Atšķirības starp "Neokantiānisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Neokantisms''' (kr. ''неокантианство'') - neopozitīviskā pieeja sociālām zinātnēm, izveidojusies t.s. Bādenes un Marburgas skolās. | + | '''Neokantisms''' (vc. ''Neukantianismus'', kr. ''неокантианство'') - neopozitīviskā pieeja sociālām zinātnēm, izveidojusies t.s. Bādenes un Marburgas skolās. |
Neokantieši no t.s. ''Bādenes skolas'' [[Vindelbands Vilhelms|Vilhelms Vindelbands]] (1848.-1915.) un [[Rikerts Heinrihs|Heinrihs Rikerts]] (1863.-1936.) savos meklējumos pievērsās jautājumam par dabaszinātņu un sociālo zinātņu metodoloģiju atšķirībām, vēstures zinātnes metodoloģiju. Abi zinātņu virzieni ir pieredzes zinātnes, bet empīriskos faktus izmanto principiāli atšķirīgi: dabas pētnieks saskata novērojumā atsevišķā objektā vienīgi zināma likuma specifisku gadījumu, atsevišķā un īpašā konstatējums viņam noder tikai par līdzekli viņa īstās atziņas mērķa sasniegšanai, proti, vispārīgu attiecību izprašanai un likumu atskāršanai. Vēsturnieks turpretim paliek pie īpatnējā, vienreizīgā, uzskatāmā; par savu uzdevumu viņš saskata no jauna atdzīvināt ideālā klātesamībā pagātnes tēlus visā to individuālajā savdabībā. Dabas zinātnieks mēģina abstrahēties no uzskatāmi dotajām atsevišķajām jutekliskajām lietām, kas rodas un iznīkst, lai izprastu likumus, kas valda visā notiekošajā. Vēsturnieks turpretim ar mīlestību iedziļinās konkrētajā un laicīgajā, un tas, ko viņš sniedz, ir cilvēku dzīves ainas visā viņu savdabīgo izveidojumu bagātībā, uzglabātas viņu pilnajā individuālajā dzīvumā. Cita pieeja bija [[Kasīrers Ernsts|E.Kasīreram]]: starp fizikas faktiem un vēstures faktiem pastāv atšķirība: “Kas nosaka fizikas faktu un vēstures faktu atšķirību? Abus atzīst par vienas un tās pašas empīriskās realitātes sastāvdaļām, abiem piedēvē objektīvu patiesumu, bet ja grib izzināt patiesības kodolu, tad rīkojas dažādi. Fizikas faktu nosaka novērojot un eksperimentējot. Šāda objektivizācija ir veiksmīga, ja izdodas attiecīgās parādības aprakstīt matemātiski, skaitļu valodā. Parādība, ko nevar šādi aprakstīt un izmērīt, nepieder pie fizikas pasaules. (..) Fizikas fakti vienmēr ir kauzāli saistīti ar citām parādībām, kas novērojamas vai izmērāmas tieši. Ja fiziķim rodas šaubas par eksperimenta iznākumu, viņš var eksperimentu atkārtot un koriģēt; ik brīdi viņam ir pieejami objekti, kas ļauj atbildēt uz izvirzītiem jautājumiem. Vēsturniekam ir citādi. Vēstures fakti pieder pagātnei, un tā ir aizgājusi uz visiem laikiem, to nevar atjaunot, atmodināt jaunai dzīvei fiziskā, objektīvā nozīmē. To var vienīgi atcerēties, piešķirt tai jaunu ideālu eksistenci. Vēsturiska izziņa sākas nevis no empīriska novērojuma, bet gan no ideālas rekonstrukcijas. (..) Vēsturnieks, tāpat kā fiziķis, dzīvo materiālā pasaulē, tomēr, sākot pētījumu, viņš vēršas nevis pie fizisku objektu pasaules, bet gan pie simboliska universa, pie simbolu pasaules. Viņam vispirms jāiemācās lasīt simbolus. Lai cik vienkāršs varētu šķist kāds vēstures fakts, to var noteikt un izprast, tikai analizējot simbolus. Nevis lietas, nevis notikumi, bet gan dokumenti un pieminekļi ir vēstures zināšanu pirmie un tiešie objekti. Tikai apcerot un saistot kopā simboliskus faktus, var izprast reālus