Atšķirības starp "Niedra Andrievs" versijām
m |
m |
||
| (13 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls:Niedra_Andrievs.jpg|right|thumb|200px| | + | [[Attēls:Niedra_Andrievs.jpg|right|thumb|200px|]] |
| − | '''Andrievs Niedra''' (1871.-1942) - luterāņu mācītājs, sabiedriskais darbinieks | + | '''Andrievs Niedra''' (1871.-1942) - literāts, spožs literatūrkritiķis, luterāņu mācītājs, labēji konservatīvs sabiedriskais darbinieks un politiķis, pats sevi pozicionēja kā "jauntautībnieku" (skat. [[tautībnieki]]). |
| − | Dzimis 1871. gada 8. februārī (23.janvārī pēc vecā stila) Tirzā pie Gulbenes zemnieku ģimenē. Mācījies: Tirzas, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolā, | + | Dzimis 1871. gada 8. februārī (23.janvārī pēc vecā stila) Tirzā pie Gulbenes zemnieku ģimenē. Mācījies: Tirzas, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolā, kā eksterns absolvējis Mītavas (mūsd. Jelgava) ģimnāziju. 1893.-1895. gados studiju vasaras brīvlaikos strādāja par mājskolotāju Kurzemē, Puzeniekos (Puzē) pie barona Oskara Grothusa (''Grotthuß''). 1900. gadā absolvējis Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti. |
| − | + | Nokalpojis kandidāta gadu Koknesē, Niedra ar R. Blaumaņa atbalstu dodas uz Davosu Šveicē uzlabot veselību (tuberkuloze). Pēc tam strādāja par ticības mācības skolotāju Rīgā, kur paralēli vadīja žurnālu "Austrums" (1903.-1906.) un "Pēterburgas Avīzes" literāro daļu. 1903. gadā nopērk "Austrumu", ko turpmāk iespiež savās lauku mājās Cēsu tuvumā ierīkotā spiestuvē (1904.-1906.). Raksta dzeju, noveles, viens no sava laika izcilākajiem literatūrkritiķiem. | |
| + | |||
| + | Par Niedras politiskās darbības aizsākumu ir uzskatāms 1904.-1905. gads. Brošūrās un skrejlapās asi nostājas pret 1905. gada revolūciju, pragmatiski paredzot, ka tā izsauks tikai represijas un pasliktinās tautas stāvokli. Viena no pirmajām nozīmīgajām viņa politiskās darbības epizodēm ir viņa uzstāšanās ''I Latvijas skolotāju kongresā'' 10. novembrī Rīgā, kur Niedra aicina skolotājus pievērst lielāku uzmanību jaunatnes audzināšanai uz nacionāliem pamatiem un mazāk aizrauties ar revolucionāriem lozungiem, tādējādi kļūstot par sociāldemokrātu ienaidnieku. Noliedzoši vērsās pret politisko nacionālismu (pirmais, kurš latviešu etnisko atmodu nosauc par "nacionālismu") kā pret bezperspektīvu impērijas situācijā, aicināja pievērsties kultūrnacionālismam, izkopt tautas kultūru un savdabību. Aicināja neveidot savu nacionālo patību pretstatoties [[vācbaltieši]]em - tie tāpat jau esot nolemti iznīkšanai un asimilācijai, bet gan izkopt savu, oriģinālo, no vācbaltiešiem mācoties saimniecisko un intelektuālo. Pat latviešu tautas pamatu uzskatīja mazgruntniekus, ļoti kritiski raudzījās uz pilsētvidi un urbanizāciju kā tādu, uzskatot, ka pilsētas vidē degradējas ģimeniskās un tautiskās vērtības. Kopš 1906. gada divus gadus nostrādājis par mācītāju Matīšos, 1908. gadā Niedra pārcēlās uz dzīvi Kalsnavā un kalpoja Vietalvas draudzē. Ieviesa Latvijā kapusvētku tradīciju. | ||
| + | |||
