Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no LSPR)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
LSPR Coat of Arms.png
LSPR flag.png
pastāv 4.12.1918.-13.01.1920.
pārvalde
  • Apvienotās Latvijas strādnieku, bezzemnieku
    un strēlnieku padomju kongress
galvaspilsēta Rīga, pēc tam Rēzekne
iedzīvotāji ~ ...
maks. platība ~ ... km2
LSPR map 1918-1919.jpg

Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR) - valstisks veidojums mūsdienu Latvijas teritorijā no 1918. gada decembra līdz 1920. gada janvārim. Izveidojās, latviešu sarkano strēlnieku 1918.-1919. gados no Vācijas impērijas okupācijas karaspēka atbrīvotajā latviešu apdzīvotajā teritorijā, izņemot Liepāju, Aizputi un šo pilsētu apkaimi).

1918. gada 28. novembrī Ļeņins informēja J.Vācieti, ka KSFPR valdība nolēmusi dibināt Latvijas padomju valdību. 4. decembrī LSD CK sekretārs J. Šilfs-Jaunzemis saņēma no Maskavas rīkojumu sasaukt CK apspriedi, kurā jāpieņem lēmumu sastādīt pagaidu valdību.[1]

13. janvārī tika izveidota Komisāru padome, t.i. Latvijas padomju valdība. 15. janvārī tika pieņemta Latvijas SPR Satversme, par mērķi tika pasludināta sociālisma izveidošana.

Šī valstiskā veidojuma suverenitāte ir visai diskutabla: ja attiecībā pret ārvalstīm Padomju Latvijas valdība centās sevi sludināt kā pilnīgi suverēnu, pieprasot starptautisko atzīšanu (Padomju Latvijas valdībai nemaz nebija savas ārpolitikas un nebija pat attiecīgas struktūras ārpolitikas īstenošanai), savukārt attiecībā pret Padomju Krieviju P.Stučka vairākkārt konsekventi norādīja, ka Padomju Latvija nevēlas iegūt neatkarīgas patstāvīgas valsts statusu, bet vēlas būt cieši saistīta ar Padomju Krieviju kopējā Federatīvā Republikā. Arī LSPR valdošā Latvijas komunistiskā partija (LKP) bija nevis patstāvīga partija, bet gan Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas apgabala organizācija, kurai savā politiskajā darbībā nācās pilnībā pakļauties Krievijas komunistiskās partijas vadošo institūciju lēmumiem, tādējādi veidojot Padomju Latvijas politisko atkarību no Padomju Krievijas. Padomju Latvijas neatkarības formalitāti vēl vairāk paspilgtināja vienotā padomju pilsonība visā Padomju Krievijā un padomju republikās, vienotā valūtas un finanšu sistēma, kā arī vienotā muitas sistēma.

Atbilstoši lielinieku idejiskajām nostādnēm, valsts iekārta tika organizēta kā apspiesto šķiru jeb "proletariāta diktatūra", kuru realizē padomes. Atcēla visus agrāko valdību likumus, paziņojot, ka Latvijā "mehāniski ir spēkā" visi Padomju Krievijā izdotie dekrēti. Tika ieviesta kara komunisma politika: nacionalizēta zeme, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, bankas (18. februāra dekrēts par banku nacionalizāciju, kas pasludināja banku un pārējo kredītiestāžu operācijas par valsts monopolu, visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļus, tika konfiscēti) u.c. tautsaimniecības nozares. Nacionalizēto zemi neatdeva zemniekiem īpašumā, bet iznomāja uz vienu gadu un dibināja padomju saimniecības. 31. janvārī pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras". No kapitāla, kas pārsniedza 20 000 rubļus, iekasēja 5% nodokli, no summām, kas pārsniedza 300 000 rubļus — 90%, bet no summām, lielākām par 500 000 rubļiem, — pat 100%. Izvērsa plašas represijas pret padomju varas esošajiem un potenciālajiem pretiniekiem. 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi. Tribunālā darbojās trīs cilvēki — priekšsēdētājs un divi locekļi, par savu darbu viņi saņēma arī atalgojumu: priekšsēdētājs 1500 rubļus, bet abi pārējie — katrs 750 rubļus mēnesī. Pie šīs represīvās struktūras bija piekomandēti arī 10-30 sarkanarmieši. Vēl pie tribunāla darbojās arī 1-2 rezerves locekļi, 4-8 izmeklētāji, tulks, sekretārs, lietveži u. c. Tribunāls formāli bija pakļauts Revolucionārajai kara padomei.

