Atšķirības starp "Agrārā saimniecība antīkajā pasaulē" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 10. aprīlis, plkst. 09.22

Agrārā saimniecība antīkajā pasaulē - lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās Senajā Grieķijā un tās kolonijās, un bija izplatīts Dienvideiropā līdz pat Romas impērijai.

Raksturīga bija zemes lietošanas tiesību divdabība, kur paralēli pastāvēja 1) kopīgā polisas zeme un 2) atsevišķu pilsoņu privātīpašums (privātīpašuma aizsardzība parādās jau 621. g.p.m.ē. Drakona likumos, 594. g.p.m.ē. Solona reformās, 451. g.p.m.ē. Divpadsmit tabulu likumos u.c.). Šo principu no hellēņiem pārņēma arī Senā Roma, kur arī sākotnēji saimniecības pamatā bija visas pilsoņu kopienas zeme, t.s. ager publicus, kad laika gaitā daļēji kļuva par privātīpašumu. Katram pilsonim, saimes galvam, bija tiesības papildus savas ģimenes zemei rentēt platību no kopējā zemes fonda, cik var apstrādāt saviem spēkiem (ar laiku, kad dēli ar savām ģimenēm aizvien intensīvāk sāka pamest tēva saimi, šo zemi sāka uzskatīt par konkrētās ģimenes īpašumu, tā kļuva par okupētu zemi - occupatio - kas iegūta kā nevienam nepiederoša). Rentes maksa vidēji bija 1/10 ražas no labības sējumiem, 1/5 ražas no dārziem. Rentēja arī ganības. Mežs bija visas kopienas īpašums. Kopumā agrārā saimniecība antīkajā pasaulē pazina četrus lauksaimniekošanas pamatveidus:

• zemnieku ģimeņu saimniecības (2,5-7,5 ha) ar pašu darbaspēku.
• muižas ar pašu, vergu un daļēji algotu darbaspēku;
• centralizētas latifundijas ar vergu darbaspēku;
• lielie zemes valdījumi, kas sadalīti sīksaimniecībās koloniem.

Valdošais saimniecības tips Helladā līdz IV gs. p.m.ē., Romā - līdz III gs.p.m.ē. beigām bija ģimeņu saimniecības, kas audzéja pårtiku sev, bet pårpalikumu pårdeva/mainîja. Arī nedaudzie lielie zemes īpašumi sākumā bija sadalīti sīksaimniecībās, ko apstrādāja klienti, parādnieki vai rentnieki. IV gs.p.m.ē. Helladā, bet II gs. p.m.ē. Romā norisa būtiskas izmaiņas un lauksaimniecībā aizvien svarīgāku vietu sāka ieņemt muižas ar vergu darbu, kuras ražoja tikai tirgum, t.i. pilsētām, kuru iedzīvotāju lielākā daļa sāka zaudēt sakaru ar lauksaimniecību. Pieauga lielo zemes īpašumu skaits (lielā mētā okupējot ager publicus fonda zemes), uzpērkot sīksaimniecības. Tā kā labības audzēšana Apenīnu pussalā zaudēja savu nozīmi (tika iekarotas auglīgākās Sicīlija, Kartāga, savukārt Ēģipte kļuva par sava veida protektorātu), muižas pussalā pārorientējās uz citu lauksaimniecības kultūru audzēšanu (vīnogas, olīvas, svaigi dārzeņi, ziedi), vai lopkopību (kaut gaļu pārtikā lietoja samērā maz, tas bija dārgs produkts). Zemkopji pazina kultūraugus un tiem nepieciešamo, pastāvēja speciāla literatūra agronomijā, kas apkopoja arī sengrieķu un feniķiešu pieredzi. Zemnieki nespēja būt konkurētspējīgi jaunajos apstākļos: tiem nebija ne pietiekami plašas teritorijas, ne pietiekami daudz naudas investīcijām, zemnieku saimniecības sāka bankrotēt viena pēc otras. I-II gs.p.m.ē. mijā sākās jauns process Romas lauksaimniecībā: muižu pakāpeniska panīkšana un latifundiju uzplaukums. Milzīgās, desmitiem tūkstošu jugeru lielās (ne tikai aramzeme, bet arī meži, ganības, purvāji) latifundijas apgādāja sevi ar visu nepieciešamo, izveidojot dažādu lauksaimniecības kultūru un nozaru līdzsvaru. Bez tam tajās bija savas amatnieku darbnīcas, kas ļāva tām būt pilnīgi autonomām. Lielo apmēru dēļ, decetralizētajās latifundijās mazinājās darbaspēka (vergu) uzraudzības un tā darba efektivitāte, kas pamazām lika īpašniekiem teritoriju sadalīt parcelēs un izrentēt koloniem. Tālāk no metropoles stratēģiski svarīgās vietās pēc Marija reformas gan tika veidotas veterānu kolonijas, kurās veterāni pēc nokalpotā dienesta laika uzreiz saņēma zemi privātīpašumā, taču agri vai vēlu arī tās pārņēma metropolē notiekošās izmaiņas. Zināmu daļu ager publicus pārdeva privātpersonām, dažkārt valsts dāvināja zemi par īpašiem nopelniem. Valsts zemes fonda zaudējumus kompensēja ar iekarojumiem (konfiscējot pakļautajām tautām 1/3-1/5 to zemes), konfiscējot sabiedrotajiem par saistību nepildīšanu vai politiskos noziegumos apsūdzētajiem pilsoņiem. Ēru mijā ager publicus bija praktiski izzudis un dominēja zemes privātīpašums.

Literatūra par šo tēmu

• Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
• Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
• Dr.hist. Pāvulāne V. Agrārā ražotājsaimniecība antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 20.-31. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• К.Ю. ЦЫГАНКОВ. Долитературный период развития бухгалтерского учёта. (krievu val.)