vēsturiskus faktus – pagātnes notikumus un cilvēkus”. Arī H.Rikerts uzskatīja, ka zinātnes atšķiras nevis ar pētāmo priekšmetu, bet tikai ar izmantojamām metodēm. Atšķirība tātad pastāv metodoloģijā: dabaszinātnes izmanto ģeneralizējošo metodi, kas realizējas vispārīgu jēdzienu veidošanā un likumu formulēšanā (dabaszinātnes vispārinošā abstrakcijā individuālo parādību daudzveidību pārveido universālu likumu sistēmā). Vēsture, lietodama individualizācijas metodi (“individualizējošu abstrakciju”), apraksta atsevišķus notikumus (vēsture interesējas par atsevišķiem notikumiem to neatkārtojamā savdabībā un mēģina atklāt šo notikumu sakarus ar morālām vērtībām). | Neokantieši no t.s. ''Bādenes skolas'' [[Vindelbands Vilhelms|Vilhelms Vindelbands]] (1848.-1915.) un [[Rikerts Heinrihs|Heinrihs Rikerts]] (1863.-1936.) savos meklējumos pievērsās jautājumam par dabaszinātņu un sociālo zinātņu metodoloģiju atšķirībām, vēstures zinātnes metodoloģiju. Abi zinātņu virzieni ir pieredzes zinātnes, bet empīriskos faktus izmanto principiāli atšķirīgi: dabas pētnieks saskata novērojumā atsevišķā objektā vienīgi zināma likuma specifisku gadījumu, atsevišķā un īpašā konstatējums viņam noder tikai par līdzekli viņa īstās atziņas mērķa sasniegšanai, proti, vispārīgu attiecību izprašanai un likumu atskāršanai. Vēsturnieks turpretim paliek pie īpatnējā, vienreizīgā, uzskatāmā; par savu uzdevumu viņš saskata no jauna atdzīvināt ideālā klātesamībā pagātnes tēlus visā to individuālajā savdabībā. Dabas zinātnieks mēģina abstrahēties no uzskatāmi dotajām atsevišķajām jutekliskajām lietām, kas rodas un iznīkst, lai izprastu likumus, kas valda visā notiekošajā. Vēsturnieks turpretim ar mīlestību iedziļinās konkrētajā un laicīgajā, un tas, ko viņš sniedz, ir cilvēku dzīves ainas visā viņu savdabīgo izveidojumu bagātībā, uzglabātas viņu pilnajā individuālajā dzīvumā. Cita pieeja bija [[Kasīrers Ernsts|E.Kasīreram]]: starp fizikas faktiem un vēstures faktiem pastāv atšķirība: “Kas nosaka fizikas faktu un vēstures faktu atšķirību? Abus atzīst par vienas un tās pašas empīriskās realitātes sastāvdaļām, abiem piedēvē objektīvu patiesumu, bet ja grib izzināt patiesības kodolu, tad rīkojas dažādi. Fizikas faktu nosaka novērojot un eksperimentējot. Šāda objektivizācija ir veiksmīga, ja izdodas attiecīgās parādības aprakstīt matemātiski, skaitļu valodā. Parādība, ko nevar šādi aprakstīt un izmērīt, nepieder pie fizikas pasaules. (..) Fizikas fakti vienmēr ir kauzāli saistīti ar citām parādībām, kas novērojamas vai izmērāmas tieši. Ja fiziķim rodas šaubas par eksperimenta iznākumu, viņš var eksperimentu atkārtot un koriģēt; ik brīdi viņam ir pieejami objekti, kas ļauj atbildēt uz izvirzītiem jautājumiem. Vēsturniekam ir citādi. Vēstures fakti pieder pagātnei, un tā ir aizgājusi uz visiem laikiem, to nevar atjaunot, atmodināt jaunai dzīvei fiziskā, objektīvā nozīmē. To var vienīgi atcerēties, piešķirt tai jaunu ideālu eksistenci. Vēsturiska izziņa sākas nevis no empīriska novērojuma, bet gan no ideālas rekonstrukcijas. (..) Vēsturnieks, tāpat kā fiziķis, dzīvo materiālā pasaulē, tomēr, sākot pētījumu, viņš vēršas nevis pie fizisku objektu pasaules, bet gan pie simboliska universa, pie simbolu pasaules. Viņam vispirms jāiemācās lasīt