1919. gada 24. februārī tika publiskoti Revolucionārās cīņas padomes noteikumi par koncentrācijas nometnēm:

  1. Starp citām ieslodzīšanas vietām Latvijā ierīkojami koncentrācijas lēģeri.
  2. Viņos tiek ievietoti kontrrevolucionāri, civilgūstekņi un citi revolucionārai kustībai kaitīgi elementi priekš izolēšanas.
  3. Minētās personas var tikt ievietotas koncentrācijas lēģeros uz nenoteiktu vai noteiktu laiku.
  4. Koncentrācijas lēģeri iekārto un pārvalda Latvijas Iekšlietu Komisariāts, kurš arī izstrādā tuvākus noteikumus par iekšējo kārtību.”

Teroram lielā mērā bija etnisks, pretvācu raksturs, atsaucoties uz nacionālistisko mītu uz ”700 verdzības gadiem” un to, ka proletariātam pienācis atriebes brīdis. Un viņi atriebās gan par 1905. gadu, kas bija sāpīgs gads daudzu padomju līderu biogrāfijās, gan arī par 1917. un 1918. gada vācu represijām. Lielākā daļa padomju ņemto ķīlnieku bija vācbaltieši. Rīgas cietumos lielākoties bija vācbaltieši. Nogalinātie arī lielākoties bija vācbaltieši. Rīgā tika izdota pavēle par ”neuzticamo” iedzīvotāju pārvietošanu no Rīgas centra uz Kundziņsalu un Zaķusalu - bija jāatstāj dzīvokļi divu dienu laikā, neņemot līdzi nekādas personiskās mantas, pat ne pārtiku. Tos sadzina uz viegli apsargājamām Daugavas salām, un nolēma lēnai bojāejai bez pārtikas, bez medicīniskās aprūpes. Koncentrācijas nometnes ierīkoja arī Sarkandaugavā, Valmierā, Alūksnē, Vecgulbenē, no kurām lielākā atradās Stukmaņos, bijušajā stikla fabrikā. 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo iedzīvotāju daļu nostādīja ārpus likuma.

Laikā no 3. janvāra līdz 22. maijam nogalināti aptuveni 7000 Latvijas iedzīvotāji (lielākā daļa represiju upuru bija Krievijas valdības politikas atbalstītāji 1905. gadā, kurus tribunāli tiesāja par „pretrevolucionāru darbību 1905. un 1906. gadā”). Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). 27. februārī pieņēma dekrētu par buržuāzijas nodarbināšanu spaidu sabiedriskos darbos.

Dažu mēnešu laikā notika pilnīga privātīpašuma likvidācija. Rūpniecības atjaunošanai veltīja lielas pūles, kaut gan saimnieciskā haosa apstākļos nekas neizdevās. Vissvarīgākais jautājums bija agrārā reforma, un 1919. gada 1. martā nacionalizēja visus zemes īpašumus, atņēma zemi pat saimniekiem, kas to par lielām summām laika gaitā bija izpirkuši no muižniekiem. Tas radīja milzu neapmierinātību lauku iedzīvotājos, sākās partizānu kustība.

Maija beigās Latvijas zemessardze Rīgas atbrīvošanas operācijā sagrāva LSPR armiju, un tā bēgot pameta Vidzemi, atkāpjoties uz Vitebskas guberņu, t.i. Latgali (tikai Igaunijas armijas sadursme ar Latvijas zemessardzi pie Cēsīm - Cēsu kaujas, - deva lielinieku spēkiem atelpu un iespēju nostiprināties). LSPR valdība 1919. gada maijā pārcēlās uz Veļikije Luki, bet jūlijā pārcēla savu darbību uz Rēzekni. 01.06.1919. Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja Maskavā izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas apvienošanu cīņai pret vispasaules kontrrevolūciju" - LSPR faktiski beidza pastvēt kā autonoma struktūra. Padomju Latvijas armiju pārformēja un pārdēvēja par Sarkanās armijas 15. armiju. Latvijas Republikas Pagaidu valdības armijas uzbrukuma rezultātā LSPR nosacītā valdība atkāpās uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos paziņoja par savu pašatlaišanu un LSPR pastāvēšanas beigšanos.

