Nacionālisms

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Nacionālromantisms)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Nacionālisms (an. nationalism, vc. Nationalismus, kr. национализм) - politiska ideoloģija, doktrīna, kas par primāro vērtību uzskata savas tautas identitātes konceptu, pakārto indivīda intereses tautas interesēm; grupas domāšana, kurā raugas uz tautu kā uz monolītu veselumu, kam piemīt vienas intereses un vērtības.

Emocionāti sakāpinātās nacionālisma galējības ir nacionālais romantisms un šovinisms, pozicionējot "savu" tautu kā ko krasi atšķirīgu no citām tautām. Līdz ar to nacionālisms agri vai vēlu neizbēgami konstruē „ienaidnieku nācijas”, jo savas patības apzināšanās iespējama vien salīdzinot ar kaut ko "ne savu". To redzam arī Latvijas vēstures piemērā, kur 19. gs. beigās tapušais nācijas konstrukts balstījās uz mītu par 700 verdzības gadiem; attiecīgi par mūsu galveno ienaidnieku kļuva "vācieši". Līdzīgi mīti bija arī angļiem, frančiem un citām nācijām, kur blakus esošās nācijas/tautas bieži vien tika asociētas ar negācijām, kas traucējušas, „aizmidzinājušas” nāciju, un nācija „pamodusies”, tikai pateicoties „atmodām”.

Radās t.s. Napoleona karu laikā Eiropā kā vienojošs motīvs Francijas okupācijas režīmam. Uzplauka pilsētu sīkpilsoņu aprindās, politisko nāciju veidošanās un valsts varas centralizācijas procesā, valstij unificējot (asimilējot) reģionālās mazkultūras vienā "nācijā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā" (nacionālo literāro valodu dzimšana), un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos optimālāko izvēloties mononacionālas valsts modeli (kas politiski nepatstāvīgajās tautās inspirēja t.s. politisko nacionālismu - vēlmi pēc savas mononacionālas valsts). Tautas, protams, vienmēr ir pastāvējušas, un tās vienu no otras atšķīrusi valoda, kultūra, un tradīcijas. Taču “vācieši” vai “franči” eksistēja tikai uz tiem raugoties no malas, salīdzinot ar spāņiem vai angļiem. Bet ļaudis paši sevi identificēja ar reģionālo piederību: burgundietis, gaskonis, savojars, bretonis utt. Pārceļoties no laukiem uz pilsētām, ļaudis zaudēja šo reģionālo piederību, bet vēl nebija kļuvuši par parīziešiem vai marseliešiem. Šajā brīdī viņi sāka sevi pozicionēt kā “frančus”, jo valsts varas uzstādījums par politisko nāciju atbilda cilvēku vajadzībām. Bez tam, visās valstīs šajā laikā ieviesa vispārējo izglītību ar vienu mācību valodu - valsts literāro valodu, - un reģionu dialektu atšķirības urbānajā vidē zuda.

Pašidentifikāciju par nacionālismu, t.i. ideoloģiju padarīja valsts kopējā iekšpolitika, kas bija vērsta uz visu iedzīvotāju unifikāciju, kā arī modē nākusī izglītoto aprindu interese par tautu vēsturi un dabiskajām tiesībām. Sāka uzsvērt vai pat izdomāt tautas lomu vēstures procesos, pretstatot tautu pārnacionālajai politiskajai elitei (aristokrātijai).

Liela loma bija reliģijas lomas mazināšanai, kā arī valodniecības kā zinātnes attīstībai, konstatējot valodu grupas un tās definējot. Tas viss inspirēja interesi par vēsturi, antropoloģiju un folkloru no etniskā nacionālisma skatu punkta, tautas pagātnes romantizāciju un idealizāciju. Pēcnapoleona ēras nacionālismā daudzi saskatīja sabiedrības optimālās attīstības ceļu, kas apmierinātu gan nacionālās kopības ideju, gan prasības pēc politiskajām brīvībām, gan „sacementētu“ sabiedrību spēcīgā politiskā valstī. Nacionālismam bija ārkārtīgi liela pozitīva loma politisko nāciju veidošanās procesā, nacionālo kultūru uzplaukumā, valsts politiskajā centralizācijā. Vienlaikus nacionālisms ne tikai apvienoja savas tautas un piešķīra jaunas iespējas to kultūras un politiskajai attīstībai, bet arī šķēla līdzšinējos pavalstniekus, radīja pretstāvi starp "valsts" tautām (kuras, minoritāšu asimilācijas ceļā sāka pārtapt par nācijām) un bezvalstu tautām, izraisot gan etnisko separātismu iekšpolitikā, gan starpvalstu konfliktus (piemēram t.s. vācu jautājums).

