Atšķirības starp "Rūnas" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Rūnas''' (acīmredzot no gotu ''rūna'' - "ziņa"; an. ''runes, runic alphabets'', vc. ''Runen'', kr. ''руны'') - kopīgs apzīmējums jēdzienalfabētu grupai, kam kopīgs zīmju vizuālais veidols: dažādi kombinētas taisnas līnijas. To, acīmredzot, ietekmējis nesējmateriāls - rūnas grieza kokā vai kaulā, gravēja metālā, kala akmenī, t.i, materiālos, kur taisnas līnijas attēlot vieglāk, nekā liektas. Izdala ģermāņu, maģāru un tjurku rūnu pamatgrupas, kas katra iever sevī virkni rūnu tipa alfabētu. | '''Rūnas''' (acīmredzot no gotu ''rūna'' - "ziņa"; an. ''runes, runic alphabets'', vc. ''Runen'', kr. ''руны'') - kopīgs apzīmējums jēdzienalfabētu grupai, kam kopīgs zīmju vizuālais veidols: dažādi kombinētas taisnas līnijas. To, acīmredzot, ietekmējis nesējmateriāls - rūnas grieza kokā vai kaulā, gravēja metālā, kala akmenī, t.i, materiālos, kur taisnas līnijas attēlot vieglāk, nekā liektas. Izdala ģermāņu, maģāru un tjurku rūnu pamatgrupas, kas katra iever sevī virkni rūnu tipa alfabētu. | ||
| − | '''Ģermāņu rūnu grupas''' (gotu, anglosakšu, markomanu | + | '''Ģermāņu rūnu grupas''' (gotu, anglosakšu, markomanu, skandināvu, punktētās, islandiešu, Menas, helsingu, Dalas) sākotnējais paraugs, visticamāk, bijis sengrieķu alfabēta kursīvs, ar ko [[goti]] sastapās grieķu kolonijās pie Melnās jūras. Pirmais ģermāņu rūnu 16 zīmju alfabēts, radies kur aptuveni 3. gs. sākumā (šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem), bet 9. gs. parādās plašāks 24 zīmju rūnu alfabēts "futhart". Raksta virziens bija no kreisās uz labo pusi vai arī otrādi. Bez tam sastopams t.s. ''būstrofedon'' (no lat. ''būstrophedon'' - "aršana ar vērsi") pieraksta veids: pirmo rindu lasa no kreisās uz labo pusi, bet nākošo - no labās uz kreiso pusi. Katrai zīmei bija dubulta nozīme: tā nozīmēja ne tikai skaņu, bet arī jēdzienu, piemēram, ģermāņu rūna "f" nozīmēja arī "fehu" (turīgums). |
Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus"). | Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus"). | ||
Versija, kas saglabāta 2020. gada 6. augusts, plkst. 09.03
Rūnas (acīmredzot no gotu rūna - "ziņa"; an. runes, runic alphabets, vc. Runen, kr. руны) - kopīgs apzīmējums jēdzienalfabētu grupai, kam kopīgs zīmju vizuālais veidols: dažādi kombinētas taisnas līnijas. To, acīmredzot, ietekmējis nesējmateriāls - rūnas grieza kokā vai kaulā, gravēja metālā, kala akmenī, t.i, materiālos, kur taisnas līnijas attēlot vieglāk, nekā liektas. Izdala ģermāņu, maģāru un tjurku rūnu pamatgrupas, kas katra iever sevī virkni rūnu tipa alfabētu.
Ģermāņu rūnu grupas (gotu, anglosakšu, markomanu, skandināvu, punktētās, islandiešu, Menas, helsingu, Dalas) sākotnējais paraugs, visticamāk, bijis sengrieķu alfabēta kursīvs, ar ko goti sastapās grieķu kolonijās pie Melnās jūras. Pirmais ģermāņu rūnu 16 zīmju alfabēts, radies kur aptuveni 3. gs. sākumā (šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem), bet 9. gs. parādās plašāks 24 zīmju rūnu alfabēts "futhart". Raksta virziens bija no kreisās uz labo pusi vai arī otrādi. Bez tam sastopams t.s. būstrofedon (no lat. būstrophedon - "aršana ar vērsi") pieraksta veids: pirmo rindu lasa no kreisās uz labo pusi, bet nākošo - no labās uz kreiso pusi. Katrai zīmei bija dubulta nozīme: tā nozīmēja ne tikai skaņu, bet arī jēdzienu, piemēram, ģermāņu rūna "f" nozīmēja arī "fehu" (turīgums).
Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus").
Visvairāk materiāla specifikas dēļ saglabājušies rūnakmeņi (Dānijā ap 1800, Zviedrijā ap 2000, Uplandē vien ap 900), kas visbiežāk sniedz ziņas par personu un notikumiem, kuros tā ņēmusi dalību (piem. skat. Mervalas rūnakmens). Rūnu akmeņu teksti, kuros pieminēti vietvārdi Latvijā, kā arī uzraksti uz priekšmetiem, kam kāda saistība ar Latvijas teritoriju, apkopoti "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 12.-15. un 17. avots.
Pirmie teksti, kuros ģermāņu rūnām tiek piešķirta mistiska jēga - maģiska un sakrāla nozīme, - parādās 19 gs. vidū nacionālromantisko literātu darbos par mītisko senču varonīgo un garīguma apdvesto mantojumu.
Tjurku rūnu grupa ietver sevī 7 apakšgrupas": Ļenas-Aizbaikāla, Jeņisejas kirgīzu, mongoļu, Altaja rietumtjurku, Austrumturkestānas uiguru, Vidusāzijas uiguru, Austrumeiropas pečeņegu-hazāru. Atrastie paraugi satura ziņā lielāko tiesi epigrāfiski. Alfabēts, 8. gs. sastāvēja no 38 patskaņiem un līdzskaņiem, kā arī no atstarpes zīmes. Visticamāk, par paraugu ņemta sogdu rakstība, to piemērojot tjurku tradicionālajām tamgām.
Maģāru rūnu grupa iedalās 2 apakšgrupās: senajā Karpatu (ung. Kárpát-medencei rovásírás) un sekejas-ungāru (ung. székely–magyar rovásírás). Pēdējo veidoja 46 patskaņu un līdzskaņu zīmes.
Bulgāru rūnas neietilpst nevienā no šīm pamatgrupām, jo , pēc visa spriežot, tapušas ~6. gs., kopmilējot tjurku rūnas ar tamgām, grieķu, latīņu u.c. zīmēm - tās pārveidojot rūnu manierē. Līdz šim nav atšifrētas.
Literatūra par šo tēmu
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 12.-13. lpp.
- Odenstedt Bengt. On the Origin and Early History of the Runic Script. - Uppsala, 1990. ISBN 978-91-85352-20-3
- Page Raymond Ian. Runes. - The British Museum Press: 2005. ISBN 978-0-7141-8065-6.
- Hunger Ulrich. Die Runenkunde im Dritten Reich. Ein Beitrag zur Wissenschafts- und Ideologiegeschichte des Nationalsozialismus. - Lang: Frankfurt am Main, 1984.
- Gaul-Ferenschild, Hartmut. National-voelkisch-konservative Germanistik. Kritische Wissenschaftsgeschichte in personengeschichtlicher Darstellung. - Bolvier: Bonn, 1993.
- Мельникова Е.А. Скандинавские рунические надписи. - Восточная литература: Москва, 2001. ISBN 5-02-018082-3