Skat. arī: LSPR armija

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 368. lpp.

  • komunāru bēres Rīgā

  • 1. maijs Rīgā

  • 1. maijs Rīgā

  • 1. maijs Rīgā

  • 1. maijs Rīgā

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 42.-43. lpp.
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 255.-256. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Zinātne: Rīga, 1988.
  • Šiliņš J. Padomju Latvijas iestāžu evakuācija uz Latgali 1919. gada maija beigās // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. - 2008. – Nr. 4. – 126.–140. lp.
  • Daniševskis J. Cīņa par Padomju Latviju. – Spartaks, 1929.
  • Stučka P. Par padomju varu Latvijā. 1918.-1920. Rakstu izlase. – Rīga, 1958.
  • Štrauss V. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija. - Maskava, 1931., 343 lpp.
  • Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija un ārzemju militārā intervencija Latvijā. (rakstu krājums) / R.Rozenberga red. - LPSR ZA izdevniecība: Rīga, 1957., 324 lpp.
  • Treijs Rihards. Deviņpadsmitais gads Latvijā. – Rīga, 1988.
  • Treijs Rihards. Latvija 1919. gadā. – Rīga, 1979.
  • Jānis Krastin̦š. Vētrā dzimušās: Baltijas sociālistiskās padomju republikas 1918. un 1919. gadā. - Zinātne: Rīga, 1981. - 142 lpp.
  • Jānis Šiliņš. Rīgas cietumi un lielinieku terors, 1919. gada janvāris–maijs. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2009. Nr.3., 119.–137. lpp.
  • Blūzma V. Pateiktais un noklusētais: lieliniecisma vilnis Latvijā (1917. – 1919.) vēstures pētījumos // Latvijas Vēsture. – 1994. Nr.1. 45.–50. lpp.; Nr.2. 43.–47. lpp.; Nr.3. 49.–52. lpp.; Nr.4. 54.–57. lpp.; 1995. Nr.1. 60.–64. lpp.; Nr. 4. 63.–65. lpp.; 1996. Nr.3. 63.–71. lpp.
  • Puriņš Ā. Cēsu revolucionārais tribunāls 1919. gadā // Latvijas Vēsture. – 1999. Nr.2. 40.-52. lpp.
  • Puriņš Ā. Sarkanais terors Latvijā 1917. – 1919. gadā // Latvijas Vēsture. – 1998. Nr.3. 25.-32. lpp.; Nr.4. – 15.–21. lpp.
  • Puriņš Ā. Vecgulbenes (Malienas) revolucionārais tribunāls // Latvijas Vēsture. – 1999. Nr.1. 55.–61. lpp.
  • Stranga A. Padomju vara Latvijā 1919. gadā: komunistiskā terora nacionālais aspekts // Latvijas Vēsture. 2007. Nr.2. 104.–107. lpp.
  • Norden A. Zwischen Berlin und Moskau. – Berlin, 1954
  • Ottersberg K. Der Kampf des lettischen Volkes um die Sowjetmacht der UdSSR und der volksdemokratischen Länder Europas. Bd. 3. – Berlin, 1959
  • Cоветская Латвия в 1919 году. / сост. Я.П. Крастынь. - Латгосиздат: Рига, 1957 - 134 с.
  • Борьба за советскую власть в Прибалтике. - Москва, 1967
  • Социалистическая Советская Республика Латвии 1919 г. и иностранная интервенция. т. 1 - Рига, 1959; т. 2 - Рига, 1960
  • Стучка П. Пять месяцев Социалистической Советской Латвии. ч. 1. Сборник статей и заметок. – Москва, 1919
  • Стучка П. Пять месяцев Социалистической Советской Латвии. ч. 2. Сборник документов и важнейших декретов. – Псков, 1921
  • Жарский А. П. Влияние германских оккупационных войск на развитие ситуации в Прибалтике в 1917-1919 гг. // Экономические интересы государств на Севере Европы и в Балтийском регионе, их влияние на военно-политические отношения Российской Федерации с сопредельными государствами. История и современность. СПб., 2008
  • Янель К. От Пскова до Виндавы и обратно (1918-1919 гг.). Исторические заметки о гражданской войне в Прибалтике). // Война и революция. 1928, № 2.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latvijas_Sociālistiskā_Padomju_Republika&oldid=72509"