Atšķirības starp "Celibāts" versijām

Pašreizējā versija, 2016. gada 8. jūlijs, plkst. 09.28

Celibāts (lat. caelibatus, no caelebs - neprecējies) - vairākās reliģijās (kristietībā, jogā, budismā u.c.) klerikāļu dzīve bezlaulībā un atturēšanās no seksuāliem sakariem (kas legāli pieļaujami tikai laulībā), lai nekas sadzīvē (t.sk. laicīgā pieķeršanās ģimenei un miesiskajām baudām) nenovērstu no garīdznieka vienīgā dzīves uzdevuma: kalpošanas Dievam. Kristietībā dažās konfesijās tas ir obligāts priekšnoteikums konkrētām hierarhijas pakāpēm, bet citās tikai rekomendējama izvēle.

• Romas Katoļu Baznīcā visi ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un vēlas atteikties no visa laicīgā "debesu valstības dēļ" (Mat. 19:12). Celibātu ieviesa XI gs. Baznīcas reformu rezultātā, bet tā nepieciešamību teorētiski pamatoja svētais Pēteris Damians (1007.-1072.) un pāvests Gregors VII (1073.-1085.), kas deva racionālu izskaidrojumu Baznīcas pretestībai priesteru laulībām: garīdznieks, kuram ir sieva un bērni, neizbēgami tiek iesaistīts pasaulīgajās lietās un nevar pienācīgi rūpēties par savu ģimeni, lai neciestu tā garīgie pienākumi, vai arī velta sevi kalpošanai un rezltātā cieš ģimene, t.i. šādā gadījumā cieš vai nu garīdznieka ģimene, vai draudze, vai abas. Ja kāds nespēj atteikties no laicīgās dzīves, tad šī persona gluži vienkārši nepretendē uz ordināciju, jo celibāts ir saistīts ar kalpošanu, nevis ticību. "Ir tādi, kas paši sevi lēmuši bezlaulībai debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot" (Mat. 19:12). "Kas ir neprecējies, rūpējas par Kunga lietām, kā izpatikt Kungam, bet precējies rūpējas par pasaules lietām, kā izpatikt sievai, un ir dalīts" (Pāv. 1. vēst. korint. 7:32-33). Izvēloties šo ceļu kalpot tikai Dievam, priesteris, būdams viens, ar visu savu dzīvi apliecina, ka, pateicoties Ordinācijas sakramentam, viņā darbojas Kristus: "Tas ir viens un tas pats priesteris, Jēzus Kristus, kura lomu pilda ordinētais kalpotājs. Un ja tas tā ir, saņemtā Priesterības sakramenta dēļ, viņš tiek pielīdzināts Augstajam priesterim un viņam ir vara rīkoties Kristus spēkā un personā".^[1] Attiecīgi, priestera celibāts ir brīva izvēle, kas būtu jādara ticībā un psiholoģiski nobriedušam cilvēkam, kurš apzinās, no kā atsakās kam par labu, jo kalpot reizē diviem mērķiem vienlaikus tā, lai neciestu neviens no tiem, nav iespējams.

Atsauces un piezīmes

Literatūra par šo tēmu

• Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992, 331. lpp.
• Jerumanis A.M. Priesterība - Jēzus sirds mīlestība. // Nāc. Nr.3(56), 05.2010., 2.-3. lpp.
• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 177. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Jaceks Prusaks. Celibāts nav patoloģija. Kā lietot libido, kalpojot Dievam un cilvēkiem.