| + | 1917. gadā, dažus mēnešus pēc Krievijas imperatora atteikšanās no troņa Valkā tiek dibināta ''Latviešu Zemnieku savienība''. Tās nodaļa izveidojas arī Kalsnavā. Jūlijā A. Niedra aktīvi piedalās savienības kongresā, kur viņu ievēl prezidijā. Pārstāvēja sīkzemniekus un mazgruntniekus, kas viņaprāt bija visas zemniecības un latviešu tautas pamats. Kā [[Latviešu Zemnieku savienība|Zemnieku savienības]] biedrs nostājas pret [[Ulmanis Kārlis|Kārli Ulmani]], kurš pārstāvēja lielgruntniekus un bija par sadarbību ar sociāldemokrātiem un Niedrasprāt netaisnīgu (sociālistisku) [[Agrārreforma Latvijā|agrārreformu]]. 1918. gada 10. aprīlī okupācijas apstākļos sanāca Vidzemes ''Zemes sapulce'' - 17 pagastu vecāko izvēlēto delegātu Niedru vācieši nelaida tālāk par Cēsīm - kā raksta Sp. Paegle, “okupācijas varai bija nācis zināms, ka viņš nebalsos par piesliešanos Vācijai". Tā paša gada nogalē Vidzemes mācītāju sinode pieņem lēmumu par apsveikuma telegrammas nosūtīšanu Vācijas ķeizaram. Sinode lēmumu pieņem, bet Niedra un vēl 16 latviešu un igauņu mācītāji (starp viņiem V. Maldonis, E. Bergs, K. Beldavs un citi) uzstājas pret. 1918. gada 18. novembrī [[Tautas padome]] proklamēja Latvijas valsti. Niedras attieksme pret ''Tautas padomi'' bija kritiska. Vēlāk viņš rakstīja, ka neredz to pamatu, uz kāda padome ir sev piesavinājusies varas nesēja tiesības, bet pilnīgi nepieņemama esot Tautas padomes politiskās platformas nostādne par ''[[Satversmes sapulce]]s'' vēlēšanām uz vispārēju vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata. Neraugoties uz atšķirīgu vīziju, kādai jābūt jaunajai valstij, bija izteikts Latvijas patriots – viņa trīs dēli Kārlis (20), Andrejs (17) un Alnis (15), ar brīvprātīgi pieteicās Latvijas zemessardzē, kur tika ieskaitīti [[Atsevišķā studentu rota|studentu rotā]]. | ||
| + | |||
| + | 1919. gadā Niedra apbraukāja Vidzemi pārtikas iegādei un organizēja pretošanās pulciņus lielinieku aizmugurē. 24. aprīlī Niedra ieradās landesvēra komandiera Flečera štābā Tukumā, un tikai šeit uzzināja par t.s. [[16. aprīļa pučs|16. aprīļa Liepājas puču]], kura rezultātā gāzts pašieceltais Ulmaņa kabinets, bet pats Niedra iecelts par [[Niedras valdība|jaunās valdības]] veidotāju. No [[dzelzdivīzija]]s komandiera Bišofa Jelgavā uzzinājis par 26. aprīlī izziņoto valdības sastāvu, 27. aprīlī Niedra ieradās Liepājā, tomēr atteicās tūlīt pieņemt valdības vadītāja posteni. Viņš vēlreiz kļuva par starpnieku sarunās starp Pagaidu valdības Liepājā [[Borkovska kabinets|Borkovska ministru kabinetu]] un [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|gāzto K. Ulmaņa Ministru kabinetu]], kas atradās Baltijas jūrā uz kuģa "Saratov". Pēc Niedras pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja no aresta Ulmaņa kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats bija viņa piedāvāta jaunas kompromisa valdības izveidošana – piedāvāja Ulmanim 7-8 vietas no 12 ministru portfeļiem, taču bez rezultāta. 12. maijā A. Niedra paziņoja par savu demisiju un emigrēja uz poļu okupēto Viļņu, kur bija draudzes mācītājs. | ||
| + | |||
| + | 1924. gadā atgriezās Latvijā, kur tika apsūdzēts valsts nodevībā. A. Niedras kā apsūdzētā lieta 1924. gadā tika skatīta divās tiesas prāvās – atsevišķi par 1919. gada 16. aprīļa puču Liepājā un atsevišķi par līdzdalību Bermonta plānos. Otrā prāva, kas notika 1924. gada decembrī un nepiesaistīja tik lielu ievērību, noslēdzās ar attaisnojošu spriedumu. Tāpēc, runājot par A.Niedras tiesas prāvu, ar to parasti un arī šeit tiek domāta pirmā tiesas prāva, kas notika 1924. gada 18.