Atšķirības starp "Dabiskās tiesības" versijām

Pašreizējā versija, 2014. gada 18. septembris, plkst. 08.06

Dabiskās tiesības (lat. ius naturale) – pārvalsts, pārpozitīvas tiesības, kas nebalstās valsts likumdošanā. Šīs tiesības izriet no cilvēka dabas neatkarīgi no sociālajiem apstākļiem un tās var būt pretrunā ar t.s. pozitīvajām tiesībām. Jau senie romieši definēja dabiskās tiesības - quod natura omnia animalia docuit, - kā tiesības, ko pati daba iemācījusi katrai būtnei. Tās izriet no dabas (natura), cilvēka sirdsapziņas, taisnības (acquitas), prāta (ratio), un pretendē uz tik aptverošu spektru, ka to nevar ierobežot ne valsts teritorija, ne ierobežotā laikā spēkā esošie likumi un citi normatīvie akti.

Dabisko tiesīb ideja ieņem vidus stāvokli starp tiesību ideju, respektīvi, ētiku un pozitīvajām tiesībām, ir vispārnozīmīgas, visaptverošas visiem laikiem un personām, kamēr pozitīvās tiesības ir ierobežotas laika, vietas un adresātu ziņā. To pastāvēšana un nodrošināšana ir cieši saistīta ar valstī pastāvošo politisko režīmu - jo nedemokrātiskāka valsts, jo vairāk tās ierobežotas. Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda ir dabisko tiesību un pozitīvo tiesību savstarpējā attiecība, un vai var piešķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle, arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Kants tās atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem, t.i. identificējis dabiskās tiesības ar morāli. H.Kelzens - viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzskata, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un nevar būt nozīmīgas juristam. Dabisko tiesību ideja parādās jau antīkajā filosofijā (Aristotelis, Cicerons u.c.). Viduslaikos dabiskās tiesības uzskatīja par Dieva likumu paveidu (sv. Augustīns, sv. Akvīnas Toms, Joanns Duns Skots). Plaši izplatījās Rietumeiropā t.s. buržuāzisko revolūciju periodā XVII-XVIII gs., kad ar tām pamatoja (Hugo Grocijs, Žans Bodēns, Dāvids Mēviuss, Samuels Putendorfs, Imanuels Kants u.c.) buržuāziskās sabiedrības dabiskumu un saprātīgumu, aristokrātijas privilēģiju nepamatotību. No jauna atdzima pēc 2. Pasaules kara (G. Radbruhs, R. Dvorkins u.c.).

Dabisko tiesību doktrīna jeb dabisko tiesību teorija – politiskās un tiesiskās domas virziens, kura pamatā ir dabisko tiesību ideja un jēdziens pieder pie senākajām tiesību filosofijas un jurisprudences kategorijām. Dabisko tiesību teorijas attīstību iedala trīs posmos:

1. vecākais posms – sākot ar sofistu mācību līdz pat XVII gs. (visiem kopīga ir tikai dabisko tiesību ideja – tieksme pēc tādām idejām, kas saskanētu ar cilvēka saprātu un taisnības sajūtu);
2. dabisko tiesību izveidošanās kā doktrīna, kas divus gadsimtus bija valdošā kā politikā, tā jurisprudencē;
3. dabisko tiesību renesanse – atdzimšana 20.gs. sākumā un tālākā attīstība līdz XX gs. beigām.

Šīs doktrīnas redzamākie pārstāvji: H.Grocijs, Ž.Ruso, Dž.Loks, Š.Monteskjē, I.Kants, R.Štamlers Dabisko tiesību teorija ir izstrādājusi divus dabisko tiesību teorijas virzienus – vēsturisko un moderno. Vēsturisko virzienu var iedalīt četros apakšvirzienos:

1. uzskata dabiskās tiesības par tikumiskām tiesībām;
2. uzskata dabiskās tiesības par dabas radītu taisnību;
3. uzskata dabiskās tiesības par patiesā saprāta vadītām tiesībām;
4. uzskata dabiskās tiesības par Dieva radītām tiesībām.

Modernā virziena apakšvirzieni: dabiskās tiesības kā

1. objektīvi esoša vērtība;
2. morāles likumi;
3. saikne ar socioloģiju;
4. tiesību iekšējā morāle.