simbolus. Lai cik vienkāršs varētu šķist kāds vēstures fakts, to var noteikt un izprast, tikai analizējot simbolus. Nevis lietas, nevis notikumi, bet gan dokumenti un pieminekļi ir vēstures zināšanu pirmie un tiešie objekti. Tikai apcerot un saistot kopā simboliskus faktus, var izprast reālus vēsturiskus faktus – pagātnes notikumus un cilvēkus”. Arī H.Rikerts uzskatīja, ka zinātnes atšķiras nevis ar pētāmo priekšmetu, bet tikai ar izmantojamām metodēm. Atšķirība tātad pastāv metodoloģijā: dabaszinātnes izmanto ģeneralizējošo metodi, kas realizējas vispārīgu jēdzienu veidošanā un likumu formulēšanā (dabaszinātnes vispārinošā abstrakcijā individuālo parādību daudzveidību pārveido universālu likumu sistēmā). Vēsture, lietodama individualizācijas metodi (“individualizējošu abstrakciju”), apraksta atsevišķus notikumus (vēsture interesējas par atsevišķiem notikumiem to neatkārtojamā savdabībā un mēģina atklāt šo notikumu sakarus ar morālām vērtībām). | ||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
* Mesers A. Tagadnes filozofija. Vācija. - Rīga, 1936 | * Mesers A. Tagadnes filozofija. Vācija. - Rīga, 1936 | ||
* Kasirers E. Apcerējums par cilvēku. - Rīga, 1997 | * Kasirers E. Apcerējums par cilvēku. - Rīga, 1997 | ||
| + | ---- | ||
| + | * Hans-Dieter Häußer. Transzendentale Reflexion und Erkenntnisgegenstand. Zur transzendentalphilosophischen Erkenntnisbegründung unter besonderer Berücksichtigung objektivistischer Transformation des Kritizismus. Ein Beitrag zur systematischen und historischen Genese des Neukantianismus. - Bouvier: Bonn, 1989, ISBN 3-416-02032-4 | ||
| + | * Kant im Neukantianismus. Fortschritt oder Rückschritt?. Studien und Materialien zum Neukantianismus. / Marion Heinz und Christian Krijnen (Hrsg.) - Königshausen und Neumann: Würzburg, 2007, ISBN 978-3-8260-3299-8 | ||
| + | * Ethischer Sozialismus. Zur politischen Philosophie des Neukantianismus. / Helmut Holzhey (Hrsg.) - Suhrkamp: Frankfurt, 1994 | ||
| + | * Christian Krijnen. Nachmetaphysischer Sinn. Eine problemgeschichtliche und systematische Studie zu den Prinzipien der Wertphilosophie Heinrich Rickerts. - Königshausen und Neumann: Würzburg, 2001, ISBN 3-8260-2020-0 | ||
| + | * Christian Krijnen. Philosophie als System. Prinzipientheoretische Untersuchungen zum Systemgedanken bei Hegel, im Neukantianismus und in der Gegenwartsphilosophie. - Würzburg, 2008, ISBN 3-8260-3726-X | ||
| + | * Klaus Christian Köhnke. Entstehung und Aufstieg des Neukantianismus. Die deutsche Universitätsphilosophie zwischen Idealismus und Positivismus. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1986. ISBN 3-518-57759-X | ||
---- | ---- | ||
* Дмитриева Н.А. Русское неокантианство: « Марбург» в России. Историко-философские очерки. - Российская политическая энциклопедия (РОССПЭН): Москва, 2007. - 512 с. ISBN 978-5-8243-0835-8 | * Дмитриева Н.А. Русское неокантианство: « Марбург» в России. Историко-философские очерки. - Российская политическая энциклопедия (РОССПЭН): Москва, 2007. - 512 с. ISBN 978-5-8243-0835-8 | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 19. aprīlis, plkst. 13.10
Neokantisms (vc. Neukantianismus, kr. неокантианство) - neopozitīviskā pieeja sociālām zinātnēm, izveidojusies t.s. Bādenes un Marburgas skolās.