-23. septembrī. Piedaloties ap 90 lieciniekiem – tostarp K. Ulmanim, J. Balodim u.c. – šī prāva piesaistīja vispārēju uzmanību un izsauca krasi atšķirīgus sabiedrības spriedumus. Juridiski prāva bija interesanta ar izteikto politisko angažētību un tiesisko nepamatotību, kas mulsināja pat Niedram izteikti naidīgus jurisprudences speciālistus. Tika vajāta arī niedras ģimene: tā dēli, kas no pirmās dienas bija karojuši par valsts neatkarību t.s. Kalpaka bataljona rindās, aizmuguriski tika svītroti no atseviķās Studentu rotas personālsastāva sarakstiem. Prāvas sakarā 1924. gadā tika sarīkota sabiedriska tiesa pār A. Niedru un izdota vesela rinda publikāciju un atmiņu par 1919. gada notikumiem. Pats A. Niedra oficiālās varas un sabiedrības savas darbības vērtējumiem centās pieiet ar ironisku sarkasmu, 1923. gadā publicējot atmiņas ar nosaukumu “Tautas nodevēja atmiņas”, un atbildēja uz V. Eglīša sarakstīto grāmatu par A. Niedru, kurā viņš saskatīja sev veltītu kapa runu, ar biogrāfisku atskatu “Dzīvais mironis”. A. Niedram piesprieda 3 gadu cietumsodu, ko vēlāk aizstāja ar izraidījumu no valsts. Niedra pārcēlās uz Austrumprūsiju, kur kalpoja par mācītāju. 1942. gadā atgriezās Rīgā, kur 25. septembrī mira. | ||
Pirmo dzejoļu krājumu "Pirmās ziedoņa vēsmas" (1887) publicēja 16 gadu vecumā. Daudzi viņa dzejoļi kā dziesmu vārdi vēlāk kļuva par tautas dziesmām (piem., "Dažu skaistu ziedu" u.c.). Daudz spēlēta arī Niedras bēdu luga "Zeme" (1903), kamēr vēlīnā drāma "Kangars" ir satīra par Latviju un K. Ulmani (Koknesi), kur autors pats sevi tēlo gudrā nodevēja Kangara personā. Andrieva Niedras galvenais uzdevums ir proza: romāni "Līduma dūmos" (1900), "Kad mēness dilst" (1902), "Sikspārnis un stāsti Bez paša pagātnes" (1898), "Skaidra sirds" (1998), "Nespēcīga dvēsele" (1899), "Pēteris Salna" (1911), "Stāsts par karātavām" (1915), "Vilis Vālodze" u.c.; bez tam moderna pasaka "Zemnieka dēls" (1902). Vēsturiski interesanti ir viņa apoloģētiskie memuāri "Tautas nodevēja atmiņas" un "Kā tās lietas tika darītas" (1943). | Pirmo dzejoļu krājumu "Pirmās ziedoņa vēsmas" (1887) publicēja 16 gadu vecumā. Daudzi viņa dzejoļi kā dziesmu vārdi vēlāk kļuva par tautas dziesmām (piem., "Dažu skaistu ziedu" u.c.). Daudz spēlēta arī Niedras bēdu luga "Zeme" (1903), kamēr vēlīnā drāma "Kangars" ir satīra par Latviju un K. Ulmani (Koknesi), kur autors pats sevi tēlo gudrā nodevēja Kangara personā. Andrieva Niedras galvenais uzdevums ir proza: romāni "Līduma dūmos" (1900), "Kad mēness dilst" (1902), "Sikspārnis un stāsti Bez paša pagātnes" (1898), "Skaidra sirds" (1998), "Nespēcīga dvēsele" (1899), "Pēteris Salna" (1911), "Stāsts par karātavām" (1915), "Vilis Vālodze" u.c.; bez tam moderna pasaka "Zemnieka dēls" (1902). Vēsturiski interesanti ir viņa apoloģētiskie memuāri "Tautas nodevēja atmiņas" un "Kā tās lietas tika darītas" (1943). | ||
| − | |||
| − | |||
* Niedra A. Mana bērnība. - Latvis, Rīga, 1926. | * Niedra A. Mana bērnība. - Latvis, Rīga, 1926. | ||
| 15. rindiņa: | 21. rindiņa: | ||
* Niedra A. Līduma dūmos. - Rīga, 1899. | * Niedra A. Līduma dūmos. - Rīga, 1899. | ||
| − | == Literatūra == | + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== |
* Gudriķe B. Andrievs Niedra - rakstnieks un mācītājs. - Rīga: Zinātne, 2007. ISBN 9984808157 | * Gudriķe B. Andrievs Niedra - rakstnieks un mācītājs. - Rīga: Zinātne, 2007. ISBN 9984808157 | ||
| 25. rindiņa: | 31. rindiņa: | ||
