Atšķirības starp "Linge Herberts" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
1918. gada 15. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[dižkareivis]]. 1922. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.1545) par to, ka 1920. gada 16. janvārī pie Suju sādžas, nokļuvis ienaidneika kavalēristu ielenkumā, atteicās padoties, bet turpināja pretoties, ievainojot 3 pretiniekus. Pēc tam, kad bija ievainots rokā, kājā un galvā, krita gūstā, taču pēc laika izbēga no tā un atgriezās savā vienībā. Atvaļināts 1921. gada 30. novembrī. | 1918. gada 15. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[dižkareivis]]. 1922. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.1545) par to, ka 1920. gada 16. janvārī pie Suju sādžas, nokļuvis ienaidneika kavalēristu ielenkumā, atteicās padoties, bet turpināja pretoties, ievainojot 3 pretiniekus. Pēc tam, kad bija ievainots rokā, kājā un galvā, krita gūstā, taču pēc laika izbēga no tā un atgriezās savā vienībā. Atvaļināts 1921. gada 30. novembrī. | ||
| − | Dzīvojis Rīgā, vēlāk saņēmis jaunsaimniecību Vānes-Sārcenes muižā | + | Dzīvojis Rīgā, vēlāk saņēmis jaunsaimniecību Vānes-Sārcenes muižā. 1939. gada decembrī, līdz ar lielāko daļu [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]], bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests atstāt dzimteni]] un emigrēt uz Vāciju. Tālākais liktenis nav zināms. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 30. aprīlis, plkst. 07.15
Herberts Linge (Herbert Linge, 1897-?) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, kareivis, LKO kavalieris
Dzimis 1897. gada 9. jūlijā Goldingenā (mūsd. Kuldīga). Absolvējis ģimnāziju. Iztiku pelnījis, strādājot aptiekā.
1918. gada 15. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Inčukalna kaujā, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, dižkareivis. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1545) par to, ka 1920. gada 16. janvārī pie Suju sādžas, nokļuvis ienaidneika kavalēristu ielenkumā, atteicās padoties, bet turpināja pretoties, ievainojot 3 pretiniekus. Pēc tam, kad bija ievainots rokā, kājā un galvā, krita gūstā, taču pēc laika izbēga no tā un atgriezās savā vienībā. Atvaļināts 1921. gada 30. novembrī.
Dzīvojis Rīgā, vēlāk saņēmis jaunsaimniecību Vānes-Sārcenes muižā. 1939. gada decembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Tālākais liktenis nav zināms.
Literatūra par šo tēmu
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 323. lpp.
