Latviešu sarkanie strēlnieki

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
9. pulka strēlnieki 1918. gada novembrī

Sarkanie latviešu strēlnieki (angl. latvian red riflemen, vāc. Lettische Rote Gewehrschützen, kr. красные латышские стрелки) - bijušo Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku vienības, kas 1918. gada februārī atkāpās uz Iekškrieviju, kur martā-aprīlī tika iekļautas jaunizveidotajā Sarkanajā armijā.

1918. gada ziemā bijušās Krievijas impērijas armijas daļas tika demobilizētas un to vietā tika izveidota Sarkanā armija. 13. aprīlī tika izveidota Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku padomju divīzija[1], kas sastāvēja no 3 brigādēm (katrā 3 pulki ar to vecajiem nosaukumiem), jo jauna izveidotajiem jātnieku pulka, divīzijas artilērijas, aviogrupas, sakaru bataljona, inženieru bataljona un loģistikas vienībām - kopā aptuveni 6-7000 vīru, - par komandieri ieceļot J.Vācieti.

KSFPR valdība 1918. gada 2. maijā izludināja masveida iesaukšanu Sarkanajā armijā, kopā mobilizējot 24 000 latviešu[2] un atjaunojot veco pulku nosaukumus jaunā sastāvā, kā arī izveidojot pilnīgi jaunas vienības no tiem Iekškrievijā mobilizētajiem, kuri iepriekš nebija dienējuši latviešu strēlniekos. No bēgļu gaitās aizbraukušajiem latviešu strādniekiem sarkangvardu vienības tika izveidotas Maskavā, Petrogradā, Harkovā, Odesā, Rostovā, Samarā, Ufā, Arhangeļskā, Vologdā, Staraja Rusā u.c., kuras vēlāk iekļāva sarkano latviešu strēlnieku pulkos, vai izveidojot jaunus formējumus. Saratovā no latviešiem izveidoja īpašo uzdevumu 10. Saratovas latviešu strādnieku pulku (kuru vēlāk iekļāva 3. brigādes sastāvā), atsevišķās pilsētās - Penza, Vitebska u.c. - izveidoja latviešu kavalērijas vienības (Vitebskā - jātnieku pulks). Veļikije Lukos saformēja Liepājas latviešu strēlnieku pulku. Kopā Sarkanās armijas t.s. latviešu daļās dienēja aptuveni 24 000 karavīru.

Pēc 1920. gada 11. augusta Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas, 29. novembrī Nikolajevā latviešu divīzija tika izformēta un liela daļa personālsastāva atgriezās nu jau neatkarīgajā Latvijas Republikā (Latvijā atgriezās 11 395 bijušie sarkanarmieši; pārējie palika dienēt Sarkanajā armijā vai demobilizējās un uzsāka civilu dzīvi PSRS.

  1. ↑ Liela daļa bijušo strēlnieku izklīda Krievijas plašumos, meklēt savus tuviniekus, kas devušies bēgļu gaitās (vēlāk daļa no tiem iesaistījās t.s. latviešu baltajos strēlniekos). Citi, riskējot ar dzīvību, pāri frontes līnijai centās atgriezties okupētajā Latvijā.
  2. ↑ 6 000 anketas, kuras 1921. gadā Rēzeknes karantīnā pēc atbraukšanas no Krievijas rakstīja bijušie sarkanie strēlnieki, liecina, ka pārsvarā tika iesaukti ar varu, taču aptuveni 5% Sarkanajā armijā iestājās brīvprātīgi. Mobilizēti tika ļoti plašā teritorijā - daži pat tālajā Vidusāzijā, Taškentā un Donas kazaku apgabalā.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 119. lpp.
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 173.-174. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Bērziņš V. Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija. - LVI apgāds: Rīga, 1995.
  • Draudiņš T. Latviešu strēlnieku cīņu ceļš. 1917.-1920. - Rīga, 1961.
  • Šteins V. Latviešu sarkano strēlnieku cīņu un piemiņas vietas Latvijā. - Avots: Rīga, 1987. - 67 lpp.
  • Šteins V. Mēs vērām vārtus : Latviešu sarkano strēlnieku slavas ceļus atceroties. - Avots: Rīga, 1987. - 117 lpp.
  • Kaimiņš J. Latviešu strēlnieki cīņā par Oktobra revolūcijas uzvaru. 1917.-1918. - Rīga, 1957.
  • Ķīsis R. Oktobra revolūcija un latviešu strēlnieki. - Rīga, 1948.
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 172.-173. lpp.
  • Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.
  • Līdaks J. Dažas ziņas par latviešu strēlnieku pulkiem un to cīņām par padomju varu 1917.-1919. gadā. // Padomju Latvijas Skola. 1953. Nr.2.
  • Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varu 1917.-1920. gadā. Atmiņas un dokumenti. - Rīga, 1960.
  • Vārpa I. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem : latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. - Nordik: Rīga, 2006. - 726 lpp.
  • Ģērmanis U. Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution. - Almqvist & Wiksell: Stockholm, 1974 - 336 p.
  • История латышских стрелков (1915-1920). - Рига, 1972
  • Кайминь Я., Латышские стрелки в борьбе за победу Октябрьской революции. 1917-1918. - Рига, 1961
  • Спреслис А.И., Латышские стрелки на страже завоеваний Октября, 1917-1918. - Рига, 1967
  • Латышские стрелки и красногвардейцы в первый год Советской власти. – Москва, 1975
  • Цыпкин Г.А. Красная гвардия в борьбе за власть Советов. – Москва, 1967
  • Нефедов Н.А. Красные латышские стрелки. // Вече. 1982. №№ 4, 5, 6.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Latviešu_sarkanie_strēlnieki&oldid=72674"