* Prof. Dr.phil. P.Zālīte. Vācu varas pastari Latvijā: Kritisks-Vēsturisks Latvijas neatkarības cīņu, Golca kara gājiena, Bermonta avantūras, niedrisma un vācu Latvijas kolonizācijas tieksmju apskats. – Rīga, 1925. | * Prof. Dr.phil. P.Zālīte. Vācu varas pastari Latvijā: Kritisks-Vēsturisks Latvijas neatkarības cīņu, Golca kara gājiena, Bermonta avantūras, niedrisma un vācu Latvijas kolonizācijas tieksmju apskats. – Rīga, 1925. | ||
* fon der Golz R. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. Leipzig, 1920. | * fon der Golz R. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. Leipzig, 1920. | ||
| + | * Tomaševskis J. Andrieva Niedras sabiedriski – politisko uzskatu ăenēze no 19. gadsimta beigām līdz 1919. gadam. Bakalaura darbs. – Rīga, 2007. | ||
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
* [http://www.historia.lv/alfabets/N/ni/niedra/encik/niedra_le.htm Latvju enciklopēdijas raksts] | * [http://www.historia.lv/alfabets/N/ni/niedra/encik/niedra_le.htm Latvju enciklopēdijas raksts] | ||
Pašreizējā versija, 2020. gada 29. aprīlis, plkst. 15.59
Andrievs Niedra (1871.-1942) - literāts, spožs literatūrkritiķis, luterāņu mācītājs, labēji konservatīvs sabiedriskais darbinieks un politiķis, pats sevi pozicionēja kā "jauntautībnieku" (skat. tautībnieki).
Dzimis 1871. gada 8. februārī (23.janvārī pēc vecā stila) Tirzā pie Gulbenes zemnieku ģimenē. Mācījies: Tirzas, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolā, kā eksterns absolvējis Mītavas (mūsd. Jelgava) ģimnāziju. 1893.-1895. gados studiju vasaras brīvlaikos strādāja par mājskolotāju Kurzemē, Puzeniekos (Puzē) pie barona Oskara Grothusa (Grotthuß). 1900. gadā absolvējis Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultāti.
Nokalpojis kandidāta gadu Koknesē, Niedra ar R. Blaumaņa atbalstu dodas uz Davosu Šveicē uzlabot veselību (tuberkuloze). Pēc tam strādāja par ticības mācības skolotāju Rīgā, kur paralēli vadīja žurnālu "Austrums" (1903.-1906.) un "Pēterburgas Avīzes" literāro daļu. 1903. gadā nopērk "Austrumu", ko turpmāk iespiež savās lauku mājās Cēsu tuvumā ierīkotā spiestuvē (1904.-1906.). Raksta dzeju, noveles, viens no sava laika izcilākajiem literatūrkritiķiem.
Par Niedras politiskās darbības aizsākumu ir uzskatāms 1904.-1905. gads. Brošūrās un skrejlapās asi nostājas pret 1905. gada revolūciju, pragmatiski paredzot, ka tā izsauks tikai represijas un pasliktinās tautas stāvokli. Viena no pirmajām nozīmīgajām viņa politiskās darbības epizodēm ir viņa uzstāšanās I Latvijas skolotāju kongresā 10. novembrī Rīgā, kur Niedra aicina skolotājus pievērst lielāku uzmanību jaunatnes audzināšanai uz nacionāliem pamatiem un mazāk aizrauties ar revolucionāriem lozungiem, tādējādi kļūstot par sociāldemokrātu ienaidnieku. Noliedzoši vērsās pret politisko nacionālismu (pirmais, kurš latviešu etnisko atmodu nosauc par "nacionālismu") kā pret bezperspektīvu impērijas situācijā, aicināja pievērsties kultūrnacionālismam, izkopt tautas kultūru un savdabību. Aicināja neveidot savu nacionālo patību pretstatoties vācbaltiešiem - tie tāpat jau esot nolemti iznīkšanai un asimilācijai, bet gan izkopt savu, oriģinālo, no vācbaltiešiem mācoties saimniecisko un intelektuālo. Pat latviešu tautas pamatu uzskatīja mazgruntniekus, ļoti kritiski raudzījās uz pilsētvidi un urbanizāciju kā tādu, uzskatot, ka pilsētas vidē degradējas ģimeniskās un tautiskās vērtības. Kopš 1906. gada divus gadus nostrādājis par mācītāju Matīšos, 1908. gadā Niedra pārcēlās uz dzīvi Kalsnavā un kalpoja Vietalvas draudzē. Ieviesa Latvijā kapusvētku tradīciju.
