Atšķirības starp "Mantrači" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
[[Attēls:Rjurikovichu-zime.jpg‎‎‎‎‎|right|thumb|150px|Sateseles pilskalnā Siguldā atrastā Rjurikoviču cilts zīme, piekariņš, ko nēsāja dižciltīgas sievietes, ir viens vērtīgākajiem senlietu atradumiem Latvijas teritorijā. Arheologiem tas sniedz informāciju un interpretācijas iespējas, bet mantraču guvumā tas ir tikai suvenīrs kolekcijā, kam utenī varētu būt pāris eiro vērtība (pat par to, ka piekariņš atrasts Latvijā, nevaram būt droši).]]
+
[[Attēls:Rjurikovichu-zime.jpg‎‎‎‎‎|right|thumb|150px|Sateseles pilskalnā Siguldā atrastā Rjurikoviču cilts zīme, piekariņš, ko nēsāja dižciltīgas sievietes, ir viens vērtīgākajiem senlietu atradumiem Latvijas teritorijā. Arheologiem tas sniedz informāciju un interpretācijas iespējas, bet mantraču guvumā tas ir tikai suvenīrs kolekcijā, kam utenī varētu būt pāris eiro vērtība (pat par to, ka piekariņš atrasts Latvijā, nevaram būt droši, ja tas nāk no mantrača rokām).]]
 
'''Mantrači''', '''kapu izlaupītāji''' jeb t.s. '''melnie arheologi''' (angl. ''black archaeologists'', kr. ''копатели, черные археологи'') - masu medijos un sarunvalodā apzīmējumi cilvēkiem bez speciālās izglītības, kuri uz savu roku meklē vēsturiskus artefaktus, veic patvaļīgus izrakumus, neizmantojot arheoloģijas metodes, neapraksta atrastos artefaktus, šādā veidā samazinot to zinātnisko vērtību līdz antikvāra līmenim.  
 
'''Mantrači''', '''kapu izlaupītāji''' jeb t.s. '''melnie arheologi''' (angl. ''black archaeologists'', kr. ''копатели, черные археологи'') - masu medijos un sarunvalodā apzīmējumi cilvēkiem bez speciālās izglītības, kuri uz savu roku meklē vēsturiskus artefaktus, veic patvaļīgus izrakumus, neizmantojot arheoloģijas metodes, neapraksta atrastos artefaktus, šādā veidā samazinot to zinātnisko vērtību līdz antikvāra līmenim.  
  
 
Neprofesionālās rīcības rezultātā tiek neatgriezeniski sagrauti kultūrvēstures pieminekļi<ref>Par kultūras pieminekļu postīšanu, aizsardzības, izmantošanas, uzskaites, restaurācijas un remonta noteikumu neizpildīšanu, kultūras pieminekļu aizsardzības zonu režīma pārkāpšanu vainigās personas saucamas pie kriminālās, administrativās vai citas atbildības, saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem. - [http://serveris3.ailab.lv/kultura/kultura/ki04.htm Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija.]</ref>, zudumā iet [[Arheoloģija|arheoloģiskās]] vērtības un tiek iznīcināti vēstures avoti: ja nav zināms precīzi kur, kādos apstākļos, kādā kultūrslāni un kādā komplektācijā tas atrasts, kā datējams, tad atrastajam priekšmetam nav vairs zinātniska, bet ir tikai antikvāra priekšmeta vērtība. Zinātnei tas ir zudis, jo nav iespējams veikt patiesu vēsturisko rekonstrukciju. T.i. tiek iznīcināts konteksts, kas bieži vien ir daudz svarīgāks par pašu atrasto priekšmetu.
 
