Atšķirības starp "Kemerers Ērihs" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1897. gada 27. novembrī Krimā, Neihofnungtālē, Ernsta Kemerera ģimenē. Atgriezies Vidzemes igauņu daļā, studējis inženierzinātnes Tērbatas vācu universitātē. 1917. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis 179. kājnieku rezerves pulkā. 1917. gada martā demobilizējies. Iestājies dienēt Vācijas armijā, kur līdz 1918. gada 1. decembrim bijis Potsdamas garnizonā. | Dzimis 1897. gada 27. novembrī Krimā, Neihofnungtālē, Ernsta Kemerera ģimenē. Atgriezies Vidzemes igauņu daļā, studējis inženierzinātnes Tērbatas vācu universitātē. 1917. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis 179. kājnieku rezerves pulkā. 1917. gada martā demobilizējies. Iestājies dienēt Vācijas armijā, kur līdz 1918. gada 1. decembrim bijis Potsdamas garnizonā. | ||
| − | 1918. gada 9. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Kurzemes aizstāvēšanā, visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[seržants]]. 1922. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.1546) par to, ka 1919. | + | 1918. gada 9. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Kurzemes aizstāvēšanā, visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[seržants]]. 1922. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.1546) par to, ka 1919. gadā Kemerers Spiču sādžā pēkšņā uzbrukumā pieveica pretinieka sardzi, saņemot gūstā 10 sarkanarmiešus un iegūstot smago ložmetēju. Atvaļināts 1921. gada 21. martā. |
Dzīvojis Rīgā, iztiku pelnījis kā dzirnavnieks. 1939. gada oktobrī, līdz ar lielāko daļu [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]], bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests atstāt dzimteni]] un emigrēt uz Vāciju. Tur iestājies [[Vērmahts|vērmahtā]]. Kritis kaujā Austrumu frontē 1942. gada 2. aprīlī. | Dzīvojis Rīgā, iztiku pelnījis kā dzirnavnieks. 1939. gada oktobrī, līdz ar lielāko daļu [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]], bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests atstāt dzimteni]] un emigrēt uz Vāciju. Tur iestājies [[Vērmahts|vērmahtā]]. Kritis kaujā Austrumu frontē 1942. gada 2. aprīlī. | ||
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
* Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 246. lpp. | * Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 246. lpp. | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:K]] |
Pašreizējā versija, 2016. gada 30. aprīlis, plkst. 04.49
Ērihs Kemerers (Erich Kemmerer, 1897-1942) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, apakšvirsnieks, LKO kavalieris
Dzimis 1897. gada 27. novembrī Krimā, Neihofnungtālē, Ernsta Kemerera ģimenē. Atgriezies Vidzemes igauņu daļā, studējis inženierzinātnes Tērbatas vācu universitātē. 1917. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā, dienējis 179. kājnieku rezerves pulkā. 1917. gada martā demobilizējies. Iestājies dienēt Vācijas armijā, kur līdz 1918. gada 1. decembrim bijis Potsdamas garnizonā.
1918. gada 9. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Kurzemes aizstāvēšanā, visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, seržants. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1546) par to, ka 1919. gadā Kemerers Spiču sādžā pēkšņā uzbrukumā pieveica pretinieka sardzi, saņemot gūstā 10 sarkanarmiešus un iegūstot smago ložmetēju. Atvaļināts 1921. gada 21. martā.
Dzīvojis Rīgā, iztiku pelnījis kā dzirnavnieks. 1939. gada oktobrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Tur iestājies vērmahtā. Kritis kaujā Austrumu frontē 1942. gada 2. aprīlī.
Literatūra par šo tēmu
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 246. lpp.