1917. gadā, dažus mēnešus pēc Krievijas imperatora atteikšanās no troņa Valkā tiek dibināta Latviešu Zemnieku savienība. Tās nodaļa izveidojas arī Kalsnavā. Jūlijā A. Niedra aktīvi piedalās savienības kongresā, kur viņu ievēl prezidijā. Pārstāvēja sīkzemniekus un mazgruntniekus, kas viņaprāt bija visas zemniecības un latviešu tautas pamats. Kā Zemnieku savienības biedrs nostājas pret Kārli Ulmani, kurš pārstāvēja lielgruntniekus un bija par sadarbību ar sociāldemokrātiem un Niedrasprāt netaisnīgu (sociālistisku) agrārreformu. 1918. gada 10. aprīlī okupācijas apstākļos sanāca Vidzemes Zemes sapulce - 17 pagastu vecāko izvēlēto delegātu Niedru vācieši nelaida tālāk par Cēsīm - kā raksta Sp. Paegle, “okupācijas varai bija nācis zināms, ka viņš nebalsos par piesliešanos Vācijai". Tā paša gada nogalē Vidzemes mācītāju sinode pieņem lēmumu par apsveikuma telegrammas nosūtīšanu Vācijas ķeizaram. Sinode lēmumu pieņem, bet Niedra un vēl 16 latviešu un igauņu mācītāji (starp viņiem V. Maldonis, E. Bergs, K. Beldavs un citi) uzstājas pret. 1918. gada 18. novembrī Tautas padome proklamēja Latvijas valsti. Niedras attieksme pret Tautas padomi bija kritiska. Vēlāk viņš rakstīja, ka neredz to pamatu, uz kāda padome ir sev piesavinājusies varas nesēja tiesības, bet pilnīgi nepieņemama esot Tautas padomes politiskās platformas nostādne par Satversmes sapulces vēlēšanām uz vispārēju vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata. Neraugoties uz atšķirīgu vīziju, kādai jābūt jaunajai valstij, bija izteikts Latvijas patriots – viņa trīs dēli Kārlis (20), Andrejs (17) un Alnis (15), ar brīvprātīgi pieteicās Latvijas zemessardzē, kur tika ieskaitīti studentu rotā.
1919. gadā Niedra apbraukāja Vidzemi pārtikas iegādei un organizēja pretošanās pulciņus lielinieku aizmugurē. 24. aprīlī Niedra ieradās landesvēra komandiera Flečera štābā Tukumā, un tikai šeit uzzināja par t.s. 16. aprīļa Liepājas puču, kura rezultātā gāzts pašieceltais Ulmaņa kabinets, bet pats Niedra iecelts par jaunās valdības veidotāju. No dzelzdivīzijas komandiera Bišofa Jelgavā uzzinājis par 26. aprīlī izziņoto valdības sastāvu, 27. aprīlī Niedra ieradās Liepājā, tomēr atteicās tūlīt pieņemt valdības vadītāja posteni. Viņš vēlreiz kļuva par starpnieku sarunās starp Pagaidu valdības Liepājā Borkovska ministru kabinetu un gāzto K. Ulmaņa Ministru kabinetu, kas atradās Baltijas jūrā uz kuģa "Saratov". Pēc Niedras pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja no aresta Ulmaņa kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats bija viņa piedāvāta jaunas kompromisa valdības izveidošana – piedāvāja Ulmanim 7-8 vietas no 12 ministru portfeļiem, taču bez rezultāta. 12. maijā A. Niedra paziņoja par savu demisiju un emigrēja uz poļu okupēto Viļņu, kur bija draudzes mācītājs.