Neprofesionālās rīcības rezultātā tiek neatgriezeniski sagrauti kultūrvēstures pieminekļi<ref>Par kultūras pieminekļu postīšanu, aizsardzības, izmantošanas, uzskaites, restaurācijas un remonta noteikumu neizpildīšanu, kultūras pieminekļu aizsardzības zonu režīma pārkāpšanu vainigās personas saucamas pie kriminālās, administrativās vai citas atbildības, saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem. - [http://serveris3.ailab.lv/kultura/kultura/ki04.htm Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija.]</ref>, zudumā iet [[Arheoloģija|arheoloģiskās]] vērtības un tiek iznīcināti vēstures avoti: ja nav zināms precīzi kur, kādos apstākļos, kādā kultūrslāni un kādā komplektācijā tas atrasts, kā datējams, tad atrastajam priekšmetam nav vairs zinātniska, bet ir tikai antikvāra priekšmeta vērtība. Zinātnei tas ir zudis, jo nav iespējams veikt patiesu vēsturisko rekonstrukciju. T.i. tiek iznīcināts konteksts, kas bieži vien ir daudz svarīgāks par pašu atrasto priekšmetu.
−
[[Attēls:Black_Archaeologists.jpg‎‎‎‎‎|left|thumb|200px|Mantracis [http://www.kladoiskatel.care.lv/profile.php?mode=viewprofile&u=9599 maxxim] raksta [http://www.kladoiskatel.care.lv/viewtopic.php?t=53139&sid=70fd203cf83549cef6911fa8ce8e66fa mantraču forumā]: "Taa teikt, biju izbraucis moneetas parakt - moneetas nema, a vot bultu uzgalji (kaa man skjiiet) sarakaas veselas 30.gab. Kaads vareetu apstaastiit no kuriem laikiem tie ir ???" - Acīmredzot mantracis izpostījis kāda pilskalna kultūrslāni, iznīcinot zinātnisko informāciju, bez kuras šie arbaleta būltu gali ir tikai dzelzs gabaliņi.]]
+
[[Attēls:Black_Archaeologists.jpg‎‎‎‎‎|left|thumb|200px|Mantracis [http://www.kladoiskatel.care.lv/profile.php?mode=viewprofile&u=9599 maxxim] raksta [http://www.kladoiskatel.care.lv/viewtopic.php?t=53139&sid=70fd203cf83549cef6911fa8ce8e66fa mantraču forumā]: "Taa teikt, biju izbraucis moneetas parakt - moneetas nema, a vot bultu uzgalji (kaa man skjiiet) sarakaas veselas 30.gab. Kaads vareetu apstaastiit no kuriem laikiem tie ir ???" - Acīmredzot mantracis izpostījis kāda pilskalna kultūrslāni, iznīcinot zinātnisko informāciju, bez kuras šie arbaleta bultu gali ir tikai dzelzs gabaliņi.]]
 
"Šī problēma pastāv visā Eiropā, tomēr vecajās pilsoniskajās sabiedrībās ir augstāka cilvēku informētības pakāpe un striktāki privāto teritoriju nosacījumi - ikviens zina, kas notiek uz viņa zemes. Melnā arheoloģija ir raksturīga problēma visās postsociālisma zemēs. Pirmais vilnis bija krāsaino metālu izlaupīšana, kurai sekoja nelegāli senatnes priekšmetu meklējumi. Ar to nodarbojas zinātnes neveiksminieki, kuriem pietrūcis rakstura apgūt arheologa profesiju, un azartiski cilvēki ar zemiem ētikas principiem. Savulaik daudz jauniešu piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. 99,9% no viņiem ir pozitīvi, bet vienmēr ir kāds, kurš iegūto informāciju vēlāk izmanto ļaunprātīgi. Ir divas tā saukto melno arheologu paaudzes. Vecākā ir mazskaitlīga, mums zināma un relatīvi godīga. Šie cilvēki klīda pa senu apmetņu vietām, vāca senlietas un pat atdeva bez maksas. Tomēr arī viņu darbība nebija legāla, jo saistīta ar kultūrslāņa izjaukšanu. Jaunā paaudze ir daudz ciniskāka, bruņota ar augstas izšķirtspējas metāla detektoriem, un izdara daudz lielāku postu."<ref>[http://www.lv.lv/body_print.php?id=153087 Evija Hauka. Intervija ar Dr.Hist. G.Zemīti. // Latvijas vēstnesis.]</ref> "Nebūtu pareizi viņu darbību saistīt ar arheologu vārdu. Arheoloģija ir zinātne, bet viņiem ar to nav nekā kopīga – tie ir vienkārši mantrači, kuri zinātnei nopietni kaitē, atņemot tai senlietas. Savā ziņā viņu darbību reizēm veicina žurnālisti, popularizējot to, cik interesanti ir kaut ko atrast un kolekcionēt. Tie ir izveicīgi cilvēki, kuri it kā pārāk ar likumu konfliktā nenonāk, jo neposta tos pieminekļus, kurus likums jau aizsargā, bet darbojas vēl neatklātajos, iepriekš papētījuši pēc nostāstiem vai aprunājoties ar apkārtējo māju iedzīvotājiem."<ref>[http://www.kurzemnieks.lv/index.php?Itemid=22&id=29790&option=com_content&task=view Alise Volanska. Arheoloģijas profesors ar auru (ntervija ar Dr.Hist. A.Vasku). // Kurzemnieks. 25.07.2007.]</ref>
 
