Atšķirības starp "Tirdzniecība viduslaikos" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 16. maijs, plkst. 10.19

Tirdzniecība viduslaikos - tirgus attiecību principi un sistēma, kas izveidojās viduslaikos un lielā mērā turpinājās jaunajos laikos.

Šim periodam raksturīga aizvien lielāka tirdzniecības atsvešināšanās no valsts varas, attīstoties jau bez tās uzraugošās lomas. Eiropā, atkopjoties pēc Romas impērijas saimnieciskā un politiskā sabrukuma, tirdzniecības ceļu krustpunktos no jauna sāka veidoties tirdzniecības un amatniecības centri. Preču transportam pamatā tika izmantotas upes un jūras piekraste, savukārt sauszemes ceļu tīkls bija ļoti vāji attīstīts (lielākie bija vēl romiešu laikā būvētie kara ceļi, bet jaunu ceļu būve praktiski nenotika - par lielceļu jau tika uzskatītas divas iebrauktas riteņu sliedes). Šī iemesla dēļ amatniecība un tirdzniecība koncentrējās vietās, kuras tam bija visizdevīgākie ģeogrāfiskie apstākļi, kas agrajos viduslaikos pamatā bija Itālijā. Tā pamatā bija maiņas tirdzniecība - mainīja preci pret preci, - apgrozībā esošajam nelielajam monētu daudzumam spēlējot pakārtotu lomu. Sākotnēji galvenais Eiropas sauszemes ceļš gāja caur Marseļu, Lionu un Šampaņu uz Flandriju. Sauszemes ceļus iebrauca, ievērojot upju plūdumu. Neredzēti strauju uzplaukumu piedzīvoja Flandrija, kur izveidojās visbiezākais pilsētu tīkls Rietumeiropā, bet Šampaņa attīstījās par slavenu gadatirgu vietu, kur satikās ziemeļu un dienvidu tirgotāji. XIII gs. galvenā dienvidu–ziemeļu tirdzniecības ass pārvietojās vairāk uz austrumiem. Izaugsmes tempa ziņā visas Eiropas teritorijas pārspēja Itālija, kur izveidojās jauns pilsētu tips, t.s. tirgotāju pilsētrepublikas, kurās uzkrājās ievērojamas bagātības, kuras plauka pateicoties tikai tirdzniecībai. Tirdzniecības ceļi pamatā šķērsoja Vidusjūras baseinu, turpinot Antīkās pasaules tradīcijas, bet Itālijas tirgotāju pilsētvalstis kontrolēja tirdzniecību starp Rietumeiropu un Austrumiem. Regulējot savstarpējās attiecības un to pamatprincipus, pilsētās amatnieki un agro viduslaiku beigās tirgotāji sāka apvienoties cunftēs un ģildēs, kas pārņēma savās rokās daudzu pilsētu pašpārvadi un monopolizēja tirdzniecību pilsētā un tās apkaimē (tirgotājs vairs nevarēja darboties viens, bet tikai kā korporācijas loceklis). Protams, salīdzinot ar tirdzniecību Āzijā, Eiropa tālu atpalika, taču uzplaukums, salīdzinot ar laiku pēc Romas sabrukuma, ir nenoliedzams.

Veidojās katram reģionam vai pat pilsētai raksturīga mērvienību sistēma, līdz ar to ar vienu un to pašu nosaukumu var figurēt visai dažādi mēri - mārciņa Rīgā varēja ievērojami atšķirties no mārciņas Amsterdamā, - kas saistāms gan ar izmaiņām vietējos likumos un politikā, gan kultūras un reliģijas īpatnībām. Piemēram, kristīgā ētika tirdzniecībā pieprasīja "vienu cenu" par preci - par cik nopirki, par tik pārdod, - sedzot tikai ceļa izdevumus. Pārlieku lieli ienākumi 20, 50 vai pat 100% apmērā bija grēks un noziegšanās pret ticību. Peļņa drīkstēja būt tikai kā atalgojums par darbu, nepieciešamais dzīvošanai. Var rasties jautājums: ja tirgotāji pārdeva preci Lībekā par to pašu cenu, par kādu iepirka Novgorodā vai Pleskavā, tad kā var pastāvēt un attīstīties tirdzniecība? Atbilde rodama tieši šķietamajā haoss, kas valdīja mērvienību klāstā, kur it kā viens un tas pats mērs dažādas vietās nozīmē pavisam citu preces skaitu/svaru/tilpumu. Piemēram, viena šiftmārciņa Novgorodā bija 480 mārciņas, Rīgā vairs 400 mārciņas, bet Lībekā - tikai 320 mārciņas, t.i. par vienu summu tirgotājs nopirka šiftmārciņu vaska Novgorodā un par to pašu summu pārdeva vienu šiftmārciņu Lībekā, nopelnot 160 mārciņas, t.i. juridiski par cik nopirka, par tik pārdeva. Tas pats uz tirdzniecības virziena otru pusi: sāls lasts Rēvelē bija 15 maisi, bet Novgorodā lasts jau bija vairs 12 maisi (fiksējot atšķirības mērvienībās, vēsturnieki gūt netiešu informāciju, kādos virzienos virzījās eksports, un kādos - imports). Jautājums bija tik svarīgs, ka pat starpzemju tirdzniecības līgumos viens no svarīgākajiem punktiem bija vienošanās nesvērt ievesto preci (nefiksēt tās reālo svaru), bet tirgot tikai vietējās mērvienībās - mucās, siekos, podos, birkavos utt.

Attīstītajos viduslaikos tirdzniecības kapitāla centri sāka izvietoties arī ziemeļos, kur vācu zemēs radās bagātie ziemeļu-dienvidu maiņas tirgi. Te no Austrumeiropas (Pleskava, Novgoroda) ieveda rūpnieciskās sizejvielas - ādas, vasks, kokmateriāli, labība, - savukārt no dienvidiem ieveda luksusa preces, ko savstarpēji mainīja. Izveidojās Hanzas savienība, strauji attīstījās Nīderlandes ostas, reģionā uzplauka masu amatniecība (atšķirībā no Itālijas, kur amatnieki specializējās uz luksusa izstrādājumiem).

Literatūra par šo tēmu

• Purēns Vilnis. Pasaules vēsture pamatskolai. 2. daļa. Viduslaiki. - Jāņ Rozes apgāds: Rīga, 2003. - 264 lpp. ISBN 9984154904
• Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 84 lpp.
• Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
• Hamels-Kīzovs R. Hanza. / no vācu val. tulk. Valda Kvaskova - LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds: Rīga, 2003. - 118 lpp.

• Epstein Steven A. An Economic and Social History of Later Medieval Europe, 1000–1500. - Cambridge University Press: Cambridge (UK), 2009. ISBN 978-0-521-70653-7

• Фрейденберг M.M. Хозяйство и общество на Балканах в средние века. - Калинин. ун-т: Калинин, 1978 - 152 c.

Resursi internetā par šo tēmu

• Saimniecība un sabiedrība 12.-13. gs. - uzdevumi.lv
• Saimniecība un sabiedrība 14.-15. gs. - uzdevumi.lv

• Развитие торговли в Западной Европе в Средние века