Atšķirības starp "Latvijas Valsts vēstures arhīvs" versijām

Pašreizējā versija, 2015. gada 18. oktobris, plkst. 05.20

Latvijas Valsts vēstures arhīvs – arhīvs, 1919. gadā Latvijas Republikā izveidota zinātniski pētnieciska iestāde, kurā tiek uzglabāti, pētīti, restaurēti, kataloģizēti, un aprakstīti vēstures rakstītie avoti un dokumenti.

Darbu uzsāka 1919. gada 1. septembrī Rīgas pilī kā Valsts vēsturiskais arhīvs – direktors Jānis Krodzinieks (Krīgers; 1851.-1924.). 191. gada 23. septembrī LR MK pieņēma „Noteikumus par Valsts vēsturisko arhīvu“, saskaņā ar kuriem tas atradās Izglītības ministrijas pārziņā, savukārt VVA bija pakļauti visi valsts resoru, komunālo un kārtu iestāžu arhīvi. Valsts vēsturiskajā arhīvā bija jānodod visus dokumentus, kuriem bija kāda vēsturiska nozīme un kuri nebija nepieciešami konkrēto iestāžu tiešajā darbā – VVA uzdevums bija sakārtot esošos dokumentus kā arī atgūt Pirmā Pasaules kara gados izvestos arhīvus. 1924. gada 7. novembrī tika izsludināts „Likums par Valsts vēsturisko arhīvu“: to pārdēvēja par Latvijas Valsts arhīvu, atbrīvoja no citu arhīvu uzraudzīšanas (šo pienākumu uzdodot Pieminekļu valdei), definēja iesaistīšanos zinātniskajā darbā. 1927. gadā LVA Rīgas pilī aizņēma 82 telpas, kurās glabājās ap 500 000 arhivāliju. 1931. gadā (janvāris-jūnijs) LVA pārcēlās uz bijušo Rīgas pilsētas lombarda ēku Slokas ielā 16 (nams būvēts 1913. gadā). 1932. gada 1. jūnijā tika izsludināti labojumi Likumā par Valsts arhīvu, saskaņā ar kuriem tajā jānodod ne tikai valsts iestāžu, bet arī pašvaldību un sabiedrisko organizāciju dokumentu krājumi. Laikā no 1936. līdz 1939. gadam LVA ēkai uzcēla 5 stāvu jaunu piebūvi, bet 1939. gadā piešķīra papildus telpas Rundāles pilī, kur izvietoja Valsts kontroles un Valsts statistikas pārvaldes arhīvus. 1939. gadā tīka īstenota restrukturizācija, izveidojot nodaļas pēc tematiskā principa: Lauku pašvaldību, Skolas un baznīcas, Kārtu un pilsētas pašpārvaldes, Biedrības un saimbiecības, Finansu un policijas, Guberņu administrācijas un tiesu iestāžu, Karšu un plānu, Latgales dokumentu un Ekonomiskā nodaļa. Pēc Latvijas Republikas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome 1940. gada 22. augustā pieņēma lēmumu par arhīvu reorganizāciju. 1. septembrī Latvijas Valsts arhīvs tika pārdēvēts par Latvijas PSR Centrālo Valsts arhīvu un pārgāja Iekšlietu Tautas komisariāta pakļautībā. 1941. gada 29. martā izdotais nolikums noteica, ka visi Latvijas PSR arhīvi ir pakļauti PSRS Galvenajai arhīvu pārvaldei, tika reorganizēta arī arhīva iekšējā struktūra, izveidojot 5 nodaļas: Slepeno, Kara, Kultūras un sadzīves, Tautsaimniecības, Administratīvo un tiesu iestāžu fondu nodaļa. 1941. gada jūnijā nelielu daļu arhīva fondu izveda uz Orenburgu (Čkalovu). Vācu okupācijas apstākļos arhīvs - ar nosaukumu Valsts arhīvs, - turpināja darbu Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Zinātnisko iestāžu un arhīvu daļas pakļautībā, , savukārt arhīvam nu bija tikai 2 nodaļas: Vēsturiskā nodaļa (pārzināja dokumentus līdz 1918. g.) un Otrā nodaļa, kura pārzināja starpkaru laika dokumentus. 1944. gada pavasarī liela daļa VA fondu tika izvesti uz Ēdoles pili, bet no turienes rudenī uz Opavu (Čehijā). 1945. gada pavasarī arhīvam izveidoja jaunu struktūru: Slepeno fondu, Padomju fondu, Tautsaimniecības fondu, Administratīvo un tiesu iestāžu fondu, Kultūras un sadzīves fondu, Kara fondu nodaļu, Kinofotodokumentu nodaļu, Mikrofoto laboratoriju, Restaurācijas laboratoriju, Iesiešanas dabnīcu, Zinātnisko publikāciju nodaļu, Izmantošanas grupu, Metodisko kabinetu, Zinātnisko uzziņu literatūras nodaļu, Izziņu nodaļu un Uzskaites nodaļu. Arhīvs bija pakļauts LPSR Iekšlietu ministrijai, bet tā vadība atradās iekšlietu dienesta virsnieku uzraudzībā. 1962. gadā tika mainīts nosaukums uz LPSR Centrālais Valsts vēstures arhīvs (šajā laika no arhīva tika atdalīti fondi, veidojot jaunus, šauri specializētus arhīvus: Centrālo Valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvu, LPSR Centrālo Valsts kinofotodokumentu arhīvu). 9% arhīva laika budžeta 1980. gadā izlietoja zinātniskās pētniecības un metodiskajam darbam, 5,3% - publikācijām, 6,7% - dokumentu izmantošanai, 37% - zinātnisko uzziņu aparāta veidošanai, 4,5% - arhīva komplektēšanai un dokumentu vērtības ekspertīzei, 14,9% - dokumentu saglabāšanai, 22,6% - darba organizēšanai un darbam ar kadriem. Darbojās 3 lasītavas, kuras apmeklēja vidēji 239 lasītāji 2772 reizes gadā. 80. gadu beigās arhīva iekšējo struktūru veidoja 7 nodaļas: Dokumentu saglabāšanas nodaļa, Valsts uzskaites un dokumentu zinātnisko uzziņu aparāta nodaļa, Specfondu nodaļa, Dokumentu izmantošanas nodaļa, Dokumentu publikāciju nodaļa, Plānošanas un organizatoriski metodiskā darba nodaļa. 1991. gadā arhīvs tika pārdēvēts par Latvijas Valsts vēstures arhīvu.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Valsts vēstures arhīvs. – Latvijas Valsts vēstures arhīvs: Rīga, 1999. ISBN 9984-9184-3-2

Resursi internetā par šo tēmu

• Latvijas Valsts vēstures arhīvs
• Blogs about: Latvijas Valsts Vestures Arhīvs
• LVVA projekts "Raduraksti"
• žurnāls "Latvijas Arhīvi" ISSN 1407-2270