"Šī problēma pastāv visā Eiropā, tomēr vecajās pilsoniskajās sabiedrībās ir augstāka cilvēku informētības pakāpe un striktāki privāto teritoriju nosacījumi - ikviens zina, kas notiek uz viņa zemes. Melnā arheoloģija ir raksturīga problēma visās postsociālisma zemēs. Pirmais vilnis bija krāsaino metālu izlaupīšana, kurai sekoja nelegāli senatnes priekšmetu meklējumi. Ar to nodarbojas zinātnes neveiksminieki, kuriem pietrūcis rakstura apgūt arheologa profesiju, un azartiski cilvēki ar zemiem ētikas principiem. Savulaik daudz jauniešu piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. 99,9% no viņiem ir pozitīvi, bet vienmēr ir kāds, kurš iegūto informāciju vēlāk izmanto ļaunprātīgi. Ir divas tā saukto melno arheologu paaudzes. Vecākā ir mazskaitlīga, mums zināma un relatīvi godīga. Šie cilvēki klīda pa senu apmetņu vietām, vāca senlietas un pat atdeva bez maksas. Tomēr arī viņu darbība nebija legāla, jo saistīta ar kultūrslāņa izjaukšanu. Jaunā paaudze ir daudz ciniskāka, bruņota ar augstas izšķirtspējas metāla detektoriem, un izdara daudz lielāku postu."<ref>[http://www.lv.lv/body_print.php?id=153087 Evija Hauka. Intervija ar Dr.Hist. G.Zemīti. // Latvijas vēstnesis.]</ref> "Nebūtu pareizi viņu darbību saistīt ar arheologu vārdu. Arheoloģija ir zinātne, bet viņiem ar to nav nekā kopīga – tie ir vienkārši mantrači, kuri zinātnei nopietni kaitē, atņemot tai senlietas. Savā ziņā viņu darbību reizēm veicina žurnālisti, popularizējot to, cik interesanti ir kaut ko atrast un kolekcionēt. Tie ir izveicīgi cilvēki, kuri it kā pārāk ar likumu konfliktā nenonāk, jo neposta tos pieminekļus, kurus likums jau aizsargā, bet darbojas vēl neatklātajos, iepriekš papētījuši pēc nostāstiem vai aprunājoties ar apkārtējo māju iedzīvotājiem."<ref>[http://www.kurzemnieks.lv/index.php?Itemid=22&id=29790&option=com_content&task=view Alise Volanska. Arheoloģijas profesors ar auru (ntervija ar Dr.Hist. A.Vasku). // Kurzemnieks. 25.07.2007.]</ref>
  

Pašreizējā versija, 2015. gada 25. augusts, plkst. 06.11

Sateseles pilskalnā Siguldā atrastā Rjurikoviču cilts zīme, piekariņš, ko nēsāja dižciltīgas sievietes, ir viens vērtīgākajiem senlietu atradumiem Latvijas teritorijā. Arheologiem tas sniedz informāciju un interpretācijas iespējas, bet mantraču guvumā tas ir tikai suvenīrs kolekcijā, kam utenī varētu būt pāris eiro vērtība (pat par to, ka piekariņš atrasts Latvijā, nevaram būt droši, ja tas nāk no mantrača rokām).