Viens no galvenajiem dabisko tiesību teorijas vēsturiskā virziena trūkumiem ir to divpusējā daba – par īstām tiesībām tiek uzskatītas ideālās tiesības, neuzrādot nekādu saikni starp tiesībām un reālā pasaulē valdošo kārtību vai nekārtību. Kopējais trūkums modernajam un vēsturiskajam dabisko tiesību virzieniem – trūkst reālas saiknes starp ‘’vajadzētu būt’’ un ‘’ir’’. Cilvēces doma vienmēr ir mēģinājusi pozitīvajām, valdnieku radītajām, tiesībām pretstatīt ideālas tiesības, kuras savu autoritāti iegūst, tikai balstoties uz cilvēka saprātu, taisnīgumu un sirdsapziņu.

Dabisko tiesību teorijas pamatā ir:

1. Sabiedrības politiskajai un tiesiskajai dzīvei jāatbilst dabisko tiesību prasībām, kas izriet no cilvēka un pilsoņa dabas. Šajā sakarā valstī esošā likumdošana aicināta nodrošināt un nostiprināt cilvēku tiesības un brīvības, ko nosaka cilvēciskā daba, vispārcilvēciskās vērtības kā visas pasaules kultūras sasniegums.
2. Dabisko tiesību teorija balstās uz civilizācijas atzinumiem, kam ir prioritātes nozīme. Taisnīguma, cilvēku tiesību un brīvību neatņemamība, saprāta dominante, labestība u.c. – nepilns vērtību saraksts, kas nepieciešamas, lai pastāvētu sabiedrība un valsts.
3. Dabiskās tiesības izaug no cilvēka saprātīgās dabas, no viņa gribas brīvības, no civilizētā pastāvēšanas veida konkrētā cilvēku kopienā. Tiesības un brīvības nedāvina cilvēkam varu, tā pieder indivīdam jau kopš dzimšanas.
4. Dieva radītās tiesības.

Mūsdienās ievērojamākās politiskās un ekonomiskās organizācijas (ANO, ES, NATO, Ziemeļvalstu padome u.c.) pieprasa, lai dalībvalstu likumdošanā nebūtu pretrunu ar vispāratzītiem dabisko tiesību principiem. Sevišķi lielu lomu dabisko tiesību doktrīnai pievērsusi ANO, kuras deklarācijās šie principi ir efektīvi iestrādāti, piemēram, vispārējo cilvēktiesību deklarācijā speciāli izšķirtas elementārās tiesības un brīvības. Daudzu valstu konstitūcijās, praktiski gandrīz visās, un normatīvajos ir ietverti dabisko tiesību principi: tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu u.c., kā arī cilvēktiesības bāzējas uz dabisko tiesību principiem. Latvijas Republikas Satversmē 1998. gada 15. oktobra likuma redakcijā ir pasludināts, ka cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, viņa tiesības ir Latvijas augstākā pamatvērtība. Attiecībā uz personas pamattiesībām, kas ir viens no dabisko tiesību pamatprincipiem 91. pantā pasludināts: ‘’Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas’’ un 95. pantā: ‘’Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, cilvēka cietsirdīga un cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam’’.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 68. lpp.
• Krastiņš I. Tiesību doktrīnas. – Latvijas Universitāte: Rīga, 1997., 3.-15.lpp.
• Krastiņš I. Tiesību izpratne, funkcijas un normas. - Rīga, 2000., 58.-60. lpp.
• Lejiņš P., Šulcs L. Tiesību filozofija. – Rīga: b.i., 1938
• Šulcs L. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēmas Kanta tiesību teorijā. - Valters un Rapa: Rīga, 1939
• Jānis Broks. Tiesības filozofija. Doktrīnas, koncepcijas, diskursi. - Turība: Rīga, 2004
• Vispārīgās tiesību teorijas un valstszinātnes atziņas. - Latvijas Universitāte: Rīga, 1997
• LR Satversme, 1998. gada 23. oktobra Grozījumi. // Ziņotājs, 1998, Nr.22.

• Lee S. Law and Morals. - Oxford University press, New York, 1986

Resursi internetā par šo tēmu

• Franks S.L. Utopisma ķecerība.
• Tiesību teorija - temida.lv (.doc)
• Zvejnieks A. Sociālās attīstības modeļi: lekciju konspekts (.doc)