Atšķirības starp "Pārdaugavas hercogiste" versijām
m |
m |
||
| 20. rindiņa: | 20. rindiņa: | ||
| style="vertical-align: top; text-align: left;" | ~ ... km<sup>2</sup> | | style="vertical-align: top; text-align: left;" | ~ ... km<sup>2</sup> | ||
|} | |} | ||
| − | '''Pārdaugavas hercogiste''' (''Ducatus Ultradunensis'', pol. ''Księstwo Inflantii'') - Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam pakļauta hercogiste, izveidota saskaņā ar 1561. gada [[Padošanās akti]]em bijušā [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] un [[Rīgas arhibīskapija]]s teritorijas daļā Daugavas labajā krastā. 1566. gadā Pārdaugavas hercogisti pakļāva Lietuvas lielkņazam. Tās iekārtu noteica 1582. gada [[Livonijas konstitūcijas]] un 1589., 1598. gadu [[Livonijas ordinācijas]]. 1582. gadā [[Stefans Batorijs (Žečpospoļitas karalis)|Stefans Batorijs]] pavēlēja sākt rekvīziju , lai pārbaudītu īpašuma tiesības un atņemtu tiem muižniekiem, kas to nevar uzrādīt. [[Landtāgs|Landtāgā]], lielāku ietekmi ieguva lietuviešu un poļu [[muižniecība]], tomēr ap 70% muižu palika vietējās muižniecības pārvaldījumā. Tika atjaunotas katoļu Baznīcas un katoļiem atļāva dievkalpojumus. 1584. gadā pārgāja uz [[Gregora kalendārs|Gregora kalendāru]] un sākās t.s. ''[[kalendāra nemieri]]''. Pēc [[Polijas-Zviedrijas karš (1600.-1629.)|Žečpospoļitas-Zviedrijas kara]] | + | '''Pārdaugavas hercogiste''' (''Ducatus Ultradunensis'', pol. ''Księstwo Inflantii'') - Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam pakļauta hercogiste, izveidota saskaņā ar 1561. gada [[Padošanās akti]]em bijušā [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] un [[Rīgas arhibīskapija]]s teritorijas daļā Daugavas labajā krastā. 1566. gadā Pārdaugavas hercogisti pakļāva Lietuvas lielkņazam. Tās iekārtu noteica 1582. gada [[Livonijas konstitūcijas]] un 1589., 1598. gadu [[Livonijas ordinācijas]]. 1582. gadā [[Stefans Batorijs (Žečpospoļitas karalis)|Stefans Batorijs]] pavēlēja sākt rekvīziju , lai pārbaudītu īpašuma tiesības un atņemtu tiem muižniekiem, kas to nevar uzrādīt. [[Landtāgs|Landtāgā]], lielāku ietekmi ieguva lietuviešu un poļu [[muižniecība]], tomēr ap 70% muižu palika vietējās muižniecības pārvaldījumā. Tika atjaunotas katoļu Baznīcas un katoļiem atļāva dievkalpojumus. 1584. gadā pārgāja uz [[Gregora kalendārs|Gregora kalendāru]] un sākās t.s. ''[[kalendāra nemieri]]''. Tiesu iestādes pēc tika pārkārtotas atbilstoši jaunajam administratīvajam iedalījumam, savukārt agrākās Livonijas tiesības tika atstātas spēkā, papildinot ar Polijas tiesību aktiem un jaunām iestādēm: |
| + | * Zemes tiesa , viena katrā prezidiātā, sastāvu ieceļ karalis; | ||
| + | * Subkamerārijs, īpaša amatpersona, ko iecēla karalis katrā prezidātā dižciltīgo muižnieku muižu robežlietu izskatīšanai; | ||
| + | * Konventa tiesa, apelācijas instance, priekšsēdētājs- pats gubernators vai karaļa komisārs, sanāk divas reizes gadā; | ||
| + | * Augstākais tribunāls, 1600. g. izveidots konventa tiesas vietā; | ||
| + | * Karaliskā tiesa, Varšavā pienēma izskatīšanai tikai konventa tiesas pārsūdzības dižciltīgo muižnieku mantošanas lietās; | ||
| + | * Rīgas rāte, augstākais tiesas orgāns pilsētā; | ||