Mantrači, kapu izlaupītāji jeb t.s. melnie arheologi (angl. black archaeologists, kr. копатели, черные археологи) - masu medijos un sarunvalodā apzīmējumi cilvēkiem bez speciālās izglītības, kuri uz savu roku meklē vēsturiskus artefaktus, veic patvaļīgus izrakumus, neizmantojot arheoloģijas metodes, neapraksta atrastos artefaktus, šādā veidā samazinot to zinātnisko vērtību līdz antikvāra līmenim.

Neprofesionālās rīcības rezultātā tiek neatgriezeniski sagrauti kultūrvēstures pieminekļi[1], zudumā iet arheoloģiskās vērtības un tiek iznīcināti vēstures avoti: ja nav zināms precīzi kur, kādos apstākļos, kādā kultūrslāni un kādā komplektācijā tas atrasts, kā datējams, tad atrastajam priekšmetam nav vairs zinātniska, bet ir tikai antikvāra priekšmeta vērtība. Zinātnei tas ir zudis, jo nav iespējams veikt patiesu vēsturisko rekonstrukciju. T.i. tiek iznīcināts konteksts, kas bieži vien ir daudz svarīgāks par pašu atrasto priekšmetu.

Mantracis maxxim raksta mantraču forumā: "Taa teikt, biju izbraucis moneetas parakt - moneetas nema, a vot bultu uzgalji (kaa man skjiiet) sarakaas veselas 30.gab. Kaads vareetu apstaastiit no kuriem laikiem tie ir ???" - Acīmredzot mantracis izpostījis kāda pilskalna kultūrslāni, iznīcinot zinātnisko informāciju, bez kuras šie arbaleta bultu gali ir tikai dzelzs gabaliņi.

"Šī problēma pastāv visā Eiropā, tomēr vecajās pilsoniskajās sabiedrībās ir augstāka cilvēku informētības pakāpe un striktāki privāto teritoriju nosacījumi - ikviens zina, kas notiek uz viņa zemes. Melnā arheoloģija ir raksturīga problēma visās postsociālisma zemēs. Pirmais vilnis bija krāsaino metālu izlaupīšana, kurai sekoja nelegāli senatnes priekšmetu meklējumi. Ar to nodarbojas zinātnes neveiksminieki, kuriem pietrūcis rakstura apgūt arheologa profesiju, un azartiski cilvēki ar zemiem ētikas principiem. Savulaik daudz jauniešu piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. 99,9% no viņiem ir pozitīvi, bet vienmēr ir kāds, kurš iegūto informāciju vēlāk izmanto ļaunprātīgi. Ir divas tā saukto melno arheologu paaudzes. Vecākā ir mazskaitlīga, mums zināma un relatīvi godīga. Šie cilvēki klīda pa senu apmetņu vietām, vāca senlietas un pat atdeva bez maksas. Tomēr arī viņu darbība nebija legāla, jo saistīta ar kultūrslāņa izjaukšanu. Jaunā paaudze ir daudz ciniskāka, bruņota ar augstas izšķirtspējas metāla detektoriem, un izdara daudz lielāku postu."[2] "Nebūtu pareizi viņu darbību saistīt ar arheologu vārdu. Arheoloģija ir zinātne, bet viņiem ar to nav nekā kopīga – tie ir vienkārši mantrači, kuri zinātnei nopietni kaitē, atņemot tai senlietas. Savā ziņā viņu darbību reizēm veicina žurnālisti, popularizējot to, cik interesanti ir kaut ko atrast un kolekcionēt. Tie ir izveicīgi cilvēki, kuri it kā pārāk ar likumu konfliktā nenonāk, jo neposta tos pieminekļus, kurus likums jau aizsargā, bet darbojas vēl neatklātajos, iepriekš papētījuši pēc nostāstiem vai aprunājoties ar apkārtējo māju iedzīvotājiem."[3]

