Atšķirības starp "Askēze" versijām
m |
m |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Askēze''' (sengr. ''ἄσκησις, áskēsis'' – "vingrināšanās") – komforta ziņā ārkārtīgi pieticīgs dzīvesveids, maksimāla atteikšanās no visiem dzīves labumiem, kas traucē koncentrēties uz morālu vai reliģisku mērķi. Svarīgs gandrīz visu reliģiju elements. Sākotnēji [[Hellada|Senajā Grieķijā]] par ''askēzi'' dēvēja vingrināšanos tikumos | + | '''Askēze''' (sengr. ''ἄσκησις, áskēsis'' – "vingrināšanās") – komforta ziņā ārkārtīgi pieticīgs dzīvesveids, maksimāla atteikšanās no visiem dzīves labumiem, kas traucē koncentrēties uz morālu vai reliģisku mērķi. Svarīgs gandrīz visu reliģiju elements. Sākotnēji [[Hellada|Senajā Grieķijā]] par ''askēzi'' dēvēja vingrināšanos tikumos. |
| − | == Literatūra == | + | [[Kristietība]]s pirmajos gadsimtos par ''askētiem'' dēvēja tos ticīgos, kas, atteikušies no laicīgās pasaules, dzīvoja prom no sabiedrības vientulībā, gavējot, meditējot, skaitot lūgšanas. Kā garīgo meklējumu kustība parādījās [[Hellēnisms|hellēnisma]] ietekmes zemēs ([[Levante]], [[Senā Ēģipte|Ēģiptē]] III-IV gs.), apvienojot hellēniska tradīciju ar kristīgo teoloģiju. Izveidojās divi pamatvirzieni. Par viena aizsācēju tradīcija uzskata svēto Antoniju Lielo, kura sekotāji izvēlējās vientuļnieka [[Eremīts|eremīta]] dzīvi tuksnesī, kur netraucēti un izolēti no laicīgās sabiedrības varēja nodoties vingrinājumiem un lūgsnām. Savukārt Pahomijs Augšēģiptē aizsāka līdzīgu kolektīvo kustību, veidojoties nomaļās vietās askētu kopienām. Pēc [[Reformācija]]s ''askēzes'' ideāls mainījās - [[protestantisms]] par optimālu atzina "praktisko" jeb "pasaulīgo askētismu", ko praktizē, turpinot dzīvot sabiedrībā. |
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 29. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 29. lpp. | ||
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
* [http://tera-3.ul.cs.cmu.edu/cgi-bin/getImage.pl?target=/data/www/NASD/4a7f1db4-5792-415c-be79-266f41eef20a/009/499/OTIFF/00000058.tif&rs=1 Asceticism - Concorida Cyclopedia] | * [http://tera-3.ul.cs.cmu.edu/cgi-bin/getImage.pl?target=/data/www/NASD/4a7f1db4-5792-415c-be79-266f41eef20a/009/499/OTIFF/00000058.tif&rs=1 Asceticism - Concorida Cyclopedia] | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 20. maijs, plkst. 05.52
Askēze (sengr. ἄσκησις, áskēsis – "vingrināšanās") – komforta ziņā ārkārtīgi pieticīgs dzīvesveids, maksimāla atteikšanās no visiem dzīves labumiem, kas traucē koncentrēties uz morālu vai reliģisku mērķi. Svarīgs gandrīz visu reliģiju elements. Sākotnēji Senajā Grieķijā par askēzi dēvēja vingrināšanos tikumos.
Kristietības pirmajos gadsimtos par askētiem dēvēja tos ticīgos, kas, atteikušies no laicīgās pasaules, dzīvoja prom no sabiedrības vientulībā, gavējot, meditējot, skaitot lūgšanas. Kā garīgo meklējumu kustība parādījās hellēnisma ietekmes zemēs (Levante, Ēģiptē III-IV gs.), apvienojot hellēniska tradīciju ar kristīgo teoloģiju. Izveidojās divi pamatvirzieni. Par viena aizsācēju tradīcija uzskata svēto Antoniju Lielo, kura sekotāji izvēlējās vientuļnieka eremīta dzīvi tuksnesī, kur netraucēti un izolēti no laicīgās sabiedrības varēja nodoties vingrinājumiem un lūgsnām. Savukārt Pahomijs Augšēģiptē aizsāka līdzīgu kolektīvo kustību, veidojoties nomaļās vietās askētu kopienām. Pēc Reformācijas askēzes ideāls mainījās - protestantisms par optimālu atzina "praktisko" jeb "pasaulīgo askētismu", ko praktizē, turpinot dzīvot sabiedrībā.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 29. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Asceticism - Concorida Cyclopedia
- Luteran Church Christian Cyclopedia
- Zuhd - Islamic Asceticism
- Practising az-Zuhd in the Dunya. Information Taken From The Muslim Creed.
- Karl Hörmann. Askese. / Lexikon der christlichen Moral.
- Asketische Enthaltsamkeit im Neuen Testament und der abendländischen Philosophie.
