Atšķirības starp "Sokrats no Atēnām" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Literatūra par šo tēmu)
m
 
(3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Sokrats no Atēnām''' (''Σωκράτης, Sōkrátēs'', 469.-399.g.p.m.ē.) – [[Antīkā filosofija|filosofs]].
+
'''Sokrāts no Atēnām''' (''Σωκράτης - Sōkrátēs'', 469.-399.g.p.m.ē.) – [[Antīkā filosofija|filosofs]].
  
−
Dzimis [[Senās Atēnas|Atēnās]], kur pavadījis mūžu. Laikabiedru skatījumā izteikti neglīts: maza auguma un drukns, īsām kājām un lielu vēderu, pliku galvu, platu degunu un velvētu pieri.  Sokrata tēvs Sofronisks bija akmeņkalis vai tēlnieks, māte Tenareta – bērnu saņēmēja (vecmāte). Sokrats vienmēr ar lepnumu uzsvēra savu piederību pie šī slāņa un sevi dēvēja par “amatnieku”, kurš līdzīgi tēlniekam veidojot cilvēku un līdzīgi vecmātei palīdzot ieraudzīt gaismu gudrībai. Aktīvi piedalījās [[polisa]]s sabiedriskajā dzīvē. pildīja pilsoņa pienākumu, piedaloties Peloponēsas karā. Tā skolnieku vidū bija [[Platons]], [[Antistens no Atēnām|Antistens]], [[Aristips no Kirēnas|Aristips]], [[Eiklids no Megaras|Eiklids]], Alkibiads u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] pārstāsta. 399. gadā p.m.ē. viņu apsūdzēja bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā. Tiesa viņu atzina par vainīgu un Sokratam piesprieda nāvi, veicot pašnāvību, ko viņš pats izpildīja, iedzerot velnarutka ekstraktu.
+
Dzimis [[Senās Atēnas|Atēnās]], kur pavadījis mūžu. Laikabiedru skatījumā izteikti neglīts: maza auguma un drukns, īsām kājām un lielu vēderu, pliku galvu, platu degunu un velvētu pieri.  Sokrāta tēvs Sofronisks bija akmeņkalis vai tēlnieks, māte Tenareta – bērnu saņēmēja (vecmāte). Sokrāts vienmēr ar lepnumu uzsvēra savu piederību pie šī slāņa un sevi dēvēja par “amatnieku”, kurš līdzīgi tēlniekam veidojot cilvēku un līdzīgi vecmātei palīdzot ieraudzīt gaismu gudrībai. Aktīvi piedalījās [[polisa]]s sabiedriskajā dzīvē. pildīja pilsoņa pienākumu, piedaloties Peloponēsas karā. Tā skolnieku vidū bija [[Platons]], [[Antistens no Atēnām|Antistens]], [[Aristips no Kirēnas|Aristips]], [[Eiklīds no Megaras|Eiklīds]], [[Alkibiāds|Alkibiāds]] u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] pārstāsta. 399. gadā p.m.ē. viņu apsūdzēja bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā. Tiesa viņu atzina par vainīgu un Sokrātam piesprieda nāvi, veicot pašnāvību, ko viņš pats izpildīja, iedzerot velnarutka ekstraktu.
  