| + | * Burggrāfa tiesa, izstiesāja Vidzemes muižnieku un citu nepilsētnieku izdarītos kriminālnoziegumus. | ||
| + | |||
| + | Pēc [[Polijas-Zviedrijas karš (1600.-1629.)|Žečpospoļitas-Zviedrijas kara]] 1629. gadā Altmarkas pamiera līgumā tās Vidzemes daļa (līdz Aiviekstes upei) kļuva par t.s. ''[[Zviedru Vidzeme|zviedru Vidzemi]]'', bet Latgales daļa - par ''Poļu Vidzemi'' jeb [[Inflantija|Inflantiju]] (pol. ''Inflanty Polskie''). 1660. gadā Žečpospoļita ar Zviedriju parakstīja miera līgumu Olīvā, tajā bija teikts, ka Polija nodod Vidzemi Zviedrijai uz mūžīgiem laikiem, bet sev patur Poļu Vidzemi jeb tagadējo Latgales teritoriju. ''De iure'' hercogistes statusu Vidzeme saglabāja līdz pat 1845. gadam. | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 11. novembris, plkst. 15.27
| |
| hercogiste | 28.11.1561.-1629. |
| rezidence | ... |
| sizerens |
|
| hierarhija | ... |
| platība | ~ ... km2 |
Pārdaugavas hercogiste (Ducatus Ultradunensis, pol. Księstwo Inflantii) - Polijas karalim un Lietuvas lielkņazam pakļauta hercogiste, izveidota saskaņā ar 1561. gada Padošanās aktiem bijušā Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas teritorijas daļā Daugavas labajā krastā. 1566. gadā Pārdaugavas hercogisti pakļāva Lietuvas lielkņazam. Tās iekārtu noteica 1582. gada Livonijas konstitūcijas un 1589., 1598. gadu Livonijas ordinācijas. 1582. gadā Stefans Batorijs pavēlēja sākt rekvīziju , lai pārbaudītu īpašuma tiesības un atņemtu tiem muižniekiem, kas to nevar uzrādīt. Landtāgā, lielāku ietekmi ieguva lietuviešu un poļu muižniecība, tomēr ap 70% muižu palika vietējās muižniecības pārvaldījumā. Tika atjaunotas katoļu Baznīcas un katoļiem atļāva dievkalpojumus. 1584. gadā pārgāja uz Gregora kalendāru un sākās t.s. kalendāra nemieri. Tiesu iestādes pēc tika pārkārtotas atbilstoši jaunajam administratīvajam iedalījumam, savukārt agrākās Livonijas tiesības tika atstātas spēkā, papildinot ar Polijas tiesību aktiem un jaunām iestādēm:
- Zemes tiesa , viena katrā prezidiātā, sastāvu ieceļ karalis;
- Subkamerārijs, īpaša amatpersona, ko iecēla karalis katrā prezidātā dižciltīgo muižnieku muižu robežlietu izskatīšanai;
- Konventa tiesa, apelācijas instance, priekšsēdētājs- pats gubernators vai karaļa komisārs, sanāk divas reizes gadā;
- Augstākais tribunāls, 1600. g. izveidots konventa tiesas vietā;
- Karaliskā tiesa, Varšavā pienēma izskatīšanai tikai konventa tiesas pārsūdzības dižciltīgo muižnieku mantošanas lietās;
- Rīgas rāte, augstākais tiesas orgāns pilsētā;
- Burggrāfa tiesa, izstiesāja Vidzemes muižnieku un citu nepilsētnieku izdarītos kriminālnoziegumus.
Pēc Žečpospoļitas-Zviedrijas kara 1629. gadā Altmarkas pamiera līgumā tās Vidzemes daļa (līdz Aiviekstes upei) kļuva par t.s. zviedru Vidzemi, bet Latgales daļa - par Poļu Vidzemi jeb Inflantiju (pol. Inflanty Polskie). 1660. gadā Žečpospoļita ar Zviedriju parakstīja miera līgumu Olīvā, tajā bija teikts, ka Polija nodod Vidzemi Zviedrijai uz mūžīgiem laikiem, bet sev patur Poļu Vidzemi jeb tagadējo Latgales teritoriju. De iure hercogistes statusu Vidzeme saglabāja līdz pat 1845. gadam.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
