Atšķirības starp "Stomersee" versijām
m |
m |
||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Stomersee''' – Stāmerienas [[muiža]] Madonas apriņķī, Gulbenes novadā. | + | '''Stomersee''' – Stāmerienas [[muiža]] Madonas apriņķī, Gulbenes novadā, viens no spožākajiem franču neorenesanses paraugiem Latvijas teritorijā. |
| − | Jauna muiža, izveidota XIX gadsimta sākumā un gandrīz visu savas pastāvēšanas laiku atradusies vienas dzimtas – [[Volfi|fon Volfu]] īpašumā. Muižas izveidotājs ir [[brīvkungs]] Johans | + | Jauna muiža, izveidota XIX gadsimta sākumā un gandrīz visu savas pastāvēšanas laiku atradusies vienas dzimtas – [[Volfi|fon Volfu]] īpašumā. Muižas izveidotājs ir [[brīvkungs]] Johans Gotlībs II fon Volfs (''von Wolff''; 1756–1817). 1797. gada 29. janvārī slepenpadomnieka Oto Hermaņa fon Fītinghofa atraitne Anna Ulrika fon Fītinghofa (''von Vietinghoff geb. von Münnich''), par 96 000 [[Alberta dālderis|Albertdālderu]] ieķīlāja sev piederošās Vecgulbenes, Litenes, Blomes un Valmes muižas apriņķa muižniecības maršalam brīvkungam fon Volfam – šo īpašumu robežās, atdalot nepieciešamo zemes platību, tika izveidota jauna patstāvīga nekustamā īpašuma vienība – Stāmerienas muiža (''ein neues Gut Namens Stomersee''). Muižu veidoja 660 pūrvietu krūmāju zemes, 237 41/50 pūrvietas pļavu un 40 1/3 kvadrātverstis meža; pie Stāmerienas tajā laikā piederēja Pogas pusmuiža, Lāču krogs un 21 zemnieku saimniecība (202 zemnieki). |
| − | No 1810. līdz 1815. gadam uzceltas: koka ērbeģis, klēts ar brandvīna pagrabu, rija, stallis, laidars, spirta brūzis u.c. Iespējams, ka šajā laikā vai pat nedaudz agrāk celta arī kaļķu dedzinātava, smēde un vecais brūzis, viens no abiem ledus pagrabiem, kas 1833. gada ēku inventārā raksturoti kā vecas un sliktā tehniskā stāvoklī. 1822., 1826., 1830. un 1831. gadā uzceltas vairākas jaunas saimniecības ēkas, to skaitā arī miltu un eļļas dzirnavas, zāģētava, stallis pie laidara, iesala rija, izveidota Konstances pusmuiža. 1845. gadā sastādītajā muižas ēku sarakstā uzskaitītas 20 celtnes, kuru lielākā daļa celtas no mūra, bet ir arī koka ēkas uz labiem mūra pamatiem. | + | No 1810. līdz 1815. gadam uzceltas: koka ērbeģis, klēts ar brandvīna pagrabu, rija, stallis, laidars, spirta brūzis u.c. Iespējams, ka šajā laikā vai pat nedaudz agrāk celta arī kaļķu dedzinātava, smēde un vecais brūzis, viens no abiem ledus pagrabiem, kas 1833. gada ēku inventārā raksturoti kā vecas un sliktā tehniskā stāvoklī. 1822., 1826., 1830. un 1831. gadā uzceltas vairākas jaunas saimniecības ēkas, to skaitā arī miltu un eļļas dzirnavas, zāģētava, stallis pie laidara, iesala rija, izveidota Konstances pusmuiža. 1845. gadā sastādītajā muižas ēku sarakstā uzskaitītas 20 celtnes, kuru lielākā daļa celtas no mūra, bet ir arī koka ēkas uz labiem mūra pamatiem. Minēts arī 1835. gadā būvētais muižas kungu nams, kas arī raksturots kā laukakmeņu mūra ēka (''Herberge'') ar vienu flīģeli un diviem atdalītiem pagrabiem, dakstiņu jumta segumu. XIX gadsimta 50. gados brīvkungs Eduards fon Volfs paplašinšja muižai piederošo platību, piepērkot zemnieku zemes no Vec- un Jaunkalnamuižas, uzcēla jaunas saimniecības ēkas, ierīkoja ķieģeļu cepli, ādu apstrādes fabriku, uzcēla [[Pareizticība|pareizticīgo]] draudzes baznīcu (Ņevas Aleksandra pareizticīgo draudzes baznīca), priestera dzīvojamo māju un skolu. Dievnama, priestera mājas un skolas celtniecībā izmantoti 1846. gada 14. februārī apstiprinātie paraugprojekti baznīcu un skolu koka ēku celtniecībai [[Vidzemes guberņa|Vidzemes guberņā]]. 