−
Sokrats sevi uzskatīja par patiesības meklētāju. Tiesa, viņš to darīja krasi atšķirīgā veidā. Viņš atteicās veidot pasaules uzbūves teorijas un rakstīt filozofiskus traktātus. Patiesībā viņš vispār atteicās rakstīt filozofiskus sacerējumus. Sokrats meklēja patiesību, sarunājoties ar cilvēkiem un mudinot viņus apzināties, cik svarīgi ir saprast to, par ko viņi runā. Uz Platonu nepašaubāmi atstāja iespaidu Sokrata nostāja, ka filozofijas lielie uzdevumi ir jāatliek malā, iekams mēs neesam guvuši skaidrību par lietām, ko pieņemam par pašsaprotamām – drosmi, taisnīgumu un citiem tikumiem, priekšstatu par to, ko nozīmē dzīvot labu dzīvi, un mūsu pašu pretenzijas uz sapratni. Sokrats uzskatīja, ka filozofiska dzīve ir nebeidzama citu un sevis paša uzskatu izjautāšana un pētīšana. Sokrata mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi, kas izpaužas formulā: "Iepazīsti pats sevi!", formula ”Izzini pats sevi”, kuras sokrātisko izpratni Ksenofonts raksturo šādi: “Kas pazīst sevi, tas zina, kas viņam noderīgs, un prot labi izšķirt, ko viņš spēj un ko ne. Nodarbodamies ar to, ko prot, viņš sev sagādā visu, kas vajadzīgs, un gūst panākumus.” Taču šāda pieeja neizsmēla principa “Izzini pat sevi” sokrātisko izpratni, un Platona dialogā “Harmīds” Sokrāts precizēja, ka “dzīvot pareizi un laimīgi nozīmē dzīvot nevis ar vispārīgām zināšanām.., bet tikai ar tām, kas attiecas uz labo un ļauno”. Katram cilvēkam ir svarīgi izprast ''aretē'' – pilsonisko tikumu. Tikai apzinoties to cilvēks var kļūt par krietnu savas [[polisa]]s pilsoni. Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrats pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas paraugus. Tikai sarunā, dialogā ar cilvēkiem ir iespējams nonākt pie zināšanām par sevi un cilvēkiem: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu, bet citi nezina pat to.” Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrats salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrata "ironijas" nosaukumu. Sokrata ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta. Cilvēki kļūdās, jo nezina, ko viņi zina un ko nezina. ''Daimons'' – sirdsapziņa un patiesības kritērijs, savukārt absolūto patiesību nav iespējams formulēt, to iespējams vienīgi demonstrēt kā rīcību, dzīves mākslu. Noformulēja un ieviesa t.s. ''Sokratiskās metodes'':
+
Sokrāts sevi uzskatīja par patiesības meklētāju. Tiesa, viņš to darīja krasi atšķirīgā veidā. Viņš atteicās veidot pasaules uzbūves teorijas un rakstīt filozofiskus traktātus. Patiesībā viņš vispār atteicās rakstīt filozofiskus sacerējumus. Sokrāts meklēja patiesību, sarunājoties ar cilvēkiem un mudinot viņus apzināties, cik svarīgi ir saprast to, par ko viņi runā. Uz Platonu nepašaubāmi atstāja iespaidu Sokrāta nostāja, ka filozofijas lielie uzdevumi ir jāatliek malā, iekams mēs neesam guvuši skaidrību par lietām, ko pieņemam par pašsaprotamām – drosmi, taisnīgumu un citiem tikumiem, priekšstatu par to, ko nozīmē dzīvot labu dzīvi, un mūsu pašu pretenzijas uz sapratni. Sokrāts uzskatīja, ka filozofiska dzīve ir nebeidzama citu un sevis paša uzskatu izjautāšana un pētīšana. Sokrāta mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi, kas izpaužas formulā: "Iepazīsti pats sevi!", formula ”Izzini pats sevi”, kuras sokrātisko izpratni Ksenofonts raksturo šādi: “Kas pazīst sevi, tas zina, kas viņam noderīgs, un prot labi izšķirt, ko viņš spēj un ko ne. Nodarbodamies ar to, ko prot, viņš sev sagādā visu, kas vajadzīgs, un gūst panākumus.” Taču šāda pieeja neizsmēla principa “Izzini pat sevi” sokrātisko izpratni, un Platona dialogā “Harmīds” Sokrāts precizēja, ka “dzīvot pareizi un laimīgi nozīmē dzīvot nevis ar vispārīgām zināšanām.., bet tikai ar tām, kas attiecas uz labo un ļauno”. Katram cilvēkam ir svarīgi izprast ''aretē'' – pilsonisko tikumu. Tikai apzinoties to cilvēks var kļūt par krietnu savas [[polisa]]s pilsoni. Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrāts pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas paraugus. Tikai sarunā, dialogā ar cilvēkiem ir iespējams nonākt pie zināšanām par sevi un cilvēkiem: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu, bet citi nezina pat to.” Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrāts salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrāta "ironijas" nosaukumu. Tā ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta. Cilvēki kļūdās, jo nezina, ko viņi zina un ko nezina. ''Daimons'' – sirdsapziņa un patiesības kritērijs, savukārt absolūto patiesību nav iespējams formulēt, to iespējams vienīgi demonstrēt kā rīcību, dzīves mākslu. Noformulēja un ieviesa t.s. ''Sokratiskās metodes'':
 
