma nodalīšanu - galvenokārt pārvaldes atvieglošanas nolūkos, kā arī, lai “nesaprātīgs” karalis nevarētu “izsaimniekot” visu valdošajai dinastijai (saviem pēctečiem) piederošo īpašumu. XVIII-XIX gs. sākās valsts tiesiskās uzbūves izmaiņas virzienā uz konstitucionālismu, t.i., par valdnieka pakļaušanu tiesību virsvadībai (valsts konstitūcijai kā augstākā ranga tiesību normai). Konstitucionālā valstī (konstitucionālā monarhijā) monarhs vairs nestāv pāri tiesībām, tātad nav vairs legibus absolutus, bet ir pakļauts pāri viņam stāvošām tiesībām, resp., konstitūcijai. Relatīvi nesen, visjaunākajos laikos, valdnieku pārstāja uzskatīt par valsts varas augstāko nesēju un valsts iemiesojumu, bet gan par tikai par valsts institūciju, kam ir (tikai) konstitūcijā noteiktas kompetences.
Skat. arī: valsts izcelšanās teorijas, demokrātija, gerontokrātija
Literatūra par šo tēmu
- Valdniecība un valdnieks. // Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., 47.-56. lpp. ISBN 9984-617-13-0
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 30.-31. lpp.
- Engelss Frīdrihs. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās: sakarā ar L.H.Morgana pētījumiem. - Liesma: Rīga, 1970.
- Antoloģija politikā un tiesībās. Rīga: RAKA, 2003.
- Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. - AGB: Rīga, 1998.
- Ikstens J. Politoloģija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2002.
- Kjellins R. Valsts kā dzīves forma. - Rīga, 1929.
- Platons. Valsts. - Zvaigzne: Rīga, 1985.
- Mihelss R. Partejiskuma socioloģija. - AGB: Rīga, 2004.
- Broks, J. Tiesības filozofija. - BA Turība: Rīga, 2004., 179.–181. lpp.
- Petražickis L. Tiesību un valsts teorija / sakarā ar mācību par morāli. Pamatvilcienos saīsināti atstāstījis, līdz ar komentāriem Kārlis Ducmanis, autora bij. māceklis. – Augusta Golta apgāds: Rīga, 1931
- Locke J. Second Treatise of Government. - Hackett Publishing Company: Indianapolis, Cambridge, 1980
- Rousseau J.J. The Social Contract. - Wodsworth: Hertfordshire, 1998
- Martin Kriele. Einführung in die Staatslehre, 6. Aufl. - Kohlhammer, 2003, ISBN 3-17-018163-7
- История политических и правовых учений. / Под общей редакцией В.С. Нерсесянца. - Москва, 1996
- Омельченко О.А. Всеобщая история государства и права. – Москва: 1999
- История государства и права зарубежных стран. / Под редакцией Крашенинниковой Н.А. и Жидкова О.А. – Норма–Инфа: Москва, 1999
- Теория государства и права. Курс лекций. / Под ред. М.Н. Марченко. – Зерцало: Москва, 1998
- Нерсесянц В. История политических и правовых учений. - Москва, 1983
Resursi internetā par šo tēmu
- Levits E. Valsts un valsts pārvaldes juridiskā struktūra un pamatjēdzieni. // Jaunā Pārvalde. 2002 Nr.1 (Nr.31), 2.-8. lpp.
- Zvejnieks A. Sociālās attīstības modeļi: lekciju konspekts (.doc)