1871. gada inventarizācijā muižas kungu nams tas raksturots kā labā stāvoklī esoša kungu māja (''Herrenhaus'') ar šīfera jumtu, savukārt 1887. gada inventārijā masīvā celtne ar šīfera jumtu nodēvēta par pili (''Schloss''). 1897. gadā muižā atradās linu apstrâādes fabrika, smēde ar atslēdznieka darbnīcu, kurā tika laboti arī lauksaimniecības darbarīki, galdniecība, zāìģtava ar turbīnas dzinēju, siernīca, pienotava ar sviesta raþošanai nepieciešamajām iekārtām, dārzniecība ar divām oranžērijām, veikals, četri krogi, divas krāsotāju darbnīcas, ūdensdzirnavas ar |
| + | veltuvi, kārstuvi un austuvi, ķieģeļi fabrika, trīs skolas (viena pareizticīgo, divas luterāņu). | ||
| + | |||
| + | [[1905. gada revolūcija|1905. gadā]] naktī no 1. uz 2. decembri latviešu kreisie dumpinieki nodedzināja pili un lielu daļu pārējo muižas ēku (kopējie zaudējumi sasniedza 80 650 [[Rublis|rubļu]]), kas nesedza visus zaudējumus, nemaz nerunājot par sadegušajām mākslas un kultūras vērtībām. Stāmerienas pils atjaunošana tika pabeigta 1908. gadā. Šo darbu laikā daļēji mainīts pils iekštelpu plānojums, ieviesti jauni arhitektoniski un stilistiski elementi fasādēs, parādījās neoklasicisma un arī jūgendstila elementi. Saglabājot agrāko būvapjomu, pils kvadrātiskais tornis ieguva citu noslēgumu, celtnes austrumu fasādē piebūvēja apaļo torni ar jumta smaili, pārveidoja celtnes daļu starp torņòiem, izbūvējot dzeguļotu sienu, kurā novietoja cilnī veidoto fon Volfu [[Ģerbonis|ģerboni]]. Galvenās fasādes dienvidu pusē parādījās romantiskā pergola, zuda līdz 1905. gadam esošais no akmens kvadriem mūrētais [[altans]], kas piederēja celtnes sākotnçjam neogotiskajam veidolam, tika pārveidota velvētā galerija pirmajā stāvā. | ||
| + | |||
| + | 1920. gada [[Agrārreforma Latvijā|agrārās reformas]] rezultātā Stāmerienas muižas zemes īpašniekiem tika atņemtas, atstājot tiem tikai centra kompleksu ar pili. Saskaņā ar 1932. gada | ||
| + | 8. septembrī noslēgto dāvinājuma līgumu par Stāmerienas pils pēdējo īpašnieku kļuva Aleksandras fon Volfas vīrs barons Andrejs Pilars fon Pilhau (''Pilar von Pilchau''; 1890–?). 1930. gadu beigās īpašnieki bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiesti pamest dzimteni]], 2. pasaules kara laikā ēka tika izmantota armijas vajadzībām, no 1945. gada ēkā atradās lauksaimniecības tehnikums un skola, vēlāk – [[padomju saimniecība]]s “Stāmeriena” kantoris un ciema padomes izpildkomiteja. | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2018. gada 12. janvāris, plkst. 08.45
Stomersee – Stāmerienas muiža Madonas apriņķī, Gulbenes novadā, viens no spožākajiem franču neorenesanses paraugiem Latvijas teritorijā.
Jauna muiža, izveidota XIX gadsimta sākumā un gandrīz visu savas pastāvēšanas laiku atradusies vienas dzimtas – fon Volfu īpašumā. Muižas izveidotājs ir brīvkungs Johans Gotlībs II fon Volfs (von Wolff; 1756–1817). 1797. gada 29. janvārī slepenpadomnieka Oto Hermaņa fon Fītinghofa atraitne Anna Ulrika fon Fītinghofa (von Vietinghoff geb. von Münnich), par 96 000 Albertdālderu ieķīlāja sev piederošās Vecgulbenes, Litenes, Blomes un Valmes muižas apriņķa muižniecības maršalam brīvkungam fon Volfam – šo īpašumu robežās, atdalot nepieciešamo zemes platību, tika izveidota jauna patstāvīga nekustamā īpašuma vienība – Stāmerienas muiža (ein neues Gut Namens Stomersee). Muižu veidoja 660 pūrvietu krūmāju zemes, 237 41/50 pūrvietas pļavu un 40 1/3 kvadrātverstis meža; pie Stāmerienas tajā laikā piederēja Pogas pusmuiža, Lāču krogs un 21 zemnieku saimniecība (202 zemnieki).