* ''majeitika'' (vecmātes māksla) – filosofs nevis māca patiesību, bet gan palīdz katram cilvēkam pašam no sevis to atklāt un saprast;
 
* ''majeitika'' (vecmātes māksla) – filosofs nevis māca patiesību, bet gan palīdz katram cilvēkam pašam no sevis to atklāt un saprast;
 
* ''ironija'' – sarunu partnera provokatīva aizvainošana ar mērķi padarīt viņu aktīvāku, ieinteresētāku;
 
* ''ironija'' – sarunu partnera provokatīva aizvainošana ar mērķi padarīt viņu aktīvāku, ieinteresētāku;
16. rindiņa: 16. rindiņa:
 
* [[Elidas-Eritrejas skola]] - Faidons
 
* [[Elidas-Eritrejas skola]] - Faidons
  
−
== Literatūra par šo tēmu ==
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Sokrats. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 389. lpp.
 
* Sokrats. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 389. lpp.
58. rindiņa: 58. rindiņa:
 
* Черняховская О.М. Политические взгляды Сократа у Ксенофонта // Историко-философский ежегодник 2007. — М., 2008. — С.5-30.
 
* Черняховская О.М. Политические взгляды Сократа у Ксенофонта // Историко-философский ежегодник 2007. — М., 2008. — С.5-30.
  
−
== Resursi internetā par šo tēmu ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.delfi.lv/news//comment/comment/article.php?id=26028931 Aldis Alliks. Nāve sabiedrības labuma vārdā]
 
* [http://www.delfi.lv/news//comment/comment/article.php?id=26028931 Aldis Alliks. Nāve sabiedrības labuma vārdā]

Pašreizējā versija, 2016. gada 29. maijs, plkst. 05.16

Sokrāts no Atēnām (Σωκράτης - Sōkrátēs, 469.-399.g.p.m.ē.) – filosofs.

Dzimis Atēnās, kur pavadījis mūžu. Laikabiedru skatījumā izteikti neglīts: maza auguma un drukns, īsām kājām un lielu vēderu, pliku galvu, platu degunu un velvētu pieri. Sokrāta tēvs Sofronisks bija akmeņkalis vai tēlnieks, māte Tenareta – bērnu saņēmēja (vecmāte). Sokrāts vienmēr ar lepnumu uzsvēra savu piederību pie šī slāņa un sevi dēvēja par “amatnieku”, kurš līdzīgi tēlniekam veidojot cilvēku un līdzīgi vecmātei palīdzot ieraudzīt gaismu gudrībai. Aktīvi piedalījās polisas sabiedriskajā dzīvē. pildīja pilsoņa pienākumu, piedaloties Peloponēsas karā. Tā skolnieku vidū bija Platons, Antistens, Aristips, Eiklīds, Alkibiāds u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un Aristoteļa pārstāsta. 399. gadā p.m.ē. viņu apsūdzēja bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā. Tiesa viņu atzina par vainīgu un Sokrātam piesprieda nāvi, veicot pašnāvību, ko viņš pats izpildīja, iedzerot velnarutka ekstraktu.