Neokantieši no t.s. Bādenes skolas Vilhelms Vindelbands (1848.-1915.) un Heinrihs Rikerts (1863.-1936.) savos meklējumos pievērsās jautājumam par dabaszinātņu un sociālo zinātņu metodoloģiju atšķirībām, vēstures zinātnes metodoloģiju. Abi zinātņu virzieni ir pieredzes zinātnes, bet empīriskos faktus izmanto principiāli atšķirīgi: dabas pētnieks saskata novērojumā atsevišķā objektā vienīgi zināma likuma specifisku gadījumu, atsevišķā un īpašā konstatējums viņam noder tikai par līdzekli viņa īstās atziņas mērķa sasniegšanai, proti, vispārīgu attiecību izprašanai un likumu atskāršanai. Vēsturnieks turpretim paliek pie īpatnējā, vienreizīgā, uzskatāmā; par savu uzdevumu viņš saskata no jauna atdzīvināt ideālā klātesamībā pagātnes tēlus visā to individuālajā savdabībā. Dabas zinātnieks mēģina abstrahēties no uzskatāmi dotajām atsevišķajām jutekliskajām lietām, kas rodas un iznīkst, lai izprastu likumus, kas valda visā notiekošajā. Vēsturnieks turpretim ar mīlestību iedziļinās konkrētajā un laicīgajā, un tas, ko viņš sniedz, ir cilvēku dzīves ainas visā viņu savdabīgo izveidojumu bagātībā, uzglabātas viņu pilnajā individuālajā dzīvumā. Cita pieeja bija E.Kasīreram: starp fizikas faktiem un vēstures faktiem pastāv atšķirība: “Kas nosaka fizikas faktu un vēstures faktu atšķirību? Abus atzīst par vienas un tās pašas empīriskās realitātes sastāvdaļām, abiem piedēvē objektīvu patiesumu, bet ja grib izzināt patiesības kodolu, tad rīkojas dažādi. Fizikas faktu nosaka novērojot un eksperimentējot. Šāda objektivizācija ir veiksmīga, ja izdodas attiecīgās parādības aprakstīt matemātiski, skaitļu valodā. Parādība, ko nevar šādi aprakstīt un izmērīt, nepieder pie fizikas pasaules. (..) Fizikas fakti vienmēr ir kauzāli saistīti ar citām parādībām, kas novērojamas vai izmērāmas tieši. Ja fiziķim rodas šaubas par eksperimenta iznākumu, viņš var eksperimentu atkārtot un koriģēt; ik brīdi viņam ir pieejami objekti, kas ļauj atbildēt uz izvirzītiem jautājumiem. Vēsturniekam ir citādi. Vēstures fakti pieder pagātnei, un tā ir aizgājusi uz visiem laikiem, to nevar atjaunot, atmodināt jaunai dzīvei fiziskā, objektīvā nozīmē. To var vienīgi atcerēties, piešķirt tai jaunu ideālu eksistenci. Vēsturiska izziņa sākas nevis no empīriska novērojuma, bet gan no ideālas rekonstrukcijas. (..) Vēsturnieks, tāpat kā fiziķis, dzīvo materiālā pasaulē, tomēr, sākot pētījumu, viņš vēršas nevis pie fizisku objektu pasaules, bet gan pie simboliska universa, pie simbolu pasaules. Viņam vispirms jāiemācās lasīt simbolus. Lai cik vienkāršs varētu šķist kāds vēstures fakts, to var noteikt un izprast, tikai analizējot simbolus. Nevis lietas, nevis notikumi, bet gan