Unikāla nozīme nacionālisma ideoloģijā bija kultūrai: pēc sakāves pie Jēnas 1806. gadā un pēc Napoleona okupācijas, vācu zemēs kultūras jēdziens attīstījās nacionālisma ietekmē ar uzsvaru uz vācu kultūras oriģinalitāti; Kultur kā tautas gara un rakstura izteiksme kļuva gandrīz par nācijas jēdziena sinonīmu, bet kultūrnācijas eksistence – par politiskas nācijas priekšnosacījumu. Nacionālie intelektuāļi aktīvi pievērsās nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijai, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos t.s. "nacionālās vērtības", kas būtu attīrītas no vēstures gaitā uzkrātiem "svešu" kultūtu piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu nacionālisms radīja estetizētu virzienu - t.s. nacionālo romantismu, - kas veidoja jaunas estētiskās formas: nacionālo mitoloģiju un folkloru, dzeju un dramaturģiju, tautas mūziku un nacionālo operu, identificēšanos ar nacionālo valodu. Herdera iedibināto kultūras nacionālisma paradigmu stingrākā versijā attīstīja Fihte - viņš postulēja, ka katrai nācijai esot īpaša identitāte, jo tai esot atšķirīga pieredze un "raksturs", kaut kas piedāvājams pasaulei un kaut kas sakāms sev. Nācijas individualitāte, īpaša rakstura iegūšana esot priekšnoteikums „vēsturiskās nācijas” eksistencei.

Vācu intelektuāļu atraušanās no naudas un politikas ikdienišķās dzīves, kā arī koncentrēšanās ap transcendentālo pārākuma ideju izraisīja politiskas sekas – estētisko principu stingra ievērošana un nācijas estētiskā audzināšana tika pieņemta par politisko problēmu ārstēšanas līdzekļiem. Estētiskās integrācijas centrā nu bija transcendentāla tautas un nācijas ideja. Tā kā abas saskata mūžīgo un svēto centru viņpus moderno komunikāciju plūsmas, modernā komunikācija nevar iespaidot tautas un nācijas būtību.

Šo modeli no vācu zemēm pārņēma visā Austrumeiropā (slavofili, jaunlatvieši, tautībnieki u.c.) un pārējā Eiropā. XIX gs. beigu industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu, lielā mērā apsīkstot arī nacionālismam (tā aktualitātei no Eiropas centra pārbīdoties uz perifēriju - Austrumeiropu, Dienvidaustrumeiropu u.c.). Politiskais nacionālisms, ļaujot gan valsts varai vadīt pavalstniekus, gan tiem ietekmējot valsts varu (kurai bija jāatbilst nacionālisma idejai) izraisīja 1. pasaules karu. XX gs. pirmajā pusē nacionālisms bija vairuma Eiropas autoritāro politisko režīmu oficiāla ideoloģija, jo lieliski neitralizēja iekšējo pretrunu eskalāciju un konsolidēja valstsnāciju. Šajā laikā līdz galam nostiprinājās kā galvenais, pretstāves akcents nacionālismā - nevis pilnveidošana un kā jauna radīšana kultūrā, bet esošā saglabāšana, iekonservēšana un pretstāve citu nāciju nacionālismam (kas veicināja sakāpinātā nacionālisma jeb šovinisma izplatīšanos).

XX gs. otrajā pusē Eiropā nacionālisms strauji zaudēja savu izplatību (gan politisku iemeslu dēļ - nacionālismam bija centrālā loma 2. pasaules kara izraisīšanā, līdz ar to jaunās valsts varas no šīs ideoloģijas atteicās; gan tīri sadzīvisku iemeslu dēļ - saimnieciskais uzplaukums un brīvas pārvietošanās iespējas praktiski anulēja etniskās pretrunas un sabiedrību pārņēma pavisam citas aktualitātes. Šķita, ka zudis pats nacionālisms pamats, jo neviena tauta neizrādījās vienots veselums, kam piemīt viena mentalitāte, kultūras izpausmes, intereses un vērtības, bet gan dažādu sociālu slāņu un grupu bieži vien pretrunu pilns kopums. Taču reģionos, kas ir ekonomiski un politiski nestabili, vai pārāk strauji modernizējas, pateicoties etniskās apdraudētības sajūtai, atsevišķās sociālajās grupās nacionālisms kā ideoloģija turpina pastāvēt un krīžu apstākļos pat pieaugt. Jaunattīstības zemēs politiskais nacionālisms parādījās XX gs. vidū un pieņemas spēkā līdz pat mūsu dienām.

