Atšķirības starp "Aleksandrs Sevērs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs''' (''Marcus Aurelius Alexander Severus'', 208-235) – [[Romas impērija]]s imperators. | '''Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs''' (''Marcus Aurelius Alexander Severus'', 208-235) – [[Romas impērija]]s imperators. | ||
| − | Dzimis 208. gada 2. oktobrī Romā. No 222. gada, pēc Elagabala nogalināšanas, [[imperators]]. Par [[Reģents|reģentiem]] valdīšanas sākumā bija māte Jūlija Mameja, vecāmāte Jūlija Mesa un jurists Ulpiāns. Sevēra laikā ievērojami pieauga Senāta un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. | + | Dzimis 208. gada 2. oktobrī Romā. No 222. gada, pēc Elagabala nogalināšanas, [[imperators]]. Par [[Reģents|reģentiem]] valdīšanas sākumā bija māte Jūlija Mameja, vecāmāte Jūlija Mesa un jurists Ulpiāns. Sevēra laikā ievērojami pieauga Senāta un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. Valsts varai nelojālajās [[Kristietība|kristiešu]] draudzes piedzīvoja uzplaukumu un pirmoreiz tika atzītas ideoloģiski, ja ne juridiski. Kopš šī laika reakciju uz kristietismu aizvien vairāk šķiet diktējam drīzāk militāri un valstiski nekā reliģiski un morāli apsvērumi; pēc vajāšanu uzliesmojumiem sekoja jauni kristiešu stāvokļa relatīvas atvieglināšanas periodi. Samazināja piešķiramos līdzekļus izrādēm un karaspēkam. 231-232. gados veiksmīgi karoja ar novājināto [[Partas lielvalsts|Partas lielvalsti]], pēc tam ar iebrukušajiem [[ģermāņi]]em. Nogalināts karavīru dumpī pie Reinas (mūsd. Maincas tuvumā) 235. gada martā. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 4. maijs, plkst. 06.03
Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs (Marcus Aurelius Alexander Severus, 208-235) – Romas impērijas imperators.
Dzimis 208. gada 2. oktobrī Romā. No 222. gada, pēc Elagabala nogalināšanas, imperators. Par reģentiem valdīšanas sākumā bija māte Jūlija Mameja, vecāmāte Jūlija Mesa un jurists Ulpiāns. Sevēra laikā ievērojami pieauga Senāta un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. Valsts varai nelojālajās kristiešu draudzes piedzīvoja uzplaukumu un pirmoreiz tika atzītas ideoloģiski, ja ne juridiski. Kopš šī laika reakciju uz kristietismu aizvien vairāk šķiet diktējam drīzāk militāri un valstiski nekā reliģiski un morāli apsvērumi; pēc vajāšanu uzliesmojumiem sekoja jauni kristiešu stāvokļa relatīvas atvieglināšanas periodi. Samazināja piešķiramos līdzekļus izrādēm un karaspēkam. 231-232. gados veiksmīgi karoja ar novājināto Partas lielvalsti, pēc tam ar iebrukušajiem ģermāņiem. Nogalināts karavīru dumpī pie Reinas (mūsd. Maincas tuvumā) 235. gada martā.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 150. lpp.