Sokrāts sevi uzskatīja par patiesības meklētāju. Tiesa, viņš to darīja krasi atšķirīgā veidā. Viņš atteicās veidot pasaules uzbūves teorijas un rakstīt filozofiskus traktātus. Patiesībā viņš vispār atteicās rakstīt filozofiskus sacerējumus. Sokrāts meklēja patiesību, sarunājoties ar cilvēkiem un mudinot viņus apzināties, cik svarīgi ir saprast to, par ko viņi runā. Uz Platonu nepašaubāmi atstāja iespaidu Sokrāta nostāja, ka filozofijas lielie uzdevumi ir jāatliek malā, iekams mēs neesam guvuši skaidrību par lietām, ko pieņemam par pašsaprotamām – drosmi, taisnīgumu un citiem tikumiem, priekšstatu par to, ko nozīmē dzīvot labu dzīvi, un mūsu pašu pretenzijas uz sapratni. Sokrāts uzskatīja, ka filozofiska dzīve ir nebeidzama citu un sevis paša uzskatu izjautāšana un pētīšana. Sokrāta mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi, kas izpaužas formulā: "Iepazīsti pats sevi!", formula ”Izzini pats sevi”, kuras sokrātisko izpratni Ksenofonts raksturo šādi: “Kas pazīst sevi, tas zina, kas viņam noderīgs, un prot labi izšķirt, ko viņš spēj un ko ne. Nodarbodamies ar to, ko prot, viņš sev sagādā visu, kas vajadzīgs, un gūst panākumus.” Taču šāda pieeja neizsmēla principa “Izzini pat sevi” sokrātisko izpratni, un Platona dialogā “Harmīds” Sokrāts precizēja, ka “dzīvot pareizi un laimīgi nozīmē dzīvot nevis ar vispārīgām zināšanām.., bet tikai ar tām, kas attiecas uz labo un ļauno”. Katram cilvēkam ir svarīgi izprast aretē – pilsonisko tikumu. Tikai apzinoties to cilvēks var kļūt par krietnu savas polisas pilsoni. Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrāts pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas paraugus. Tikai sarunā, dialogā ar cilvēkiem ir iespējams nonākt pie zināšanām par sevi un cilvēkiem: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu, bet citi nezina pat to.” Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrāts salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrāta "ironijas" nosaukumu. Tā ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta. Cilvēki kļūdās, jo nezina, ko viņi zina un ko nezina. Daimons – sirdsapziņa un patiesības kritērijs, savukārt absolūto patiesību nav iespējams formulēt, to iespējams vienīgi demonstrēt kā rīcību, dzīves mākslu. Noformulēja un ieviesa t.s. Sokratiskās metodes:

  • majeitika (vecmātes māksla) – filosofs nevis māca patiesību, bet gan palīdz katram cilvēkam pašam no sevis to atklāt un saprast;
  • ironija – sarunu partnera provokatīva aizvainošana ar mērķi padarīt viņu aktīvāku, ieinteresētāku;
  • indukcija – patiesības meklēšana apkopojot daudzus gadījumus, kuros izpaužas interesējošā parādība;
  • dialektika – iztirzāt atšķirīgas, sarežģītas kādas parādības izpausmes, prasme apvienot pretstatus;
  • racionālisms – prasība nonākt pie skaidra jēdziena prast formulēt, definēt noskaidroto patiesību.

T.s. sokratiskās skolas:

