Atšķirības starp "Valsts" versijām

Pašreizējā versija, 2017. gada 15. jūnijs, plkst. 07.28

Valsts (an. state, vc. Staat, fr. État, kr. государство) - sabiedrības organizēšanas forma, kurai raksturīgas konkrēta teritorija un tajā dzīvojošs iedzīvotāju (pavalstnieku) kopums, kas pakļauts suverēnai valsts varai un centralizētam tās pārvaldes aparātam, kodificētai likumdošanai, ideoloģijai un tiek uztverts kā vienots veidojums. Kā sociāls fenomens parādās senajos laikos, transformējoties atsevišķām vadonības sabiedrībām un sabiedrībai pakļaujoties centralizētai un institucionalizētai varai (teokrātija, monarhija, demokrātija utt.), un pieņemts aptuveni iedalīt sekojošā secībā: agrā valsts > protovalsts > primārā valsts > sekundārā valsts.

Literatūrā pieņemts izšķirt 7 pamatkritērijus, kas ļauj sākt runāt par valsts pastāvēšanu:

1. Pietiekoši daudz iedzīvotāju, lai izveidotos sociālā stratifikācija.
2. Pavalstniecību nosaka piedzimšana valsts teritorijā.
3. Centralizēta pārvalde, kas spēj realizēt savu varu.
4. Suverēna teritorija ar robežām.
5. Ir vismaz 4 sociālās organizēšanās līmeņi.
6. Pastāv kolektīva ideoloģija.
7. Kodificēti likumi.

Valsts iekārta var būt unitāra, federatīva vai konfederatīva pēc formas, savukārt pēc pārvaldes iedalās 3 pamattipos: monarhija, republika, oligarhija, kā arī jauktu tipu pārvaldes formās.

Valstīm, lai cik dažādas un savstarpēji atšķirīgas tās būtu, kopīgs ir tas, ka vara kļuva pastāvīga un tika realizēta ar ierēdniecības un represīvā aparāta starpniecību (laika gaitā, valsts varai nostiprinoties, ierēdniecība veidoja aizvien sarežģītāku hierarhijas struktūru, kurā zemākie ierēdņi un kalpotāji bija pakļauti augstāiem, tie vēl augstākiem, līdz visaugstākie ierēdņi par sev uzticēto nozari atskaitījās vairs tikai valdniekam, un kopā ar monarha padomi pārvaldīja valsti). Teritorija un pavalstnieki bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu, resp., tās teritoriālās un personiskās ietekmes sfēru. Valsts īpašumu saprata kā valdnieka (Dieva svaidīta augstākās varas nesēja) valdījumu, nevis privātpersonas īpašumu, un visi ienākumi no tā nonāca valdnieka kasē, nodrošinot valsts pārvaldes vajadzības. Tādēļ vēl jaunajos laikos Francijas karalis Luijs XIV varēja teikt: L’etat c’est moi. Sākotnējs bija valdnieks, un no viņa tika atvasinātas tiesības un likumi, lai gan, valdniekam nepildot (vai slikti pildot) savas funkcijas, tā vara varēja zaudēt leģitimitāti padoto acīs, un valdnieks varēja zaudēt gan varu, gan dzīvību. Valdnieka vienpersoniskajai varai nostiprinoties (mazinoties tautas sapulces un kārtu pārstāvniecības ietekmei uz valsts varu), tā personīgais un kroņa īpašums vairs netika nošķirti, tas savu valsti vai daļu no tās varēja pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā šādu valdnieku valdījumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja Austroungārijas impēriju). Par tiesību subjektu tika atzīts tikai valdnieks, nevis valsts. Modernās valsts izpratnes sākums meklējams renesanses un apgaismības laikmetu absolūtās monarhijas realitātē un vēlāk, līdz ar t.s. nacionālo valstu veidošanos (t.i. valstu, kurās vara jau bija tik centralizēta, ka sākās visu pavalstnieku, neatkarīgi no to etniskās piederības, unifikācija nācijā) pirms 200 gadiem, kad sāka iezīmēties valdnieka un valsts (“kroņa”) tiesiskās izpratnes nosķiršanās tendence. Sākotnēji šīs nošķiršana bija vērsta uz valdnieka personīgā īpašuma un “kroņa” jeb valsts īpašuma nodalīšanu - galvenokārt pārvaldes atvieglošanas nolūkos, kā arī, lai “nesaprātīgs” karalis nevarētu “izsaimniekot” visu valdošajai dinastijai (saviem pēctečiem) piederošo īpašumu. XVIII-XIX gs. sākās valsts tiesiskās uzbūves izmaiņas virzienā uz konstitucionālismu, t.i., par valdnieka pakļaušanu tiesību virsvadībai (valsts konstitūcijai kā augstākā ranga tiesību normai). Konstitucionālā valstī (konstitucionālā monarhijā) monarhs vairs nestāv pāri tiesībām, tātad nav vairs legibus absolutus, bet ir pakļauts pāri viņam stāvošām tiesībām, resp., konstitūcijai. Relatīvi nesen, jaunākajos laikos, monarhu pārstāja uzskatīt par valsts varas augstāko nesēju un valsts iemiesojumu, bet gan par tikai par valsts institūciju, kam ir (tikai) konstitūcijā noteiktas kompetences.