1924. gadā atgriezās Latvijā, kur tika apsūdzēts valsts nodevībā. A. Niedras kā apsūdzētā lieta 1924. gadā tika skatīta divās tiesas prāvās – atsevišķi par 1919. gada 16. aprīļa puču Liepājā un atsevišķi par līdzdalību Bermonta plānos. Otrā prāva, kas notika 1924. gada decembrī un nepiesaistīja tik lielu ievērību, noslēdzās ar attaisnojošu spriedumu. Tāpēc, runājot par A.Niedras tiesas prāvu, ar to parasti un arī šeit tiek domāta pirmā tiesas prāva, kas notika 1924. gada 18.-23. septembrī. Piedaloties ap 90 lieciniekiem – tostarp K. Ulmanim, J. Balodim u.c. – šī prāva piesaistīja vispārēju uzmanību un izsauca krasi atšķirīgus sabiedrības spriedumus. Juridiski prāva bija interesanta ar izteikto politisko angažētību un tiesisko nepamatotību, kas mulsināja pat Niedram izteikti naidīgus jurisprudences speciālistus. Tika vajāta arī niedras ģimene: tā dēli, kas no pirmās dienas bija karojuši par valsts neatkarību t.s. Kalpaka bataljona rindās, aizmuguriski tika svītroti no atseviķās Studentu rotas personālsastāva sarakstiem. Prāvas sakarā 1924. gadā tika sarīkota sabiedriska tiesa pār A. Niedru un izdota vesela rinda publikāciju un atmiņu par 1919. gada notikumiem. Pats A. Niedra oficiālās varas un sabiedrības savas darbības vērtējumiem centās pieiet ar ironisku sarkasmu, 1923. gadā publicējot atmiņas ar nosaukumu “Tautas nodevēja atmiņas”, un atbildēja uz V. Eglīša sarakstīto grāmatu par A. Niedru, kurā viņš saskatīja sev veltītu kapa runu, ar biogrāfisku atskatu “Dzīvais mironis”. A. Niedram piesprieda 3 gadu cietumsodu, ko vēlāk aizstāja ar izraidījumu no valsts. Niedra pārcēlās uz Austrumprūsiju, kur kalpoja par mācītāju. 1942. gadā atgriezās Rīgā, kur 25. septembrī mira.
Pirmo dzejoļu krājumu "Pirmās ziedoņa vēsmas" (1887) publicēja 16 gadu vecumā. Daudzi viņa dzejoļi kā dziesmu vārdi vēlāk kļuva par tautas dziesmām (piem., "Dažu skaistu ziedu" u.c.). Daudz spēlēta arī Niedras bēdu luga "Zeme" (1903), kamēr vēlīnā drāma "Kangars" ir satīra par Latviju un K. Ulmani (Koknesi), kur autors pats sevi tēlo gudrā nodevēja Kangara personā. Andrieva Niedras galvenais uzdevums ir proza: romāni "Līduma dūmos" (1900), "Kad mēness dilst" (1902), "Sikspārnis un stāsti Bez paša pagātnes" (1898), "Skaidra sirds" (1998), "Nespēcīga dvēsele" (1899), "Pēteris Salna" (1911), "Stāsts par karātavām" (1915), "Vilis Vālodze" u.c.; bez tam moderna pasaka "Zemnieka dēls" (1902). Vēsturiski interesanti ir viņa apoloģētiskie memuāri "Tautas nodevēja atmiņas" un "Kā tās lietas tika darītas" (1943).
- Niedra A. Mana bērnība. - Latvis, Rīga, 1926.
- Niedra A. Tautas nodevēja atmiņas.- Rīga, 1998.
- Niedra A. Kā tās lietas tika darītas : Indriķis fon Strı̄ks (Heinrich von Stryk); Otto Goldfelds-Zeltiņs̆; Balodis un Manteifels; Niedras kabineta sēz̆u protokoli; Cēsu kaujas. - Rīga, 1943.
- Niedra A. Līduma dūmos. - Rīga, 1899.
Literatūra par šo tēmu
- Gudriķe B. Andrievs Niedra - rakstnieks un mācītājs. - Rīga: Zinātne, 2007. ISBN 9984808157
- Puriņš Ā. Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs. - Rīga, Valters un Rapa, 2005. ISBN 9984-768-53-8
- Māc. Andr.Niedras, Dr.T.Vankina un zv. adv. J.Ansberga prāva. – Rīga, 1924.
- Niedras prāva apgabaltiesā. // Jaunākās Ziņas. 1924.g. 18.septembris.
- Kundziņš K. Mana mūža gājiens: Atmiņas un apcerējumi. – R., 1935.
- Sp.Paegle. Kā Latvijas valsts tapa. – Rīga, 1923.
- Prof. Dr.phil. P.Zālīte. Vācu varas pastari Latvijā: Kritisks-Vēsturisks Latvijas neatkarības cīņu, Golca kara gājiena, Bermonta avantūras, niedrisma un vācu Latvijas kolonizācijas tieksmju apskats. – Rīga, 1925.
- fon der Golz R. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. Leipzig, 1920.
- Tomaševskis J. Andrieva Niedras sabiedriski – politisko uzskatu ăenēze no 19. gadsimta beigām līdz 1919. gadam. Bakalaura darbs. – Rīga, 2007.
