Atšķirības starp "Aleksandrs Sevērs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs''' (''Marcus Aurelius Alexander Severus'', 208-235) – [[Romas impērija]]s imperators, pēdējāis no [[Sevēru dinastija]]s. | '''Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs''' (''Marcus Aurelius Alexander Severus'', 208-235) – [[Romas impērija]]s imperators, pēdējāis no [[Sevēru dinastija]]s. | ||
| − | Dzimis 208. gada 2. oktobrī Levantes Cezarijā, Marka Marciana (''Marcus Julius Gessius Marcianus'', ?-218) un Mamejas Jūlijas (''Avita Mamaea Julia'', ~180-235) ģimenē. No 222. gada, pēc audžutēva Heliogabala (''Marcus Aurelius Antoninus Heliogabalus'', 204-222) nāves, mantoja tā varu, kļūstot par [[imperators|imperatoru]]. Par [[Reģents|reģentiem]] valdīšanas sākumā bija māte Mameja Jūlija, vecāmāte Mesa Jūlija (''Maesa Julia'') un jurists Ulpiāns (''Domitius Ulpianus'', ?-228). 225. gadā aprecējies ar Salustiju Orbianu (''Gnaea Seia Herennia Sallustia Barbia Orbiana''). Sevēra laikā ievērojami pieauga Senāta un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. Valsts varai nelojālajās [[Kristietība|kristiešu]] draudzes piedzīvoja uzplaukumu un pirmoreiz tika atzītas ja ne juridiski, tad ideoloģiski (kopš šī laika reakciju uz kristietību aizvien vairāk diktēja drīzāk militāri un valstiski nekā reliģiski un morāli apsvērumi; pēc vajāšanu uzliesmojumiem sekoja jauni kristiešu stāvokļa relatīva uzplaukuma periodi). Samazināja piešķiramos līdzekļus izrādēm un karaspēkam. 231-232. gados veiksmīgi karoja ar [[Sasanīdu Persija|Sasanīdu Persiju]] par [[Partas lielvalsts|Partas]] mantojumu, pēc tam ar iebrukušajiem [[ģermāņi]]em. Nogalināts karavīru dumpī pie Reinas (mūsd. Maincas tuvumā) 235. gada 19. martā. | + | Dzimis 208. gada 2. oktobrī Levantes Cezarijā (''Arca Caesarea''), Marka Marciana (''Marcus Julius Gessius Marcianus'', ?-218) un Mamejas Jūlijas (''Avita Mamaea Julia'', ~180-235) ģimenē. No 222. gada, pēc audžutēva Heliogabala (''Marcus Aurelius Antoninus Heliogabalus'', 204-222) nāves, mantoja tā varu, kļūstot par [[imperators|imperatoru]]. Par [[Reģents|reģentiem]] valdīšanas sākumā bija māte Mameja Jūlija, vecāmāte Mesa Jūlija (''Maesa Julia'') un jurists Ulpiāns (''Domitius Ulpianus'', ?-228). 225. gadā aprecējies ar Salustiju Orbianu (''Gnaea Seia Herennia Sallustia Barbia Orbiana''). Sevēra laikā ievērojami pieauga Senāta un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. Valsts varai nelojālajās [[Kristietība|kristiešu]] draudzes piedzīvoja uzplaukumu un pirmoreiz tika atzītas ja ne juridiski, tad ideoloģiski (kopš šī laika reakciju uz kristietību aizvien vairāk diktēja drīzāk militāri un valstiski nekā reliģiski un morāli apsvērumi; pēc vajāšanu uzliesmojumiem sekoja jauni kristiešu stāvokļa relatīva uzplaukuma periodi). Samazināja piešķiramos līdzekļus izrādēm un karaspēkam. 231-232. gados veiksmīgi karoja ar [[Sasanīdu Persija|Sasanīdu Persiju]] par [[Partas lielvalsts|Partas]] mantojumu, pēc tam ar iebrukušajiem [[ģermāņi]]em. Nogalināts karavīru dumpī pie Reinas (mūsd. Maincas tuvumā) 235. gada 19. martā. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 4. maijs, plkst. 06.24
Marks Antonijs Aleksandrs Sevērs (Marcus Aurelius Alexander Severus, 208-235) – Romas impērijas imperators, pēdējāis no Sevēru dinastijas.
Dzimis 208. gada 2. oktobrī Levantes Cezarijā (Arca Caesarea), Marka Marciana (Marcus Julius Gessius Marcianus, ?-218) un Mamejas Jūlijas (Avita Mamaea Julia, ~180-235) ģimenē. No 222. gada, pēc audžutēva Heliogabala (Marcus Aurelius Antoninus Heliogabalus, 204-222) nāves, mantoja tā varu, kļūstot par imperatoru. Par reģentiem valdīšanas sākumā bija māte Mameja Jūlija, vecāmāte Mesa Jūlija (Maesa Julia) un jurists Ulpiāns (Domitius Ulpianus, ?-228). 225. gadā aprecējies ar Salustiju Orbianu (Gnaea Seia Herennia Sallustia Barbia Orbiana). Sevēra laikā ievērojami pieauga Senāta un juristu (Ulpiāns u.c.) loma valstī. Valsts varai nelojālajās kristiešu draudzes piedzīvoja uzplaukumu un pirmoreiz tika atzītas ja ne juridiski, tad ideoloģiski (kopš šī laika reakciju uz kristietību aizvien vairāk diktēja drīzāk militāri un valstiski nekā reliģiski un morāli apsvērumi; pēc vajāšanu uzliesmojumiem sekoja jauni kristiešu stāvokļa relatīva uzplaukuma periodi). Samazināja piešķiramos līdzekļus izrādēm un karaspēkam. 231-232. gados veiksmīgi karoja ar Sasanīdu Persiju par Partas mantojumu, pēc tam ar iebrukušajiem ģermāņiem. Nogalināts karavīru dumpī pie Reinas (mūsd. Maincas tuvumā) 235. gada 19. martā.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 150. lpp.