Viena no populārākajām valsts rašanās priekšnoteikumu teorijām (skat. valsts izcelšanās teorijas) ir T.Hobsa izvirzītā doma, ka valstis izveidojušās, lai aizsargātos no svešzemnieku uzbrukumiem un pāridarījumiem, taču pieaugot valsts varai, pieaug indivīda apdraudējums no valsts varas. Līdz ar to valsts stabilitāti nosaka ne tikai centralizētā vara, bet arī pavalstnieku/pilsoņu izpratne, ka valsts ir mazākais no diviem ļaunumiem (draudi un ierobežojumi no valsts puses ir mazāki par tiem, kas būtu, ja valsts nebūtu). Savukārt, ja valsts draudi un spaidi pārsniedz ārējo briesmu iespējamos draudus un spaidus, valsts vara zaudē leģitimitāti pavalstnieku acīs un tie vairs nepiedalās valsts azsardzībā pret ārēju apdraudējumu.

Skat. arī: demokrātija, ohlokrātija, gerontokrātija, monarhija, despotija, tirānija, diktatūra, autoritārisms, kārtu valsts, korporatīvā valsts, impērija, karaliste

Literatūra par šo tēmu

• Valdniecība un valdnieks. // Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., 47.-56. lpp. ISBN 9984-617-13-0
• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 30.-31. lpp.
• Engelss Frīdrihs. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās: sakarā ar L.H.Morgana pētījumiem. - Liesma: Rīga, 1970.
• Antoloģija politikā un tiesībās. Rīga: RAKA, 2003.
• Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. - AGB: Rīga, 1998.
• Ikstens J. Politoloģija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2002.
• Kjellins R. Valsts kā dzīves forma. - Rīga, 1929.
• Platons. Valsts. - Zvaigzne: Rīga, 1985.
• Mihelss R. Partejiskuma socioloģija. - AGB: Rīga, 2004.
• Broks, J. Tiesības filozofija. - BA Turība: Rīga, 2004., 179.–181. lpp.
• Petražickis L. Tiesību un valsts teorija / sakarā ar mācību par morāli. Pamatvilcienos saīsināti atstāstījis, līdz ar komentāriem Kārlis Ducmanis, autora bij. māceklis. – Augusta Golta apgāds: Rīga, 1931
• Buzans Barijs. Cilvēki, valstis un bailes. - Sorosa fonds Latvija, izdevniecība AGB: Rīga, 2000., - 376 lpp. ISBN 9984-663-24-8

• Locke J. Second Treatise of Government. - Hackett Publishing Company: Indianapolis, Cambridge, 1980
• Rousseau J.J. The Social Contract. - Wodsworth: Hertfordshire, 1998

• Martin Kriele. Einführung in die Staatslehre, 6. Aufl. - Kohlhammer, 2003, ISBN 3-17-018163-7
• Stefan Breuer. Der Staat. Entstehung, Typen und Organisationsstadien. - Rowohlt: Reinbek, 1998, ISBN 3-499-55593-X

• История политических и правовых учений. / Под общей редакцией В.С. Нерсесянца. - Москва, 1996
• Омельченко О.А. Всеобщая история государства и права. – Москва: 1999
• История государства и права зарубежных стран. / Под редакцией Крашенинниковой Н.А. и Жидкова О.А. – Норма–Инфа: Москва, 1999
• Теория государства и права. Курс лекций. / Под ред. М.Н. Марченко. – Зерцало: Москва, 1998
• Нерсесянц В. История политических и правовых учений. - Москва, 1983

Resursi internetā par šo tēmu

• Levits E. Valsts un valsts pārvaldes juridiskā struktūra un pamatjēdzieni. // Jaunā Pārvalde. 2002 Nr.1 (Nr.31), 2.-8. lpp.
• Zvejnieks A. Sociālās attīstības modeļi: lekciju konspekts (.doc)

• Теория государства и права - библиография в интернете.
• Дмитрий Беляев. Формирование государственности в Мезоамерике