Literatūra par šo tēmu

  • Sokrats. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 389. lpp.
  • Netveramais Sokrats. / red. Ābrams Feldhūns - Liesma: Rīga, 1987.
  • George Rudebusch. Socrates. - Blackwell: Wiley, 2009, ISBN 978-1-4051-5086-6
  • Gregory Vlastos. Socrates. Ironist and Moral Philosopher. - Cambridge/New York, 1991
  • Robin Waterfield. Why Socrates Died: Dispelling the Myths. - New York, 2009
  • Vlastos Gregory. Socrates, Ironist and Moral Philosopher. - Cornell University Press: Ithaca, 1991. ISBN 0801497876
  • Taylor C.C.W. Socrates: A very short introduction. - Oxford University Press: Oxford, 2001
  • Altrichter R., Ehrensperger E. Sokrates. - UTB: Stuttgart, 2010, ISBN 978-3-8252-3358-7
  • Gernot Böhme. Der Typ Sokrates. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1992
  • Günter Figal. Sokrates. - Beck: München, 2006, ISBN 3-406-54747-8
  • Eva-Maria Kaufmann. Sokrates. - München, 2000, ISBN 3-423-31027-8
  • Christoph Kniest: Sokrates zur Einführung. - Junius: Hamburg, 2003, ISBN 3-88506-356-5
  • Ekkehard Martens. Sokrates. Eine Einführung. - Stuttgart, 1992 (2004)
  • Wolfgang H. Pleger. Sokrates. Der Beginn des philosophischen Dialogs. - Reinbek, 1998
  • Taylor C.C.W. Sokrates. - Herder: Freiburg, 1999
  • Кессиди Ф.Х. Сократ. - Мысль: Москва, 1988. - 220 с. ISBN 5-244-00026-8.
  • Кессиди Ф.Х. Сократ. - Алетейя: СПб., 2001. - 352 с.
  • Нерсесянц В.С. Сократ. - Москва, 1984. - 190 с.
  • Фанкин Ю. Осуждение Сократа. - Москва, 1986. - 205 с.
  • Эберт Теодор. Сократ как пифагореец и анамнезис в диалоге Платона «Федон». / Перевод с нем. А. А. Россиуса. - СПб., 2005. - 160 с.
  • Фомичев Н. Сократ. Во имя истины и добродетели. - Москва, 1984. - 190 с.
  • Антипенко З.Г. Проблема Сократа у Ницше // Зарубежное философское антиковедение: Критический анализ. — М., 1990. — С.156 — 163.
  • Васильева Т.В. Дельфийский оракул о мудрости Сократа, превосходящей мудрость Софокла и Еврипида // Культура и искусство античного мира. — М., 1980.
  • Васильев В.А. Сократ о благе и добродетели // Социально-гуманитарные знания. — М., 2004. — № 1. — С. 276—290.
  • Вдовина И.С. Сократовское учение о человеке в интерпретации французского персонализма // Зарубежное философское антиковедение: Критический анализ. — М., 1990. — С.163-179.
  • Водолазов Г.Г. Наш современник Сократ // Общественные науки и современность. — М., 2005. — № 5. — С.109-117; № 6. — С.128-134.
  • Габдуллин Б. Несколько слов о критике Абаем этических идей Сократа // Философские науки. — 1960. — № 2.
  • Дёмин Р.Н. Сократ о диалектике и учение о разделении по родам в древнем Китае //Универсум платоновской мысли: неоплатонизм и христианство. Апологии Сократа. Материалы IX Платоновской конференции 23-24 июня 2001 г. и историко-философского семинара 14 мая 2001 г., посвященного 2400-летней годовщине со дня казни Сократа. — СПб., 2001.
  • Косых М.П. Тот человек — Сократ // Универсум платоновской мысли: неоплатонизм и христианство. Апологии Сократа. Материалы IX Платоновской конференции 23-24 июня 2001 г. и историко-философского семинара 14 мая 2001 г., посвященного 2400-летней годовщине со дня казни Сократа. — СПб., 2001.
  • Лебедев С.П. Место учения о логическом определении в философии Сократа // Универсум платоновской мысли: неоплатонизм и христианство. Апологии Сократа. Материалы IX Платоновской конференции 23-24 июня 2001 г. и историко-философского семинара 14 мая 2001 г., посвященного 2400-летней годовщине со дня казни Сократа. — СПб., 2001.
  • Рожанский И.Д. Загадка Сократа // Прометей. — 1972. — Т.9.
  • Оселедчик М.Б. Диалоги Сократа глазами логика // Логико-философские исследования. — М., 1991. — Вып.2. — С.146 — 156.
  • Топоров. В.Н. Сократ платоновской «Апологии Сократа» как человек «осевого времени»] // Славянское и балканское языкознание. Человек в пространстве Балкан. — М.: Индрик, 2003. — C. 7-18.
  • Флоренский П.А. Личность Сократа и лицо Сократа // Вопросы философии.- М., 2003.-№ 8.-С.123-131.
  • Фохт Б.А. Педагогические идеи Сократа // Дидакт. — М. 1998. — № 1 (22). — С. 60-64.
  • Черняховская О.М. Политические взгляды Сократа у Ксенофонта // Историко-философский ежегодник 2007. — М., 2008. — С.5-30.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Sokrats_no_Atēnām&oldid=62246"