  • Latviešu kultūras nacionālisms radās XIX gs. 50. gados, kad šo ideoloģiju noformulēja un izplatīja jaunlatvieši. XIX gs. otrajā pusē vācu valoda un vietējās izglītības iestādes (pirmām kārtām Tērbatas universitāte) kalpoja par Eiropas kultūras medijiem un lielā mērā noteica to, ka Baltijas sabiedrības sociālā, ekonomiskāun politiskā attīstība notika Eiropas kontekstā, kas vietējos apstākļos nozīmēja vācu nacionālisma modeļa pārņemšanu Jaunlatvieši (it īpašij Alunāns un Kronvalds) attiecināja šos uzskatus uz savu tautu, radot pašidentifikācijai nepieciešamos simbolus, tajā skaitā savas teritorijas apziņu. Šajā periodā diezgan skaidri var redzēt divu atšķirīgu latviešu intelektuālās un politiskās elites grupējumu izveidošanos un pastāvēšanu: viens pastāvēja Baltijā (Tērbatā un Rīgā), bet otrs Krievijā (Pēterburgā un Maskavā). Abu jaunlatviešu grupu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu emancipāciju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Taču vietējo aktīvistu darbībā daudz lielāks uzsvars tika likts uz autonomas latviešu kultūras un valodas attīstību pēc vācu nacionālisma piedāvātā modeļa, savukārt Pēterburgas jaunlatvieši iestājās par tuvināšanos krievu kultūrai. Divas izcilākās personības – Kronvaldu Atis un Rihards Tomsons –, ne vien bija guvuši klasiski vācisku izglītību, kādu laiku dzīvojuši Vācijā, bet arī sekmīgi izmantoja tur aizgūtās idejas savā sabiedriskajā darbībā. Kronvalda rakstos ir tieši aizguvumi no vācu autoriem, savukārt Tomsons izmanto Vācijā redzētos paraugus masu pasākumu rīkošanai. Viņa ierosinātais piemineklis Merķelim, latviešu dziesmu svētku organizēšana, latviešu skolotāju un zemkopju sapulces 70. gados nenoliedzami ņemti no XIX gadsimta vācu politisko kustību instrumentārija. 70. gadu beigām latviešu nacionālisma kustībā iestājās zināma stagnācija, nacionālistiski orientētajiem kultūras darbiniekiem zaudējot ietekmi tautas masās: tautas vairuma intereses zudumu par vietējo tautībnieku nacionālromantisko tautas senatnes idealizāciju un romantizēšanu - sabiedrības ekonomiskās labklājības pieauguma apstākļos šī ideoloģija zaudēja savu aktualitāti, atkāpjoties otrā plānā, to aizstājot ar marksismu. Latviešu politiskā nacionālisma sākums attiecināms uz XX gs. sākumā sociāldemokrātu vidi (M. Valters), kurā parādijās ideja par pilnīgu nošķiršanos no Krievijas impērijas un savas neatkarīgas valsts nepieciešamību. Sākotnēji tautībnieku noraidīta, pēc impērijas sabrukuma doma par suverēnas valsts nepieciešamību tika pieņemta arī pilsoniskajās aprindās, kā rezultātā 1918. gadā tika dibināta Latvijas Republika. T.s. Ulmaņa režīma laikā nacionālisms tika pasniegts kā oficiāla valsts ideoloģija. Pēc Latvijas okupācijas, LPSR latviešu etniskais nacionālisms tika ierobežots un tā izpausmes represētas (vajātas politiskā nacionālisma izpausmes, atbalstot romantismu).

Skat. arī nacisms, fašisms, narodņicisms, tautiskums, panslāvisms, panģermānisms, rasisms