No 1810. līdz 1815. gadam uzceltas: koka ērbeģis, klēts ar brandvīna pagrabu, rija, stallis, laidars, spirta brūzis u.c. Iespējams, ka šajā laikā vai pat nedaudz agrāk celta arī kaļķu dedzinātava, smēde un vecais brūzis, viens no abiem ledus pagrabiem, kas 1833. gada ēku inventārā raksturoti kā vecas un sliktā tehniskā stāvoklī. 1822., 1826., 1830. un 1831. gadā uzceltas vairākas jaunas saimniecības ēkas, to skaitā arī miltu un eļļas dzirnavas, zāģētava, stallis pie laidara, iesala rija, izveidota Konstances pusmuiža. 1845. gadā sastādītajā muižas ēku sarakstā uzskaitītas 20 celtnes, kuru lielākā daļa celtas no mūra, bet ir arī koka ēkas uz labiem mūra pamatiem. Minēts arī 1835. gadā būvētais muižas kungu nams, kas arī raksturots kā laukakmeņu mūra ēka (Herberge) ar vienu flīģeli un diviem atdalītiem pagrabiem, dakstiņu jumta segumu. XIX gadsimta 50. gados brīvkungs Eduards fon Volfs paplašinšja muižai piederošo platību, piepērkot zemnieku zemes no Vec- un Jaunkalnamuižas, uzcēla jaunas saimniecības ēkas, ierīkoja ķieģeļu cepli, ādu apstrādes fabriku, uzcēla pareizticīgo draudzes baznīcu (Ņevas Aleksandra pareizticīgo draudzes baznīca), priestera dzīvojamo māju un skolu. Dievnama, priestera mājas un skolas celtniecībā izmantoti 1846. gada 14. februārī apstiprinātie paraugprojekti baznīcu un skolu koka ēku celtniecībai Vidzemes guberņā. 1871. gada inventarizācijā muižas kungu nams tas raksturots kā labā stāvoklī esoša kungu māja (Herrenhaus) ar šīfera jumtu, savukārt 1887. gada inventārijā masīvā celtne ar šīfera jumtu nodēvēta par pili (Schloss). 1897. gadā muižā atradās linu apstrâādes fabrika, smēde ar atslēdznieka darbnīcu, kurā tika laboti arī lauksaimniecības darbarīki, galdniecība, zāìģtava ar turbīnas dzinēju, siernīca, pienotava ar sviesta raþošanai nepieciešamajām iekārtām, dārzniecība ar divām oranžērijām, veikals, četri krogi, divas krāsotāju darbnīcas, ūdensdzirnavas ar veltuvi, kārstuvi un austuvi, ķieģeļi fabrika, trīs skolas (viena pareizticīgo, divas luterāņu).
1905. gadā naktī no 1. uz 2. decembri latviešu kreisie dumpinieki nodedzināja pili un lielu daļu pārējo muižas ēku (kopējie zaudējumi sasniedza 80 650 rubļu), kas nesedza visus zaudējumus, nemaz nerunājot par sadegušajām mākslas un kultūras vērtībām. Stāmerienas pils atjaunošana tika pabeigta 1908. gadā. Šo darbu laikā daļēji mainīts pils iekštelpu plānojums, ieviesti jauni arhitektoniski un stilistiski elementi fasādēs, parādījās neoklasicisma un arī jūgendstila elementi. Saglabājot agrāko būvapjomu, pils kvadrātiskais tornis ieguva citu noslēgumu, celtnes austrumu fasādē piebūvēja apaļo torni ar jumta smaili, pārveidoja celtnes daļu starp torņòiem, izbūvējot dzeguļotu sienu, kurā novietoja cilnī veidoto fon Volfu ģerboni. Galvenās fasādes dienvidu pusē parādījās romantiskā pergola, zuda līdz 1905. gadam esošais no akmens kvadriem mūrētais altans, kas piederēja celtnes sākotnçjam neogotiskajam veidolam, tika pārveidota velvētā galerija pirmajā stāvā.
1920. gada agrārās reformas rezultātā Stāmerienas muižas zemes īpašniekiem tika atņemtas, atstājot tiem tikai centra kompleksu ar pili. Saskaņā ar 1932. gada 8. septembrī noslēgto dāvinājuma līgumu par Stāmerienas pils pēdējo īpašnieku kļuva Aleksandras fon Volfas vīrs barons Andrejs Pilars fon Pilhau (Pilar von Pilchau; 1890–?). 1930. gadu beigās īpašnieki bija spiesti pamest dzimteni, 2. pasaules kara laikā ēka tika izmantota armijas vajadzībām, no 1945. gada ēkā atradās lauksaimniecības tehnikums un skola, vēlāk – padomju saimniecības “Stāmeriena” kantoris un ciema padomes izpildkomiteja.
