Atšķirības starp "Neu-Mocken" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Neumocken''' (latv. '''Jaunmokas''') - [[muiža]] Tukuma apriņķī. | '''Neumocken''' (latv. '''Jaunmokas''') - [[muiža]] Tukuma apriņķī. | ||
| − | Avotos Jaunmoku muiža minēta jau 1544. gadā. Īpašnieki mainījušies, arī muižas centrs ticis vairākkārt pārbūvēts. Mūsdienu kungu ēka (neogotikas un jūgendstila mikslis) tapusi pēc tam, kad muižu iegādājās Džeimss Armitsteds (1826.–1879.) - Rīgas Lielās ģildes vecākais, no 1856. līdz 1868. gadam Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, - (Jaunmoku muižas kungu nams - vienkārša divstāvu mūra ēka ar lieveni, - bija nodedzis zibens spēriena izraisītā ugunsgrēkā), iekārtojot tur sev vasaras rezidenci. XX gs. sākumā, kad muiža piederēja [[Brinkeni|fon den Brinkenu dzimtai]], tajā bija ierīkota savam laikam ļoti moderna piensaimniecība, dzirnavas, ķieģeļu ceplis, plaša dārzniecība. Pēdējais muižas īpašnieks - Vilhelms Freimanis, - kurš to | + | Avotos Jaunmoku muiža minēta jau 1544. gadā. Īpašnieki mainījušies, arī muižas centrs ticis vairākkārt pārbūvēts. Mūsdienu kungu ēka (neogotikas un jūgendstila mikslis) tapusi pēc tam, kad muižu iegādājās Džeimss Armitsteds (1826.–1879.) - Rīgas Lielās ģildes vecākais, no 1856. līdz 1868. gadam Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, - (Jaunmoku muižas kungu nams - vienkārša divstāvu mūra ēka ar lieveni, - bija nodedzis zibens spēriena izraisītā ugunsgrēkā), iekārtojot tur sev vasaras rezidenci. XX gs. sākumā, kad muiža piederēja [[Brinkeni|fon den Brinkenu dzimtai]], tajā bija ierīkota savam laikam ļoti moderna piensaimniecība, dzirnavas, ķieģeļu ceplis, plaša dārzniecība. No 1904. gada muiža piederēja [[Brinkeni|fon der Brinkenu]] dzimtai, bet no 1910. gada īpašnieki bija [[Ungerni-Šternbergi]]. Pēdējais muižas īpašnieks - Vilhelms Freimanis, - kurš to nopirka 1918. gadā, īpašumu zaudēja, kad 1919. gada 16. janvārī [[LSPR]] varas iestādes izdeva lēmumu par muižu nacionalizāciju. 1920. gadā lielsaimniecību nacionalizācija [[Agrārreforma Latvijā|tika veikta otru reizi]], Jaunmoku muižas zemi sadalot jaunsaimniecībās, bet muižas centru ar neatsavināmo zemes minimumu atstājot īpašniekiem. Nespējot ēkas uzturēt, tās tika iznomātas Bērnu atpūtas namam "Cīrulīši". Pēc 2. pasaules kara, kad Latviju bija anektējusi [[PSRS]], ēkā atradās [[Mašīnu un traktoru stacija]]s (MTS) administrācija, veikals, klubs un strādnieku dzīvokļi. Pēc MTS likvidēšanas Jaunmoku muižu izmantoja meliorācijas pārvalde. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2017. gada 8. augusts, plkst. 11.09
Neumocken (latv. Jaunmokas) - muiža Tukuma apriņķī.
Avotos Jaunmoku muiža minēta jau 1544. gadā. Īpašnieki mainījušies, arī muižas centrs ticis vairākkārt pārbūvēts. Mūsdienu kungu ēka (neogotikas un jūgendstila mikslis) tapusi pēc tam, kad muižu iegādājās Džeimss Armitsteds (1826.–1879.) - Rīgas Lielās ģildes vecākais, no 1856. līdz 1868. gadam Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, - (Jaunmoku muižas kungu nams - vienkārša divstāvu mūra ēka ar lieveni, - bija nodedzis zibens spēriena izraisītā ugunsgrēkā), iekārtojot tur sev vasaras rezidenci. XX gs. sākumā, kad muiža piederēja fon den Brinkenu dzimtai, tajā bija ierīkota savam laikam ļoti moderna piensaimniecība, dzirnavas, ķieģeļu ceplis, plaša dārzniecība. No 1904. gada muiža piederēja fon der Brinkenu dzimtai, bet no 1910. gada īpašnieki bija Ungerni-Šternbergi. Pēdējais muižas īpašnieks - Vilhelms Freimanis, - kurš to nopirka 1918. gadā, īpašumu zaudēja, kad 1919. gada 16. janvārī LSPR varas iestādes izdeva lēmumu par muižu nacionalizāciju. 1920. gadā lielsaimniecību nacionalizācija tika veikta otru reizi, Jaunmoku muižas zemi sadalot jaunsaimniecībās, bet muižas centru ar neatsavināmo zemes minimumu atstājot īpašniekiem. Nespējot ēkas uzturēt, tās tika iznomātas Bērnu atpūtas namam "Cīrulīši". Pēc 2. pasaules kara, kad Latviju bija anektējusi PSRS, ēkā atradās Mašīnu un traktoru stacijas (MTS) administrācija, veikals, klubs un strādnieku dzīvokļi. Pēc MTS likvidēšanas Jaunmoku muižu izmantoja meliorācijas pārvalde.
Literatūra par šo tēmu
- Ozola Agrita. Muižu stāsti : izstādes katalogs. - Tukuma muzejs: Tukums, 2009., 102.-109. lpp. ISBN 978-0034-8036-1-1