Literatūra par šo tēmu

  • Benedikts Andersons. Iedomātās kopienas. / sērija “Theoria” - LU: Rīga, 2022.
  • Krēsliņš U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, 1922–1934. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2005. – 319 lpp.
  • Krēsliņš Uldis. Aktīvais nacionālisms dokumentos un liecības: strāvojuma rašanās, attīstība un pastāvēšanas spilgtākās epizodes,. // Latvijas arhīvi. 2001. Nr.1. 86.-109. lpp.
  • Dzintars R. Pozitīvais nacionālisms. - Jumava: Rīga, 2009., 128 lpp.
  • Lācis V. Nacionālisms un brīvība. - Jumava: Rīga, 2009., 74 lpp. ISBN 9789984382142
  • Samsons V. Naida un maldu slīkšņā. Ieskats ekstrēmā latviešu nacionālisma uzskatu evolūcijā. – Rīga, 1983.
  • Henings Detlefs. Nacionālā kustība un nacionālās valsts tapšana Latvijā. Pētījuma rezultāti. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1995. Nr.1., 64.-79. lpp.
  • Smits D. Entonijs. Nacionālā identitāte. - AGB: Rīga, 1997. - 224 lpp. ISBN 9984-9169-6-0
  • Dribins L. Nacionālais jautājums Latvijas zinātnieku un publicistu darbos, 1918 – 1940 // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1994. Nr.1., 125.–141. lpp.
  • Benedict Anderson. Imagined communities. Reflections on the origin and spread of nationalism. - Verso: London, 1991, ISBN 0-86091-329-5
  • Ernest Gellner. Nations and Nationalism. - Blackwell: Oxford, 1983, ISBN 0-631-12992-8
  • Ernest Gellner. Nationalism. - Weidenfeld & Nicholson: London, 1997, ISBN 0-297-81612-8
  • Michael Billig. Banal Nationalism. - Thousand Oaks: London/Sage, 1995, ISBN 0-8039-7524-4
  • Rogers Brubaker. Nationalism Reframed: Nationhood and the National Question in the New Europe. - Cambridge University Press: Cambridge, 1996, ISBN 0-521-57224-X
  • Anthony D. Smith. Nationalism. Theory, ideology, history. - Polity Press: Cambridge, 2001, ISBN 0-7456-2659-9
  • Breuilly John. Nationalism and the State. - Chicago University Press, Chicago, 1994, ISBN 0-226-07414-5
  • Greenfeld Liah. Nationalism: Five Roads to Modernity. - Harvard University Press: Cambridge, 1992, ISBN 0-674-60319-2
  • Hobsbawm Eric J. Nations and Nationalism Since 1780: Programme, Myth, Reality. - Cambridge University Press, 1992, ISBN 0-521-43961-2 .
  • Malesevic Sinisa. Identity as Ideology: Understanding Ethnicity and Nationalism. - Palgrave: New York, 2006,ISBN 1-4039-8786-6.
  • Ozkirimli Umut. Theories of Nationalism: A Critical Introduction. - Palgrave: New York, 2010
  • The Sage Handbook of Nations and Nationalism. / Delanty, Gerard; Kumar, Krishan, eds. - Sage Publications: London, 2006 ISBN 9781412901017
  • Smith A.D. nationalism and modernism: a critical survey of recent theories of nations A. nationalism. - Routledge: L.; N.Y., 1998.
  • Peter Alter. Nationalismus. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1985, ISBN 3-518-11250-3
  • Urs Altermatt. Das Fanal von Sarajevo. Ethnonationalismus in Europa. - Schöningh: Paderborn, 1996, ISBN 3-506-70406-0
  • Otto Dann. Nation und Nationalismus in Deutschland 1770-1990. - C.H. Beck: München, 1993, ISBN 3-406-34086-5
  • Imanuel Geiss. Nation und Nationalismen. Versuche über ein Weltproblem, 1962–2006. - Bremen, 2007, ISBN 3-934686-43-5
  • Eric Hobsbawm. Nationen und Nationalismus. Mythos und Realität seit 1780. - Campus: Frankfurt am Main, 1991, ISBN 3-593-37778-0
  • Reinhart Koselleck. Volk, Nation, Nationalismus, Masse. // Geschichtliche Grundbegriffe. Bd. 7 / Brunner, O., Conze, W. und Koselleck, R. (Hg.) - Klett-Cotta: Stuttgart, 1978, S. 141–431.
  • Rolf-Ulrich Kunze. Nation und Nationalismus. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft,: Darmstadt, 2005, ISBN 3-534-14746-4
  • Dieter Langewiesche. Nation, Nationalismus, Nationalstaat in Deutschland und Europa. - C.H.Beck: München, 2000, ISBN 3-406-45939-0
  • Hagen Schulze. Staat und Nation in der europäischen Geschichte. - C.H.Beck: München, 1995, ISBN 3-406-38507-9
  • Hans-Ulrich Wehler. Nationalismus, Geschichte, Formen, Folgen. - C.H.Beck: München, 2001, ISBN 3-406-44769-4
  • Siegfried Weichlein. Nationalbewegungen und Nationalismus in Europa. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2006, ISBN 3-534-15484-3
  • Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
  • Mалахов В.С. Национализм как политическая идеология: Учебное пособие. - КДУ: Москва, 2005, 320 с.
  • Смит Э.Д. Национализм и модернизм: Критический обзор современных теорий наций и национализма. - Праксис: Москва, 2004, 464 с. - ISBN 5-901574-39-7
  • Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г. - Алетейя: СПб., 1998, 306 с.
  • Эвола Ю. Два лика национализма // Традиция и Европа. - Тамбов: 2009, С. 135-145. - ISBN 978-5-88934-426-1
  • Андерсон Б. Воображаемые сообщества: Размышления об истоках и распространении национализма. - Москва, 2001.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Nacionālisms&oldid=73789"