Dr.Hist. Guntis Zemītis 2007. gada 17. aprīlī Latvijas Kara muzejā notikušajā preses konferencē „Rakt vai nerakt?” piedāvāja piemēru tam, ka katrs atradums ir svarīgs Latvijas vēstures izzināšanā. Kā uzskates materiāls tika izvēlēts XII gadsimta latgaļu sievietes kaklariņkis ar noplacinātiem galiem un piekariņiem. Šie kaklariņķi parasti tiek atrasti seno latgaļu apdzīvotajā teritorijā, taču viens šāds kaklariņķis tika atrasts arī Zemgalē. Un ko tad mēs no tā varētu spriest? Secinājumi ir daudz: 1) tiek noskaidrota šāda tipa kaklariņķu izplatība; 2) tiek noteikta to piederība latgaļiem; 3) tiek apstiprināts, ka valkātājas bijušas sievietes; 4) tiek noskaidrots, ka latgalietes, lai gan reti, bet mēdza ieprecēties pie zemgaļiem; 5) tiek apstiprināts, ka sieviete svešumā saglabāja savas rotas; 6) tiek rasta iespēja meklēt latviešu tautas konsolidācijas iedīgļus utt.[4] Savukārt ja šo rotu būtu izracis t.s. mantracis jeb kapu izlaupītājs, tā būtu tikai rota, no kuras mēs neuzzinātu nekā no uzskaitītā.

Tas pats attiecas uz jaunāko un visjaunāko laiku atradumiem: mantračiem izrokot 1. un 2. Pasaules karu karadarbības artefaktus, vairs nav iespējams precīzi rekonstruēt notikumu ainu, bet viņu atradumi neprofesionālās ieguves veida dēļ zaudējuši uzticamību (kur, kad un kā iegūti) un diemžēl vairs nav izmantojami zinātniskajos pētījumos.

  • Black Archaeologists 1.jpg
  • Black Archaeologists 2.jpg
  • Black Archaeologists 3.jpg
  • Black Archaeologists 4.jpg
  • Black Archaeologists 5.jpg
  • Black Archaeologists 6.jpg

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Par kultūras pieminekļu postīšanu, aizsardzības, izmantošanas, uzskaites, restaurācijas un remonta noteikumu neizpildīšanu, kultūras pieminekļu aizsardzības zonu režīma pārkāpšanu vainigās personas saucamas pie kriminālās, administrativās vai citas atbildības, saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem. - Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija.
  2. ↑ Evija Hauka. Intervija ar Dr.Hist. G.Zemīti. // Latvijas vēstnesis.
  3. ↑ Alise Volanska. Arheoloģijas profesors ar auru (ntervija ar Dr.Hist. A.Vasku). // Kurzemnieks. 25.07.2007.
  4. ↑ Inna Lazdiņa. Kā cīnīties pret „melno arheoloģiju”? // Universitātes avīze. 2007. gada 19. aprīlis

Literatūra par šo tēmu

  • Lazdiņa Inna. Arheoloģijai, arheoloģisko pieminekļu aizsardzībai un cīņai pret “melno arheoloģiju” veltīta preses konference “Rakt vai nerakt?” // LU Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007., 171.–175. lpp.
  • Zemberga K. Kāda vaļasprieka anatomija. // Patiesā Dzīve. Nr. 4 (2007, 20. febr.), 50.-59. lpp.
  • Linde A. Arheoloģisko pieminekļu saglabāšana Latvijā. // Latvijas materiālās kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas: rakstu krājums / sast. un zin. red. Aleksandrs Gavriļins; red.: Mārtiņš Mintaurs, Rihards Pētersons, Andrejs Vasks. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2008

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Mantrači&oldid=57773"