Atšķirības starp "Ēvings Johans" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Johans (Džons) Ēvings''' (''Jochann Ehwing'') – [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības kara]] dalībnieks, virsnieks, LKO kavalieris | + | '''Johans (Džons) Ēvings''' (''Jochann (John) Ehwing'') – [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības kara]] dalībnieks, virsnieks, LKO kavalieris |
Dzimis 1890. gada 14. martā Rīgā, Fridriha Ēvinga ģimenē. Tirgotājs. | Dzimis 1890. gada 14. martā Rīgā, Fridriha Ēvinga ģimenē. Tirgotājs. | ||
| − | No 1917. gada janvāra līdz 1918. gada janvārim dienējis Krievijas impērijas armijas 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā. | + | No 1917. gada janvāra līdz 1918. gada janvārim dienējis Krievijas impērijas armijas [[Latviešu strēlnieki|7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā]]. |
| − | 1918. gada 20. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[kapteinis]]. 1921. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.1046) par to, ka 1920. gada 13. janvārī ar savu [[Vads|vadu]] ieņēmis Lokovskojes sādžu, saņemot gūstekņus un iegūstot trofejas; 16. janvārī uzbrukumā Russkije Tiskadi sādžai salauza pretinieka pretuzbrukumu, piespiežot to bēgt un vajāšanas laikā ieņemot arī nākošo Rušino sādžu. Pēc 13. Tukuma pulka likvidēšanas turpināja dienestu [[Siguldas kājnieku pulks|7. Siguldas kājnieku pulkā]]. [[Kapteinis]]. 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]], bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests atstāt dzimteni]] un emigrēt uz Vāciju. | + | 1918. gada 20. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[kapteinis]]. 1921. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.1046) par to, ka 1920. gada 13. janvārī ar savu [[Vads|vadu]] ieņēmis Lokovskojes sādžu, saņemot gūstekņus un iegūstot trofejas; 16. janvārī uzbrukumā Russkije Tiskadi sādžai salauza pretinieka pretuzbrukumu, piespiežot to bēgt un vajāšanas laikā ieņemot arī nākošo Rušino sādžu. Pēc 13. Tukuma pulka likvidēšanas turpināja dienestu [[Siguldas kājnieku pulks|7. Siguldas kājnieku pulkā]]. [[Kapteinis]]. 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]], bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests atstāt dzimteni]] un emigrēt uz Vāciju. Miris 1940. gada 6. jūnijā Pozenā (mūsd. Poznaņa - ''Poznań''). |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 29. aprīlis, plkst. 16.09
Johans (Džons) Ēvings (Jochann (John) Ehwing) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, virsnieks, LKO kavalieris
Dzimis 1890. gada 14. martā Rīgā, Fridriha Ēvinga ģimenē. Tirgotājs.
No 1917. gada janvāra līdz 1918. gada janvārim dienējis Krievijas impērijas armijas 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā.
1918. gada 20. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Inčukalna kaujā, visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, kapteinis. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1046) par to, ka 1920. gada 13. janvārī ar savu vadu ieņēmis Lokovskojes sādžu, saņemot gūstekņus un iegūstot trofejas; 16. janvārī uzbrukumā Russkije Tiskadi sādžai salauza pretinieka pretuzbrukumu, piespiežot to bēgt un vajāšanas laikā ieņemot arī nākošo Rušino sādžu. Pēc 13. Tukuma pulka likvidēšanas turpināja dienestu 7. Siguldas kājnieku pulkā. Kapteinis. 1939. gada novembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Miris 1940. gada 6. jūnijā Pozenā (mūsd. Poznaņa - Poznań).
Literatūra par šo tēmu
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 148. lpp.
