Atšķirības starp "Čehoslovāku korpuss" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Čehoslovāku korpuss''' jeb '''čehu leģions''' (an. ''Czech and Slovak Legion'', vc. ''Tschechoslowakische Korps, Tschechoslowakische Legion'', kr. ''Чехословацкий легион'') - no čehiem un slovākiem saformēta Krievijas impērijas armijas vienība (aptuveni 50 000 cilvēku), ģenerāļa Šokorova (''В.Н.Шокоров'') vadībā. | + | '''Čehoslovāku korpuss''' jeb '''čehu leģions''' (an. ''Czech and Slovak Legion'', vc. ''Tschechoslowakische Korps, Tschechoslowakische Legion'', kr. ''Чехословацкий легион'') - no čehiem un slovākiem saformēta Krievijas impērijas armijas vienība (aptuveni 50 000 cilvēku), ģenerāļa Šokorova (''В.Н.Шокоров'') vadībā. |
| − | + | 1914. gada augustā Krievijā no tās čehu pavalstniekiem tika saformēta t.s. čehu družīna (kr. ''Чешская дружина''). 1915. gadā tika atļauts tajā uzņemt brīvprātīgos no gūstā kritušajiem Austroungārijas čehiem un slovākiem, tādējādi izveidojot Čehoslovāku korpusu (''Чехословацкий корпус''). | |
| − | Maijā čehi | + | Pēc [[Oktobra revolūcija|Oktobra apvērsuma]], 1918. gada janvārī Čehoslovāku korpuss pārgāja Sabiedroto pakļautībā, juridiski to ieskaitot Francijas armijā. Martā padomju valdība deva piekrišanu korpusa evakuācijai pa dzelzceļu caur Pieurāliem un Sibīriju uz Eiropu. Pēc [[Brestas miers|Brestas miera]] noslēgšanas, kas sagrāva korpusa karavīru cerības uz savas dzimtenes neatkarību, viņu attieksme pret padomju varu krasi pasliktinājās. Ešelonu tālākvirzīšanās tika apturēta 1918. gada aprīlī pēc Japānas karaspēka izsēšanās Vladivostokā un atamana [[Semjonovs Grigorijs|Semjonova]] sacelšanās, uzsāktas sarunas par iespēju korpusu izvest nevis caur Vladivostoku, bet Arhangeļsku. Sarunas ieilga. Tas izraisīja čehoslovaku neapmierinātību, baumas par to izdošanu Vācijai, un konfliktus ar vietējām [[padomju vara]]s iestādēm. Šajā laikā korpuss bija sadalīts četrās daļās: viena ešelonu grupa jau atradās Tālajos Austrumos, otra - pie Irkutskas, trešā - pie Čeļabinskas, bet ceturtā - Penzā. Kopējais karavīru skaits bija ap 65 000. |
| + | |||
| + | Maijā čehi atsacījās atbruņoties un atzīt lielinieku varu, uzsākot organizētu virzīšanos uz bijušās impērijas robežu pusi (lielākā daļa vienību devās cauri Sibīrijai uz Vladivostoku), lai dotos uz neatkarību proklamējušo dzimteni. Kā liecina [[Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome|Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes]] Centrālā biroja materiāli, čehoslovāku korpusam bija aktīva sadarbība un ietekme Sibīrijas latviešu organizācijās, tā sastāvā uz Vladivostoku devās latviešu [[Troickas bataljons]]. | ||
Skat. arī: [[Ņižņeudinskas kauja]] | Skat. arī: [[Ņižņeudinskas kauja]] | ||
Versija, kas saglabāta 2017. gada 4. aprīlis, plkst. 07.05
Čehoslovāku korpuss jeb čehu leģions (an. Czech and Slovak Legion, vc. Tschechoslowakische Korps, Tschechoslowakische Legion, kr. Чехословацкий легион) - no čehiem un slovākiem saformēta Krievijas impērijas armijas vienība (aptuveni 50 000 cilvēku), ģenerāļa Šokorova (В.Н.Шокоров) vadībā.
1914. gada augustā Krievijā no tās čehu pavalstniekiem tika saformēta t.s. čehu družīna (kr. Чешская дружина). 1915. gadā tika atļauts tajā uzņemt brīvprātīgos no gūstā kritušajiem Austroungārijas čehiem un slovākiem, tādējādi izveidojot Čehoslovāku korpusu (Чехословацкий корпус).
Pēc Oktobra apvērsuma, 1918. gada janvārī Čehoslovāku korpuss pārgāja Sabiedroto pakļautībā, juridiski to ieskaitot Francijas armijā. Martā padomju valdība deva piekrišanu korpusa evakuācijai pa dzelzceļu caur Pieurāliem un Sibīriju uz Eiropu. Pēc Brestas miera noslēgšanas, kas sagrāva korpusa karavīru cerības uz savas dzimtenes neatkarību, viņu attieksme pret padomju varu krasi pasliktinājās. Ešelonu tālākvirzīšanās tika apturēta 1918. gada aprīlī pēc Japānas karaspēka izsēšanās Vladivostokā un atamana Semjonova sacelšanās, uzsāktas sarunas par iespēju korpusu izvest nevis caur Vladivostoku, bet Arhangeļsku. Sarunas ieilga. Tas izraisīja čehoslovaku neapmierinātību, baumas par to izdošanu Vācijai, un konfliktus ar vietējām padomju varas iestādēm. Šajā laikā korpuss bija sadalīts četrās daļās: viena ešelonu grupa jau atradās Tālajos Austrumos, otra - pie Irkutskas, trešā - pie Čeļabinskas, bet ceturtā - Penzā. Kopējais karavīru skaits bija ap 65 000.
Maijā čehi atsacījās atbruņoties un atzīt lielinieku varu, uzsākot organizētu virzīšanos uz bijušās impērijas robežu pusi (lielākā daļa vienību devās cauri Sibīrijai uz Vladivostoku), lai dotos uz neatkarību proklamējušo dzimteni. Kā liecina Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Centrālā biroja materiāli, čehoslovāku korpusam bija aktīva sadarbība un ietekme Sibīrijas latviešu organizācijās, tā sastāvā uz Vladivostoku devās latviešu Troickas bataljons.
Skat. arī: Ņižņeudinskas kauja
Literatūra par šo tēmu
- Joan McGuire Mohr. The Czech and Slovak Legion in Siberia, 1917-1922. - McFarland & Co, 2012 - 275 p. ISBN 0786465719
- Лазаревский Вл. Россия и Чехословацкое возрождение: очерк чешско-русских отношений в 1914-1918 г.г. – Градъ Китежъ: Париж, 1927
