Atšķirības starp "Korfi" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Grāfs|grāfi]] '''fon Korfi''' (''von Korff'') - sena [[Livonija]]s muižnieku dzimtām (Kurzemes zara ciltstēvs Klauss f. Korfs pieminēts laikā no 1476. līdz 1515. gadam), kuras saknes meklējamas Harkotē (''Harkotten'') Vestfālē. Kurzemes [[Bruņniecības matrikula|bruņniecības matrikulā]] dzimta ierakstīta 1631. gadā, kļūstot par [[Brīvkungs|brīvkungiem]]. Ar 1853. gada [[Krievijas impērijas Senāts|Senāta]] ukazu saņēma tiesības uz Krievijas impērijas barona titulu. | [[Grāfs|grāfi]] '''fon Korfi''' (''von Korff'') - sena [[Livonija]]s muižnieku dzimtām (Kurzemes zara ciltstēvs Klauss f. Korfs pieminēts laikā no 1476. līdz 1515. gadam), kuras saknes meklējamas Harkotē (''Harkotten'') Vestfālē. Kurzemes [[Bruņniecības matrikula|bruņniecības matrikulā]] dzimta ierakstīta 1631. gadā, kļūstot par [[Brīvkungs|brīvkungiem]]. Ar 1853. gada [[Krievijas impērijas Senāts|Senāta]] ukazu saņēma tiesības uz Krievijas impērijas barona titulu. | ||
| + | |||
| + | Korfu ģimenei laika gaitā piederējušas daudzas muižas Kurzemē un Zemgalē, lielākās no tām: Aizvīķi, Krustpils, Padure, Priekule, Rauda (Aizputes apriņķī), Skaistkalne, Trekņi. | ||
Skat. arī: [[Rūmene|Rūmenes muiža]] | Skat. arī: [[Rūmene|Rūmenes muiža]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 16. augusts, plkst. 12.57
grāfi fon Korfi (von Korff) - sena Livonijas muižnieku dzimtām (Kurzemes zara ciltstēvs Klauss f. Korfs pieminēts laikā no 1476. līdz 1515. gadam), kuras saknes meklējamas Harkotē (Harkotten) Vestfālē. Kurzemes bruņniecības matrikulā dzimta ierakstīta 1631. gadā, kļūstot par brīvkungiem. Ar 1853. gada Senāta ukazu saņēma tiesības uz Krievijas impērijas barona titulu.
Korfu ģimenei laika gaitā piederējušas daudzas muižas Kurzemē un Zemgalē, lielākās no tām: Aizvīķi, Krustpils, Padure, Priekule, Rauda (Aizputes apriņķī), Skaistkalne, Trekņi.
Skat. arī: Rūmenes muiža
Literatūra par šo tēmu
- Genealogisches Handbuch des Adels. Band 96. Freiherrliche Häuser XV. – Limburg a. d. Lahn,1989. – S. 254.
