Atšķirības starp "Agrārā saimniecība antīkajā pasaulē" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Agrārā saimniecība antīkajā pasaulē''' - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] un tās [[Kolonija|kolonijās]], un bija izplatīts Dienvideiropā līdz pat [[Senā Roma|Romas impērijai]]. | '''Agrārā saimniecība antīkajā pasaulē''' - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] un tās [[Kolonija|kolonijās]], un bija izplatīts Dienvideiropā līdz pat [[Senā Roma|Romas impērijai]]. | ||
| − | Raksturīga bija zemes lietošanas tiesību divdabība, kur paralēli pastāvēja 1) kopīgā [[polisa]]s zeme un 2) atsevišķu pilsoņu privātīpašums (privātīpašuma aizsardzība parādās jau 621. g.p.m.ē. [[Drakona likumi|Drakona likumos]], 594. g.p.m.ē. [[Solona reformas|Solona reformās]], 451. g.p.m.ē. [[Divpadsmit tabulu likumi|Divpadsmit tabulu likumos]] u.c.). Šo principu no hellēņiem pārņēma arī [[Senā Roma]], kur arī sākotnēji saimniecības pamatā bija visas pilsoņu kopienas zeme, t.s. ''ager publicus'', kad laika gaitā daļēji kļuva par privātīpašumu. Katram pilsonim, [[Tēva vara|saimes galvam]], bija tiesības papildus savas ģimenes zemei rentēt platību no kopējā zemes fonda, cik var apstrādāt saviem spēkiem (ar laiku, kad dēli ar savām ģimenēm aizvien intensīvāk sāka pamest tēva saimi, šo zemi sāka uzskatīt par konkrētās ģimenes īpašumu, tā kļuva par okupētu zemi - ''occupatio'' - kas iegūta kā nevienam nepiederoša). Rentes maksa vidēji bija 1/10 ražas no labības sējumiem, 1/5 ražas no dārziem. Rentēja arī ganības. Mežs bija visas kopienas īpašums. Kopumā agrārā saimniecība antīkajā pasaulē pazina četrus lauksaimniekošanas | + | Raksturīga bija zemes lietošanas tiesību divdabība, kur paralēli pastāvēja 1) kopīgā [[polisa]]s zeme un 2) atsevišķu pilsoņu privātīpašums (privātīpašuma aizsardzība parādās jau 621. g.p.m.ē. [[Drakona likumi|Drakona likumos]], 594. g.p.m.ē. [[Solona reformas|Solona reformās]], 451. g.p.m.ē. [[Divpadsmit tabulu likumi|Divpadsmit tabulu likumos]] u.c.). Šo principu no hellēņiem pārņēma arī [[Senā Roma]], kur arī sākotnēji saimniecības pamatā bija visas pilsoņu kopienas zeme, t.s. ''ager publicus'', kad laika gaitā daļēji kļuva par privātīpašumu. Katram pilsonim, [[Tēva vara|saimes galvam]], bija tiesības papildus savas ģimenes zemei rentēt platību no kopējā zemes fonda, cik var apstrādāt saviem spēkiem (ar laiku, kad dēli ar savām ģimenēm aizvien intensīvāk sāka pamest tēva saimi, šo zemi sāka uzskatīt par konkrētās ģimenes īpašumu, tā kļuva par okupētu zemi - ''occupatio'' - kas iegūta kā nevienam nepiederoša). Rentes maksa vidēji bija 1/10 ražas no labības sējumiem, 1/5 ražas no dārziem. Rentēja arī ganības. Mežs bija visas kopienas īpašums. Kopumā agrārā saimniecība antīkajā pasaulē pazina četrus lauksaimniekošanas pamatveidus: |
* zemnieku ģimeņu saimniecības ar pašu darbaspēku; | * zemnieku ģimeņu saimniecības ar pašu darbaspēku; | ||
* muižas ar pašu, vergu un daļēji algotu darbaspēku; | * muižas ar pašu, vergu un daļēji algotu darbaspēku; | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 8. aprīlis, plkst. 16.24
Agrārā saimniecība antīkajā pasaulē - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās Senajā Grieķijā un tās kolonijās, un bija izplatīts Dienvideiropā līdz pat Romas impērijai.
Raksturīga bija zemes lietošanas tiesību divdabība, kur paralēli pastāvēja 1) kopīgā polisas zeme un 2) atsevišķu pilsoņu privātīpašums (privātīpašuma aizsardzība parādās jau 621. g.p.m.ē. Drakona likumos, 594. g.p.m.ē. Solona reformās, 451. g.p.m.ē. Divpadsmit tabulu likumos u.c.). Šo principu no hellēņiem pārņēma arī Senā Roma, kur arī sākotnēji saimniecības pamatā bija visas pilsoņu kopienas zeme, t.s. ager publicus, kad laika gaitā daļēji kļuva par privātīpašumu. Katram pilsonim, saimes galvam, bija tiesības papildus savas ģimenes zemei rentēt platību no kopējā zemes fonda, cik var apstrādāt saviem spēkiem (ar laiku, kad dēli ar savām ģimenēm aizvien intensīvāk sāka pamest tēva saimi, šo zemi sāka uzskatīt par konkrētās ģimenes īpašumu, tā kļuva par okupētu zemi - occupatio - kas iegūta kā nevienam nepiederoša). Rentes maksa vidēji bija 1/10 ražas no labības sējumiem, 1/5 ražas no dārziem. Rentēja arī ganības. Mežs bija visas kopienas īpašums. Kopumā agrārā saimniecība antīkajā pasaulē pazina četrus lauksaimniekošanas pamatveidus:
- zemnieku ģimeņu saimniecības ar pašu darbaspēku;
- muižas ar pašu, vergu un daļēji algotu darbaspēku;
- centralizētas latifundijas ar vergu darbaspēku;
- lielie zemes valdījumi, kas sadalīti sīksaimniecībās koloniem.
Tālāk no metropoles stratēģiski svarīgās vietās pēc Marija reformas tika veidotas veterānu kolonijas, kurās veterāni pēc nokalpotā dienesta laika uzreiz saņēma zemi privātīpašumā. Zināmu daļu ager publicus pārdeva privātpersonām, dažkārt valsts dāvināja zemi par īpašiem nopelniem. Valsts zemes fonda zaudējumus kompensēja ar iekarojumiem (konfiscējot pakļautajām tautām 1/3-1/5 to zemes), konfiscējot sabiedrotajiem par saistību nepildīšanu vai politiskos noziegumos apsūdzētajiem pilsoņiem. Ēru mijā valsts sektors bija praktiski izzudis un dominēja zemes privātīpašums.
Literatūra par šo tēmu
- Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
- Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
- Dr.hist. Pāvulāne V. Agrārā ražotājsaimniecība antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 20.-31. lpp.
