Atšķirības starp "Sensimonisms" versijām

Pašreizējā versija, 2013. gada 17. maijs, plkst. 09.02

Sensimonisms (fr. Le saint-simonisme, angl. Saint-Simonianism, kr. сен-симонизм) - Sensimona (1760.-1825.) izveidota sociāli politiska mācība par cilvēces vēsturiskās attīstības pamatprincipiem, jaunas sabiedrības izveidošanas nepieciešamību un tās pamatprincipiem (sk. utopiskais sociālisms) , un ļoti lielā mērā ietekmēja XIX gs. vēstures zinātnes koncepciju attīstību. Vēsture pārdzīvojot trīs attīstības fāzes: teleoloģisko (reliģijas dominante, kas aptver verdzības un feodālo sabiedrību), metafizisko (teleoloģiskās sistēmas sabrukums, tās vietā nākot zināšanām) un pozitīvo (nākotnes sabiedrības iekārta, kuras pamatā ir zinātniskā doma). Process esot viļņveidīgs - t.s. viļņveidīgā progresa teorija, - pozitīvajam laikmetam seko pārtraukums, milzīga krīze, kuras vietā savukārt nāk jauns pozitīvs laikmets. T.s. sensimonisti - Anfantēns B.P. (Barthelemy-Prosper Enfantin, 1796.-1864.), Bazārs S.A. (Saint-Amand Bazard, 1791.-1832.) u.c. - lai apzīmētu šīs maiņas, lieto terminus "organiskie" un "kritiskie" laikmeti; šie laikmeti atbilst pozitīvismam un negatīvismam, pozitīvo un negatīvo principu uzvarai. Organiskie laikmeti ir tie laikmeti, kad idejās un sabiedriskajā iekārtā valda kārtība un sistēma, kad pārsvarā ir varas un hierarhijas princips. Kritikas laikmetus, tieši otrādi, raksturo nekārtība, jēdzienu nesaskaņas savā starpā un anarhija politikā. Organiskos laikmetos darbojas asociācija, kritiskos - antagonisms. Organiskā laikmetā arvien ir galvenā, vispārīgā ideja, pamatojoties uz kuras visas cilvēku aktivitātes izpausmes ir paredzētas, klasificētas, visas kustības un darbības iepriekš noteiktas. Kritiskā laikmetā beidzas ikkatra domu kopība, ikkatra vienota rīcība, vispār ikkatra saskaņa. Sabiedrība izirst; cits no cita atšķirtie indivīdi, kas cīnās savā starpā, kļūst it kā par bezveidīgu baru. Organiskie laikmeti atšķiras ar to, ka uzvar altruisma ideja un jūtas, valda mīlestība uz tuvāko. Organiskie laikmeti arvien atrisinājuši lielās sociālās problēmas. Kritiskie laikmeti turpretī bijuši tie laika posmi, kad idejiskajā dzīvē notikuši strīdu kad sadūrušies pretstati. Pārsvarā bija protesta noskaņojums, ļaudis dzīvoja nemierā, gaidīdami pāreju uz kaut ko jaunu. Kritiskie elementi aizpildīja pārtraukumu lielo problēmu atrisinājumu starpa ar šaubām, vienaldzību pret pašām šīm problēmām. Tāpēc kritiskie laikmeti arvien ir pilni egoisma, kas ir neizbēgamas šaubu, un vienaldzības sekas. Kritiskos laikmetos cilvēks vairs neizprot savu sakaru ar citiem cilvēkiem un savas personīgās sūtības sakaru ar kopīgo likteni, Viņš pāriet no ticības uz šaubām, no šaubām uz neticību, Pati noliegšana ir īpaša ticība, drūma un neauglīga ticība; cilvēks tic fatalitātei, kā agrāk ticēja dievišķai gribai; viņš mīl nekārtību, slavē anarhiju, kā agrāk dievināja un cildināja harmoniju.

Sensimonisti uzskatīja savas prasības pēc sociālās reformas par visas cilvēces kultūras attīstības gaitas neizbēgamu konsekvenci. Viņi bija pārliecināti, ka cilvēce milzīgiem soļiem iet uz priekšu: viņi meklēja progresa likumu. Viņi redzēja šā likuma izpausmi personības atbrīvošanā, tai apstāklī, ka nu jau cilvēks mazāk ekspluatē cilvēku. Tālāk viņi redzēja šā likuma izpausmi mierīgas asociācijas pieaugumā: tā apvieno arvien lielākas un lielākas cilvēku grupas un tiecas izmantot visas zemeslodes bagātības un materiālos līdzekļus. Kad cilvēki sasniegšot vispasaules asociācijas pakāpi, viņiem vairs nebūšot jālej asaras, ka zudusi mīlestība uz tēviju, jo patriotisms neesot nekas cits kā nāciju egoisms. Meklēja progresa likumu, kad cilvēks māzāk ekspluatēs cilvēku, un izpaudīsies ģimenē, pilsētu komūnā, nācijā un baznīcā. Indivīda dzīve norisināsies pakāpeniski visu šo grupu sfērās paralēli vēstures attīstības gaitai. Vēstures procesā visu laiku notiek cīņa bezdarbīgo šķiru un materiālo labumu ražotāju starpā. Visa pasaule dodas pretī globālai unifikācijai - teorētiskajos uzskatos, vērtībās un praktiskā sadzīvē. Savā attīstības gaitā cilvēce iet no krīzes uz krīzi, no vienas organizācijas pie otras, un ir jānojauc vecais, lai uzceltu jauno. Tikai krīze var iznīcināt novecojušās formas un dot iespēju izveidoties pilnīgākai iekārtai. Iestāšoties vienīgā reliģija, kas būšot cilvēces kolektīvās domas izpausme. Nebūšot vairs vajadzīga bezjēdzīgā tagadējo konstitūciju sistēma, kas balstoties uz neuzticības pret valdību. Šī forma bijusi derīga tikai kritiskam revolūcijas laikmetam. Tagad, tieši otrāda, būšot vajadzīga cieši saistīta centralizācija. Izzudīšot arī tautu konkurence rūpniecībā ar tās neizbēgamām krīzēm, izzudīšot individuālisma, ekonomisko attiecību neierobežotās brīvības princips: visas tās esot tā stāvokļa atliekas, kad valdījusi savstarpēja cīņa un iznīcināšana, kad cilvēks ekspluatējis cilvēku. Progress norisināsies ātrāk nekā jebkad. Bet tā politiskā un sociālā kombinācija, kas visvairāk sekmē progresu, izveidosies uz visiem laikiem un vairs nekad negrozīsies. Sabiedrība sakārtosies tā, lai tieši un vienīgi kalpotu progresam, un šai ziņā nākotnes organizācija ir galīga iekārta. Visa pasaule dodas pretī unifikācijai - vienībai teorētiskos uzskatos un praktiskā īstenībā.

Literatūra par šo tēmu

• Кучеренко Г.С. Сенсимонизм в общественной мысли XIX века. - Наука: Москва, 1975

Resursi internetā par šo tēmu

• Zvejnieks A. Sociālās attīstības modeļi (.doc)

• Saint-Simon and Saint-Simonism // Catholic Encyclopedia

• Волгин В.П. Сен-Симон и сенсимонизм (М.: изд-во АН СССР. 1961)
• Кучеренко Г.С. Сенсимонизм в общественной мысли XIX века (М.: Наука. 1975)