dokumenti un pieminekļi ir vēstures zināšanu pirmie un tiešie objekti. Tikai apcerot un saistot kopā simboliskus faktus, var izprast reālus vēsturiskus faktus – pagātnes notikumus un cilvēkus”. Arī H.Rikerts uzskatīja, ka zinātnes atšķiras nevis ar pētāmo priekšmetu, bet tikai ar izmantojamām metodēm. Atšķirība tātad pastāv metodoloģijā: dabaszinātnes izmanto ģeneralizējošo metodi, kas realizējas vispārīgu jēdzienu veidošanā un likumu formulēšanā (dabaszinātnes vispārinošā abstrakcijā individuālo parādību daudzveidību pārveido universālu likumu sistēmā). Vēsture, lietodama individualizācijas metodi (“individualizējošu abstrakciju”), apraksta atsevišķus notikumus (vēsture interesējas par atsevišķiem notikumiem to neatkārtojamā savdabībā un mēģina atklāt šo notikumu sakarus ar morālām vērtībām).
Literatūra par šo tēmu
- Kūle M, Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998. - 656 lpp., ISBN 9984-17-119-1
- Mesers A. Tagadnes filozofija. Vācija. - Rīga, 1936
- Kasirers E. Apcerējums par cilvēku. - Rīga, 1997
- Hans-Dieter Häußer. Transzendentale Reflexion und Erkenntnisgegenstand. Zur transzendentalphilosophischen Erkenntnisbegründung unter besonderer Berücksichtigung objektivistischer Transformation des Kritizismus. Ein Beitrag zur systematischen und historischen Genese des Neukantianismus. - Bouvier: Bonn, 1989, ISBN 3-416-02032-4
- Kant im Neukantianismus. Fortschritt oder Rückschritt?. Studien und Materialien zum Neukantianismus. / Marion Heinz und Christian Krijnen (Hrsg.) - Königshausen und Neumann: Würzburg, 2007, ISBN 978-3-8260-3299-8
- Ethischer Sozialismus. Zur politischen Philosophie des Neukantianismus. / Helmut Holzhey (Hrsg.) - Suhrkamp: Frankfurt, 1994
- Christian Krijnen. Nachmetaphysischer Sinn. Eine problemgeschichtliche und systematische Studie zu den Prinzipien der Wertphilosophie Heinrich Rickerts. - Königshausen und Neumann: Würzburg, 2001, ISBN 3-8260-2020-0
- Christian Krijnen. Philosophie als System. Prinzipientheoretische Untersuchungen zum Systemgedanken bei Hegel, im Neukantianismus und in der Gegenwartsphilosophie. - Würzburg, 2008, ISBN 3-8260-3726-X
- Klaus Christian Köhnke. Entstehung und Aufstieg des Neukantianismus. Die deutsche Universitätsphilosophie zwischen Idealismus und Positivismus. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1986. ISBN 3-518-57759-X
- Дмитриева Н.А. Русское неокантианство: « Марбург» в России. Историко-философские очерки. - Российская политическая энциклопедия (РОССПЭН): Москва, 2007. - 512 с. ISBN 978-5-8243-0835-8
- Дмитриева Н.А. Неокантианство немецкое и русское в прошлом, настоящем и будущем. // Вопросы философии. 2009. № 3. С. 165-175.
